— Nepieķeries nu tam pūķa vārdam, — Marti lūdza.
Kurš tev deva atļauju lasīt manas domas, Kamilla domās iesaucās.
— Ziņas stāsta tikai to, kas atrasts pēc zvejnieku domām. Viņiem nebija labāka vārda tam, ko viņi atrada.
Marti iedeva Kamillai vēl vienu A4 lapu.
— Apskati šo. Tas ir no 1883. gadā iznākušas avīzes.
Kamilla apskatīja lapu. Tā bija kopija no kāda veca frančvalodīga laikraksta. Lapā, protams, bija ietilpis tikai lappuses augšējais stūris un divsleju ziņa.
— Nemāku franču valodu tik labi, lai šo saprastu, — Kamilla pasūdzējās.
— Es varu to iztulkot, — Marti ierosināja.
Kamilla padeva kopiju Marti, bet viņš pakratīja galvu.
— Es protu to no galvas. Sākumā teikts, ka vjetnamiešu kungs Vans Kons Trans nesen Halonas līcī uzgājis savdabīgu atradumu. Viņš no jūras redzējis, ka mazas salas krastā izskalots kaut kas neparasts.
Marti uz mirkli pavērsa skatienu pret jūru. Tallinas baznīcu torņus vairs nevarēja izšķirt. To smailes bija pazudušas aiz mākoņiem, kas bija savilkušies virs igauņu zemes.
— Vans Kons Trans devās izpētīt redzēto, — Marti turpināja. — Salas krastā bija dīvaina jūras dzīvnieka līķis. Vans Kons Trans nemācēja teikt, par kādu dzīvnieku ir runa, bet viņš nekad neesot redzējis neko tamlīdzīgu. Beigtais dzīvnieks bijis divpadsmit metru garš un tikai knapi metru resns. Galvas nebijis.
Vai kāds vjetnamiešu žurnālists būtu uzdūries tam vecajam rakstam no 1883. gada un pats sagudrojis jaunu ziņu, apsvēra Kamilla. Lai atsvaidzinātu pelēcīgu ziņu publikācijas.
— Dzīvnieka ķermenis bijis sadalīts divu pēdu jeb aptuveni sešdesmit centimetru garos segmentos vai daļās, itin kā tas būtu bijis kāds milzonīgs kukainis.
Kamilla pabungāja ar pirkstiem pa galda virsmu. Viņa piepeši jutās aizkaitināta un nepacietīga. Vai Marti mēģina viņu izjokot? Viņai nebija laika kam tādam. Vai tad jau skolā bioloģijas stundās netika sacīts, ka kukaiņu un citu posmkāju ķermeņa uzbūve pat teorētiski nav iespējama radījumiem, kas ir garāki par dažiem desmitiem centimetru? Lielākām būtnēm līdz ar cieto apvalku nepieciešams arī mugurkauls un skelets, lai muskuļi un iekšējie orgāni noturētos savās vietās, nevis sakristu čupā gravitātes dēļ. Turklāt Kamillas skolotāja bija skaidrojusi, ka metru garš kukainis nemaz nespētu elpot, ja vien atmosfērā nebūtu daudz, vairāk skābekļa kā tagad. Visiem dzīvniekiem, kas garāki par dažiem desmitiem centimetru, nepieciešamas plaušas vai žaunas.
— Pēc Vana Kona Trana teiktā, no katra ķermeņa segmenta uz abiem dzīvnieka sāniem rādījās apmēram septiņdesmit centimetru garš piedēklis, — Marti turpināja. — Kā trīsstūrveida spura. Visdīvainākais tomēr bija tas, ka tad, kad viņš pieskārās dzīvnieka ķermenim, tā virsma nebija mīksta un elastīga, bet gan cieta, itin kā tam būtu tāds pats hitīna apvalks kā vabolei. Kad Vans Kons Trans iesitis pa apvalku, atskanējusi metāliska skaņa. Viņš teicis, ka tā līdzinājusies skaņai, kad ar mazu āmuru vai nazi uzsit pa Amerikas zobenastes apvalku.
Marti nolika papīru uz galda.
— Zvejnieki aprakstīja tagad atrasto ķermeni visai līdzīgā veidā, — viņš piezīmēja.
— Varbūt viņi ir dzirdējuši to pašu stāstu,— teica Kamilla.
Marti redzēja, ka Kamilla ir klaji neticīga. Laikam nekas nesanāks, viņš domāja. Vai man vajadzētu vienkārši padoties? Lai gan viņš jau iepriekš nebija uzskatījis, ka tas varētu izdoties, Kamillas skatiens uz mirkli bija iedēstījis viņā jaunas cerības, tādēļ neveiksme smagi sāpēja. Varbūt man vajadzētu vienkārši padoties, Marti domāja.
