Pagalmā bija divas zem brezenta noglabātas laivas. Jūras krasts bija tikai pāris simtu metru tālāk, mazs līcis smilšu krastiem un tam pāri robains laukakmeņu klājiens. Arī no ūdens rēgojās lieli akmeņi. Dažus kilometrus pa kreisi vīdēja zeme. Taisna un plakana, tumši zaļa līnija, droši vien Hankoniemi. Tieši priekšā pavērās jūra bez krastiem, līdz pat horizontam, ko pārtrauca tikai kailu akmeņu izveidoti mazi arhipelāgi. Mazliet tālāk no krasta bija sarkana boja, kam blakus šūpojās robusta astoņus deviņus metrus gara, sarkanbrūni noeļļota zemnieku burulaiva. Smiltīs gulēja sarkans, otrādi apgriezts kajaks.
Kamilla izslēdza motoru un izkāpa, no mašīnas. Marti bija redzējis viņu piebraucam un steidzās pretī.
— Sveika, — teica Marti un nobraucīja roku gar kaklu. Kamilla šo kustību labi pazina.
— Čau, čau.
— Viegli atradi ceļu?
— Man ir navigators, — apstiprināja Kamilla.
— Nu, protams. Citādi droši vien būtu zvanījusi un prasījusi precīzākas norādes. Lauku ceļi var būt īsts labirints, ja nepazīst vietas.
Marti skatījās uz Kamillu un jutās vienlaikus priecīgi pārsteigts un apjucis. Viņa priekšā pie mašīnas stāvošais cilvēks atkal atgādināja to jauno sievieti, kuru viņš kādreiz bija pazinis. Viņa vairs nebija tas svešais un mazliet biedējošais radījums, ko Marti bija saticis Keilarantas Tower. Elegantais kostīms un rūpīgais matu sakārtojums mirdzēja savā prombūtnē. Kamillai mugurā bija balināti zili džinsi, pavalkātas kedas un balts džemperis. Mati krita uz pieres kuplā vilnī, un viņa nebija uzkrāsojusies. Sejas izteiksme bija maigāka, un tajā varēja redzēt pazīstamo Kamillu. To, kuru viņš reiz tik sen, pirms puses cilvēka mūža, bija mīlējis. Protams, viņa pa ceļam bija novecojusi, bet citādi…
Tad ilūzija pazuda. Pārmaiņas bija mazas un vieglas, un Marti nemācēja teikt, kas Kamillas sejā vai būtībā bija citāds nekā pirms brīža. Bet Kamilla pēkšņi atkal izskatījās pēc tās, kas viņa tagad patiesībā bija. Pēc atsvešinātas, nocietinātas un, spriežot pēc avīžu rakstiem, pat negodīgas uzņēmuma vadītājas, alfa mātītes, kas bija pieradusi komandēt un izmantot varu. Apvalkātās drēbes, ko Kamilla bija uzvilkusi, patiesībā neko nemainīja. Tā bija vienīgi maskēšanās.
'Fikai tagad nesāc sevī modināt nekādas jūtas. Marti sevi brīdināja. Tas būtu stulbākais, ko tu tagad varētu darīt. Tu tikai smagi apdedzinātos. Mēs vairs neesam tajā pašā pasaulē.
Marti skatījās uz Kamillas mašīnu.
— Lexus? — viņš jautāja. — Uzlādējamais hibrīds.
Kamilla pamāja.
— Starp citu, tagad vasarā tas uzlādējas pats. Jumtā ir plāni saules paneļi.
— Vai ar to tam pietiek? — Marti šaubījās.
— Tur ir vairāki slāņi dažādiem viļņu garumiem, — Kamilla viņu izglītoja. — Viens uzņem infrasarkanos starus.
Kamilla izņēma no bagāžnieka mazu ceļojuma somu. Viņi iegāja iekšā, un Marti parādīja Kamillai istabu, kurā viņa varēs palikt. Uz istabas sienas bija liels plakāts, uz kura bija desmitiem dažādu izmēru vaļu un delfīnu.
The Whales and Dolphins of the World, lasīja Kamilla. Tam blakus bija otrs plakāts ar roņiem. The Pinnipeds, izlasīja Kamilla. Airkāji. Plakāts acīmredzot bija paņemts no žurnāla National Geographic vidus atvēruma.
— Vai šī derēs? — jautāja Marti.
— Perfekti, — apstiprināja Kamilla.
Kamilla nolika somu uz gultas. Viņa skatījās uz Marti un atkal brīnījās, cik pazīstams viņš šķita, un pēkšņi sajutās, it kā būtu mājās un gaidīta. Varbūt atbraukt tomēr bija laba ideja, domāja Kamilla.
— Vai tu esi tos visus redzējis? — Kamilla jautāja.
