— Vjetnamieši to pašu dzīvnieku sauc par kon rit, — teica Marti.—Viņuprāt, tas vienmēr ir pastāvējis.
Kon rit, domāja Kamilla.
Viņa izgaršoja vārdu uz savas mēles. Konrits. Cik dīvains vārds!
— Ko tas nozīmē? — jautāja Kamilla.
— Tas nozīmē simtkāji, — teica Marti. — Vai tūkstoškāji.
— Neāksties! — Kamilla iespurdzās. — No kurienes tāds vārds?
— Lielākā daļa aculiecinieku novērojumu ir stipri līdzīgi, — teica Marti.
Un pēkšņi viņš atkal bija tālu prom. Dienvidķīnas jūrā. Atpakaļ laikā, kad viņš vēl bija pavisam jauns puika.
Mirdzoši zila jūra zem tikpat zilām debesīm. Šaura, melna svītra jūras virsmā.
— Uz ūdens vispirms ir redzams kaut kas, kas atgādina garu, melnu siekstu, — teica Marti. — Tad tā pagriežas ap savu asi, un var ieraudzīt garu trīsstūra spuru rindu.
Viņš atcerējās sajūsmu, kad bērna acīm jūrā redzētā taisnā, melnā līnija pēkšņi bija pagriezusies un kļuvusi robaina. Tā uz mirkli saules mirgā bija izskatījusies kā melni izkrāsots zāģa asmens.
Tikai sekundi vēlāk tā bija prom, kā mirāža. Marti nekad nebija stāstījis kādam par redzēto. Viņš vienmēr domāja, ka tad, ja būtu pastāstījis, ka ir redzējis lielo jūras čūsku vai lielo jūras simtkāji, viņš būtu zaudējis ticamību jūras pētnieku vidū.
Kamilla atkal pagriezās, lai paskatītos laukā pa logu uz Kone un Nokia stiklā un tēraudā mirdzošajām ēkām. Uz zemeslodes mūsdienās ir vismaz seši miljardi mobilo telefonu, un vismaz katrā otrajā ir interneta pieslēgums un kamera, viņa domāja. Mums ir satelīti, zemūdenes, zemūdens kameras un mikrofoni. Ja lielā jūras čūska eksistētu, vai tā nebūtu jau atrasta? Mēs taču dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā, nevis kaut kādos viduslaikos.
Marti redzēja, uz kurieni Kamilla skatās.
— Es nojaušu, ko tu domā, — viņš paziņoja.
— Pasaulē mūslaikos ir ļoti daudz telefonu ar video un foto kamerām,— teica Kamilla.
— Bet okeāns ari ir ļoti liels.
Tomēr, domāja Kamilla un skatījis uz jauno Nokia galveno ēku.
— Ja dzīvnieks neuznirst līdz virsmai, to ir ļoti grūti redzēt. It īpaši, ja mums nav ātru zemūdeņu ar iluminatoriem. Visas dziļjūru pētījušās laivas
ir bijušas ļoti skaļas, lēnas un neveiklas. Jebkurš par jūrasgurķi ātrāks radījums no tām ai/bēg! Turklāt mūsu zemūdeņu darbības laiks ir krietni ierobežots. Tās spēj tikai nolaisties tieši lejā, papētīt niecīgu gabaliņu jūras dibena un tad uzreiz pa taisnāko ceļu uzpeldēt atpakaļ līdz ūdens virsmai.
— Un kā ar eholotēm? Vai zemūdens hidrofoniem? — jautāja Kamilla.
— Kāpēc tie nav dzirdējuši tā tava mistiskā jūras dzīvnieka skaņas?
Marti atbilde pārsteidza Kamillu.
— Kurš saka, ka nav?
10
ŠI IR briesmīga kļūda, domāja Kamilla, kad viņa brauca uz Marti Ritolas māju.
Viņai nebūtu vajadzējis tam piekrist. Viņai vajadzētu griezties atpakaļ un paziņot Marti, ka viņa tomēr netiek, jo viņai ir svarīga sapulce. Marti, protams, sadzirdētu, ka viņa melo, bet varbūt tas būtu mazāks ļaunums. Kāda gan tam tagad vispār bija nozīme?
Kamilla samazināja ātrumu un iestūrēja autobusa pieturā gara, taisna ceļa galā. No turienes bija tik laba redzamība uz abām pusēm, lai viņa uzdrošinātos izdarīt U veida pagriezienu un brauktu atpakaļ uz Espo Vestendu. Viņa nogaidīja brīdi, nespējot izlemt, ko darīt. Motors darbojās tukšgaitā, un kondicionētājs pūta vēsu gaisu sejā. Tad Kamilla nopūtās un uzbrauca mašīnu atpakaļ uz ceļa. Viņa nepagriezās, vien turpināja braukt uz priekšu. Solījums ir solījums, domāja Kamilla, par vēlu nožēlot.
Turklāt, viņa bija spiesta sev atzīt, ka Marti atkal bija pamodinājis viņā ziņkāri. Viņa gribēja zināt, ko Marti vēlas parādīt.