Bet no otras puses…
Varbūt vēl bija par agru padoties. Viņam bija vēl pāris trumpju piedurknē. Viņam vajadzētu tos izmantot tagad, lai ari viņš no pieredzes zināja, ka cilvēkus parasti nav iespējams pārliecināt par to, ko viņi negrib ņemt nopietni. Cilvēks likumsakarīgi tic tikai tam, kam grib ticēt. īpaši tad, kad cilvēkam ir gana labs iemesls redzēt lietas īpašā veidā, viņš pārsteidzoši spēj pilnībā sagrozīt visus zināmos faktus. Vai sajaukt to loģisko kārtibu tik ļoti, ka lieta kļūst neskaidra, sarežģīta un nedroša. Tik neskaidra, ka darbībai nav jēgas.
Pirmā mikorizas sēne, kas atrada koka sakni, apvija ap to savu micēliju kā biezu apvalku un nikni aizstāvēja pret jauniem atnācējiem. Marti uzskatīja, ka cilvēka apziņai ir tāda pati tendence pieķerties pirmajai iemācītajai domai, neatkarīgi no tā, cik stingra vai ļodzīga tā patiesībā ir. Jaunus domāšanas modeļus tā viegli atgrūž kā tādus svešķermeņus arī tad, ja tie darbojas labāk nekā sākotnējais ideju micēlijs. Izņemot, protams, ja jaunais domāšanas veids ienes daudz naudas vai ietekmi un varu. Tad cilvēks bieži spēj zibens ātrumā pārvērsties par gluži citu, veco nogriežot kā ar nazi.
Marti noskatījās, kā Kamilla aiziet pēc trešās kafijas krūzes, un nolēma mēģināt vēlreiz.
— Dabūsi vēl kuņģa čūlu, ja dzersi kafiju tādos tempos, — Marti piezīmēja.
— Tas taču ir mans vēders, — nosmaidīja Kamilla. — Bet paldies par rūpēm!
— Franču koloniju valdīšanas laikā daudzi franču ierēdņi un Tonkinas līci izlūkojošie karakuģi redzēja to pašu dzīvnieku, — teica Marti. — Daudzi no viņiem nekad neiesniedza oficiālu ziņojumu par redzēto. Tas nebūtu nācis par labu viņu karjerai. Bet daudzi to pieminēja personiskajā sarakstē ar cilvēkiem, kuriem viņi pēc pieredzes varēja uzticēties. Franču kolonijas ierēdņi un kareivji sauca radījumu par Tarasque.
— Tarasque?
Vārds Kamillai šķita miglaini pazīstams.
— Vai Tarasks nebija kāds mītisks milzis? — viņa jautāja.
Marti pamāja.
— Tā kā francūžiem nebija ne jausmas par to, kas tas par dzīvnieku, viņi aizņēmās tam vārdu no savām teikām.
Kamilla izdzēra kafiju un piegāja pie loga. Bars jaunu baltvaigu zosu palidoja garām Tapiolas virzienā. Tās bija brīvas. Viņu dzīve bija tik vienkārša.
— Kad Hubilajhana lielā flote 1281. gadā burāja uz Japānu, tā sastapa iznirušu lielo jūras čūsku, — teica Marti. — Visa flote to redzēja. Simt četrdesmit tūkstoši vīru.
Simt četrdesmit tūkstoši aculiecinieku, brīnījās Kamilla. Tas ir diezgan daudz. Ja stāstījums ir patiess.
— Sastapšanās ir minēta Juaņu dinastijas oficiālajās hronikās, — apstiprināja Marti.
Jauns zosu bars palidoja garām. Tas bija daudz lielāks par iepriekšējo, tajā bija simtiem putnu. Kamilla apskauda zosu lidojuma šķietamo vieglumu. Pēc tā nāca vēl bari. Zosis bija atpūtušās saliņās un nu devās ēst uz laukiem un zālājiem. Mirklī visa debess bija pilna ar zosu kāšiem un to izvītajiem, visu laiku formu mainošajiem zīmējumiem. Kamilla skatījās uz putniem un domās žēlojās. Jūs varat lidot, kurp vien vēlaties, bet es esmu kā cietumniece šajā būrī. Nemūžam netikšu nekur prom no šī cietuma.
— Vēl deviņpadsmitā gadsimta beigās ķīniešu džonku priekšgalā vienmēr zīmēja lielas, melnas acis, — turpināja Marti. — Lai aizbiedētu jūras čūskas. Vari ticēt, ka tās nekrāsoja uz kuģiem vaļu vai roņu dēļ. Dažām ķīniešu un vjetnamiešu džonkām joprojām tādas ir.
— Un ja nu runa ir vienkārši par māņticību? — vaicāja Kamilla. — Cilvēki jūrā vienmēr ir iztēlojušies visu ko…
Marti vīlies paskatījās uz viņu, un Kamilla atcerējās, ka viņi nupat bija izskatījuši visus Olava Magnusa kartes jūras briesmoņus. No kuriem visi arī tagad bija atzīti kā pastāvošas sugas. Visi, izņemot divus.