Viņa norādīja ar roku uz plakātiem pie sienas.
— To vidū ir sugas, kuras nekad neesmu redzējis, — Marti atbildēja.
— Vai vismaz atpazinis jūrā. Tie ir bijuši tikai miruši izskaloti krastā.
Starpība starp mītisku dzīvnieku un oficiāli pastāvošu sugu reizēm ir pavisam maza, domāja Kamilla. Viens līķis vai galvaskauss var mainīt sugas statusu.
— Vaļi ir diezgan lieli un pamanāmi dzīvnieki, un tiem vajag ik pa brīdim iznirt paelpot, — teica Marli. — Varētu tad iedomāties, ka visi pasaules vaļi būtu aprakstīti jau sen. Bet divdesmitajā gadsimtā tika atrastas gandrīz divdesmit jaunas vaļu un delfīnu sugas. Tādas vaļu sugas, kuru esamība tiek pieļauta, bet kuru eksistencei nav skaidru pierādījumu, ir vairāk nekā divdesmit. Kā Indijas okeāna spārnainais valis. Vai arktiskais zobenvalis. Vai antarktiskais garspuru valis. Vai tā sauktais fuksīnvalis.
Tam ir grūti noticēt, domāja Kamilla. No otras puses, kā jau Marti bija teicis, jūra ir ļoti liela
— Ja dzīvniekam nevajag uznirt, lai elpotu, tam ir vēl vieglāk noslēpties, — teica Marti.
— Un ja cilvēki ir noturējuši vaļus par jūras čūskām? — Kamilla pieļāva. — Ja tie, piemēram, ir uzniruši vairāki vienlaikus, cits aiz cita?
Marti apklusa un izskatījās neveikli.
— Vai es pateicu kaut ko muļķīgq?
— Tu, šķiet, neesi redzējusi lielos vaļus, — pieļāva Marti. — Vismaz ne pārāk bieži?
— Baltijas jūrā tie ir ļoti reti, — atzina Kamilla ar vieglu aizvainojumu balsī.
— Tad, kad pelēkie vaļi peld cits aiz cita un daži no tiem sagadīšanās pēc uznirst vienlaikus, tie gan uz mirkli var radīt ilūziju par milzīgi garu, čūskveidīgu ķermeni, īpaši, ja jūrā ir dūmaka, — piekrita Marti. — Tiem tomēr nav muguras spuru un pat ne redzamu kūkumu uz muguras kā kašalotiem.
Tieši to jau es teicu, domāja Kamilla.
— Taču ilūzija vienmēr ilgst tikai sekundi vai augstākais dažas sekundes, — papildināja Marti. — Ja paveicas, to varētu arī iemūžināt fotogrāfijā, ar ko droši vien izdotos apmuļķot vairākus cilvēkus. Taču uz vietas… pirmā strūkla vai aste, vai virs ūdens pacelta galva, vai nepareizajā laikā nepareizajā vietā uz augšu pacelta vaļa mugura izjauc ilūziju. Nē, tas ir neiespējami. Tici man, neviens deviņpadsmitā gadsimta jūrasbraucējs nebūtu varējis noturēt vali par jūras čūsku.
Marti pamanīja, ka Kamilla neizskatās pārliecināta.
— Runa ir par to, kā ir ieprogrammētas mūsu smadzenes, — Marti paskaidroja. — No attēliem. Tēliem. Kad esi redzējis, piemēram, konkrētu vaļu sugu vairākas reizes, turpmāk to atpazīsti daudz vieglāk nekā iepriekš.
Kamillu kaitināja, ka Marti bija apgāzis viņas ierosinājumu tik ātri un pilnīgi. Viņa tomēr nolēma, lai tā paliek.
Uz blakusistabas sienas bija daudz lielu fotogrāfiju. Pirmo attēlu tēmas bija viegli atpazīt. Raibā audumā izšūts pūķis, kas dejoja uz gara ceļa ar mietiem degunā. Tad daudz lielāka versija par šo pašu tēmu, kurā bagātīgāk attēlots pie zemes piespiests pūķis.
Ķīniešu procesiju pūķi nenoliedzami bija diezgan čūskveidīgi, Kamilla domāja. Pūķis droši vien bija Ķīnas kultūrā viens no svarīgākajiem, ja ne vissvarīgākais dzīvnieks. Vai tad būtu tik dīvaini, ja mīts būtu radies agrāk patiešām eksistējuša, bet reti uznirstoša jūras dzīvnieka dēļ?
Eiropas un Ķīnas pūķu nostāsti bija krietni atšķirīgi. Eiropiešu pūķis bija spēcīgi bruņots un visbiežāk ļaunprātīgs briesmonis. Daudzās versijās tas mācēja arī lidot un spļaut uguni, reizēm arī runāt. Skaidri un gaiši tas