Tieši tad, kad viņa grasījās teikt Marti, ka atbilde uz jautājumu par ekspedīcijas finansēšanu būs noliedzoša, viņš pēkšņi bija apvaicājies, vai Kamillai būtu laiks atbraukt pie viņa. Marti paskaidroja, ka tad, ja Kamillai būtu dažas stundas laika, Marti varētu parādīt kaut ko, kas ļautu palūkoties uz visu jaunā gaismā.
Kad Kamilla jautāja, par ko ir runa, Marti atteicās stāstīt.
— Tas ir pārsteigums, — Marti teica un noslēpumaini pasmaidīja. — Tad jau tu redzēsi.
Tā bija meistarīga atbilde, un Kamilla nespēja atteikties no piedāvājuma.
Dažus cilvēkus ir tik viegli apmuļķot, viņa sarkastiski nodomāja. Es tikai agrāk nezināju, ka esmu viena no viņiem.
Kaut ko Marti, protams, bija pateicis. Līdz ar visu citu viņš bija apsolījis Kamillai datorā atskaņot ierakstus, ko aukstā kara laikā savākuši SOSU un citu Savienoto Valstu zemūdens klausīšanās iekārtu hidrofoni. Pēc Marti teiktā, tur bija mistiskas skaņas, kas šķita esam nepazīstamu vai ļoti mazpazīstamu jūras dzīvnieku radītas.
Dažas no tām bija, kā Marti teica, tik zemas, ka, lai tās rastos, nepieciešams ļoti liela izmēra dzīvnieks. Kaut kas, kas būtu ietilpināms lielo vaļu grupā. Vismīklainākā bija kāda ļoti zema skaņa, ko Savienoto Valstu flotes noklausītāji bija nokristījuši par bloop. Marti teica, ka bloop gandrīz noteikti ir kāds jūras dzīvnieks, bet tam acīmredzot vajadzēja būt vēl lielākam par zilo vali.
— Jo lielāks vai, pavisam precīzi sakot, jo garāks dzīvnieks, jo zemāka ir skaņa, ko tas spēj radīt, — Marti skaidroja. — Tā ir vienkārša fizika. Mēs nespējam radīt tik zemu skaņu kā zilonis, kas nespēj radīt tik zemu skaņu, cik zilais valis. Un zilie vaļi nespēj radīt tik zemu skaņu kā bloop. Turklāt zilie vaļi nenirst pārlieku dziļi. Tā ka bloop jebkurā gadījumā jābūt kam citam, nevis zilajam valim. Tie varētu būt ļoti liela izmēra konriti vai sešdesmit metru gari milzu kalmāri. Vai kaut kas, ko neviens cilvēks nekad vēl nav redzējis.
Ceļš viegli pavērsās lejup, garām lielai, sarkanai kūtij. Tad tas nogriezās pa labi. Tam abās pusēs auga resni, veci ozoli. Lapotnes bija saaugušas kopā un izveidojušas režģi virs ceļa. Kreisajā pusē parādījās līcis ar meldrainiem krastiem, aiz kokiem pavīdēja strēmele zeltainu smilšu krasta. Jūra bija gandrīz mierīga, tikai vieglas vēja pūsmas kustināja tās virsmu. Zilajās debesīs slīdēja augstu, kuplu gubu mākoņu flotile.
Man vispirms vajadzētu domāt par to, cik daudz mums nāksies maksāt par Palm Pulp Tech, ja korejieši pārāk svārstīsies, Kamilla atkal domāja. Nevis muldēt ar manu aizvēsturisko bijušo par to, vai lielās jūras čūskas patiešām pastāv. Man nevajadzēja tam piekrist. Tam nav nekādas jēgas.
— Turpiniet braukt taisni uz priekšu, — ieteica navigatora cukurainā balss.
Pēc pusstundas navigators paziņoja, ka KamiUai vajadzētu griezties pa kreisi, uz mazāku ceļu nekā iepriekšējais. Kamilla sekoja ierīces norādēm un iebrauca vidēja lieluma okera krāsas lauku mājas pagalmā.
Mājai apkārt nebija zāliena, tikai mežs. Jauni bērziņi, priedes, egles, pīlādži un kļavas, šur tur arī kāds liels, vecs ozols un osis. Pagalmā acīm redzami kādreiz bija auguši tikai daži lieli koki, un pa logiem bijis skats uz jūru. Vēlākie īpašnieki ap māju tomēr bija izaudzējuši biezu kokaudzi, iespējams, kā aizsargu pret vēju, lai samazinātu apkures izdevumus. Jau tad, kad viņi bija kopā, Marti labprāt bija skaidrojis, ka zviedrvalodīgie somi, līdzīgi kā citas indoeiropiešu tautas, tiecas pēc Eirāzijas lielo stepju plašuma. Pēc savām dzimtajām mājām, pēc vietas, no kuras nākušas viņu valodas. Tāpēc viņiem patīk zālieni un pagalmi, kuros nav vai gandrīz nav koku. Savukārt ugriem mežs nozīmē drošību un paslēptuvi. Daudzi somvalodīgie somi alkst meža aizsarga un ietver mājas ciešās kokaudzēs. Pēc Marti vārdiem, liela daļa ugru, protams, gadsimtu gaitā ir akulturalizējušies un savos ieradumos kļuvuši vairāk indoeiropieši nekā somugri.