Jo tālāk saruna virzījās, jo intriģējošāka Kamillai sāka šķist Olava Magnusa vecā karte. Vēzi aprijošais vaļveidīgais jūras briesmonis visdrīzāk bija kašalots. Vai, iespējams, pelēkais valis, plankumi norādīja uz pelēko vali. Vai tie agrāk nebija arī Atlantijas okeāna pusē? Vienīgi pelēkajiem vaļiem laikam nebija zobu, varbūt tad tas tomēr bija plātņvalis? Varbūt arī runa bija par kašalotu, varbūt kašalota un pelēkā vaļa attēlojumi Olavam Magnusam ar tiem plankumiem bija sajukuši. Senie jūrasbraucēji noteikti reizēm bija redzējuši kašalotus cīnāmies ar milzu kalmāriem.
Tad viņa atkal atcerējās Marti noslēpumaino pirmo teikumu. Marti bija teicis, ka visi kartes jūras briesmoņi ir patiesi, īsti, zināmi dzīvnieki.
Visi, izņemot divus.
Kamillas skatiens apstājās pie tievas, daudzos līkumos salocījušās čūskas, kas bija uzzīmēta kartē pie Norvēģijas krastiem, pie Tēlemarka. Tā bija kā gara jūrā peldoša slieka, un tai blakus bija milzīgi liels krabis.
Zem čūskas kaut kas bija rakstīts. Vermis… vermis 40pe. lo, lasīja Kamilla.
— Tas nozīmē četrdesmit pēdu garu čūsku, — iztulkoja Marti. — Vai vispār jau, ja pavisam burtiski, četrdesmit pēdu garu tārpu. Olavs Magnuss raksta, ka tādas desmit vai divpadsmit metru garas jūras čūskas agrāk dzīvojušas arī Zviedru jūrā. Proti, Baltijas jūrā, peļķē, ko somiski saucam par Austrumu jūru, lai gan tā atrodas no mums rietumos, nevis auslrumos. Olavs Magnuss apgalvoja, ka, atšķirībā no lielākām jūras čūskām, tādas četrdesmit pēdu garas jūras čūskas parasti nav bīstamas.
Kamilla pakratīja galvu un nosmējās par Marti joku.
Bet balstiņa no dziļumiem pēkšņi iečukstēja ausi ko tādu, ko viņa, taisnību sakot, nebūtu gribējusi dzirdēt. Ja visi jūras briesmoņi kartē būtu izdomāti, būtu viegli pieņemt, ka arī divpadsmitmetrīgas jūras čūskas pieder pie tās pašas mītisko dzīvnieku grupas. Bet Marti nupat ļoti pārliecinošā un neapstrīdamā veidā bija paskaidrojis, ka citi kartē attēlotie radījumi pastāv un divdesmit pirmā gadsimta cilvēkam ir pazīstami, tā teikt, no TV. Kāpēc lai būtu pievienoti arī pilnīgi izdomāti dzīvnieki?
— Bergenas bīskaps Pontopidans 1755. gadā izdeva grāmatu par Norvēģijas dabas vēsturi, kurā viņš apskatīja arī Norvēģijas krastu jūras
čūskas, — stāstīja Marti. — Pēc viņa teiktā, normālos apstākļos tās dzīvoja dziļi jūrā, bet jūlijā un augustā iznāca seklākos ūdeņos, visticamāk, lai pārotos. Šajos mēnešos jūras čūskas varēja gulēt pie ūdens virsmas, kad bija pavisam mierīgs. Bet, kā raksta Pontopidans, tās pazuda dziļākos ūdeņos uzreiz, līdzko parādījās kaut mazākie viļņi.
Kamilla aizgāja paņemt kafiju. Viņa pacēla kannu un jautājoši paskatījās uz Marti, taču viņš pakratīja galvu.
— Vai tas tavs bīskaps… Pontopidans… apgalvoja, ka redzējis jūras čūskas? — jautāja Kamilla.
— Starp citu, nē. Bet viņš raksta, ka simtiem Ruijā dzīvojošo, norvēģiski un somiski runājošo zvejnieku un jūrasbraucēju ir stāstījuši viņam, ka redzējuši jūras čūskas ik gadu. Kāpēc lai viņš būtu melojis? Vai… Kāpēc lai visi tie zvejnieki un jūrnieki viņam atklāti būtu melojuši?
Nenoliedzami fascinējošs vēsturisks nostāsts, domāja Kamilla un iemalkoja kafiju.
— Deviņpadsmitā gadsimta beigās jūras čūsku novērojumi diemžēl sāka kļūt aizvien retāki, — teica Marti. — Mūsdienās tādu ir pavisam nedaudz.
Kamilla skatījās uz bildi Olava Magnusa kartē. Vermis 40 pe. lo.
— Tātad tu domā, ka Pontopidana jūras čūska tiešām kādreiz ir dzīvojusi, taču tagad tā ir izmirusi vai uz izmiršanas robežas?
— Tā izskatās, — apstiprināja Marti.
— Bet tu runāji par diviem zinātnei nepazīstamiem dzīvniekiem, — teica Kamilla. — Kur ir tas otrs?
Marti virzīja roku augstāk uz Norvēģijas jūru. Viņš pieskārās ar pirkstu čūskveidīgam radījumam, kas bija aptinis ķermeni ap mazu burulaivu. Briesmonim bija ar īsām krēpēm rotāta galva un lielas acis. Galva bija milzīga izmēra, daudz lielāka par kuģa baku. Nezvērs smaidīja neganti un ļaunprātīgi. Ķermenis bija spēcīgs, resnāks par burukuģa korpusu. Tas bija sadalīts desmit posmos, kas rindojās cits aiz cita un ko atdalīja dziļas rievas. Tēlemarka krastos uzzīmētā jūras čūska būtībā atgādināja slieku, bet šis nezvērs salīdzinājumā izskatījās kā reti milzīga odze.
“ 100PEDVM," Kamilla kartē izlasīja.
Ko tas apzīmēja? 100PED varētu nozīmēt simt pēdu garu. Un VM? Varbūt vermis kaut kas. Trīsdesmit metru garš tārps?
— Olava Magnusa lielā jūras čūska, — teica Marti. — Pēc Olava Magnusa teiktā, tā izaug simt vai reizēm pat divsimt pēdu garumā. Proti, sešdesmit metru. Divas reizes garāka par krietni lielu zilo vali.
Tā nevar būt, domāja Kamilla. Marti taču negrasās teikt, ka…
— Eiropas viduslaiku jūrasbraucēji to sauca par meerhorse, jo tās galva bija liela un nedaudz līdzīga zirga galvai, — turpināja Marti. — Holandiešu kriptīdu pētnieks Heuvelmans ir pat iedevis tai latīnisko nosaukumu. Halshippus olai-magni.
— Lielā jūras čūska? — izsaucās Kamilla. — Nu, tu taču negribi, lai es tiešām ticētu… Lielajai jūras čūskai?
9
Kamilla gaidīja, ka Marti noliegs viņas apgalvojumu. Bet viņš tā nedarīja, likai sāka mierīgi meklēt kaut ko baltajā kokvilnas tašā.
Ak debess, runa ir par lielo jūras čūsku, nodomāja Kamilla. Marti grib, lai es finansēju ekspedīciju, kas dodas meklēt lielo jūras čūsku.
Absurdāk par šo vairs nevar būt, viņai ienāca prātā. Kā Marti kaut uz mirkli varēja iedomāties, ka Kamilla ņemtu par pilnu tādu pīlīšu pūšanu? Vai viņai vajadzētu raudāt vai smieties?
Marti izņēma no somas plastikāta kabatiņu, kurā juku jukām bija samesti avīžu izraksti un citi papīri. Viņš pasniedza Kamillai vienu no izgriezumiem. Kamilla redzēja, ka tas ir pieskavots papīra lapai, uz kuras izdrukāts teksts angļu valodā.
— Šādu ziņu pirms kādas nedēļas publicēja vienā vjetnamiešu avīzē, — teica Marti. — Tā stāsta par zinātnei nepazīstamu jūras dzīvnieku, kas izskalots krastā. Vinh Ha Long. Halonas līcī.
— Kur tā… Halona ir? — jautāja Kamilla.
— Tonkinas līcī ir liels, jūrā iegrimis kaļķakmens plato. Tas ir daļēji Ķīnai, bet lielākoties Vjetnamai piederošajos ūdeņos. Jūras vidū paceļas tūkstošiem ūdens sagrauztu kaļķakmens bluķu salu ar smailām virsotnēm. Apvidus tiek uzskatīts par vienu no pasaules lielajiem brīnumiem. Noteikti esi redzējusi daudzas filmas, kurās ir tur uzņemtas ainas.
Droši vien būtu arī redzējusi, ja man būtu laiks iet uz kino, nodomāja Kamilla. Avīzes izgriezums bija vjetnamiski, viņa neko no tā nesaprata. Bet teksts uz papīra lapas acīmredzot bija ziņas angliskais tulkojums.
— Pūķis? — Kamilla brīnījās.
Viņa domāja, kura no abām idejām ir smieklīgāka — liela jūras čūska vai pūķis —, un nonāca pie secinājuma, ka droši vien jau pūķis. Tas nu gan bija īsts pasaku tēls. Katrā ziņā viņai pamazām kļuva skaidrs, ka Marti laikam ir sajucis krietni vairāk, nekā viņa bija domājusi. Par to bija žēl, jo viņa stāsti sākumā bija izklausījušies pavisam sakarīgi. Kas gan ar viņu varētu būt noticis šajos gados, Kamilla prātoja. Kas bija sajaucis Marli galvu?