bija teiku tēls. Kamilla vienmēr bija domājusi, ka mīts radies, kad senie cilvēki bija atraduši jau pirms miljons gadiem mirušu dinozauru vai milzu krokodilu kaulus.
Taču Āzijas pūķis… to gan attēloja lielākoties kā laipnu un labvēlīgu dzīvnieku, kas nesa cilvēkiem daudz laimes. Tā bija ķīniešu horoskopa stiprākā zīme. Tas bija mīlēts un cienīts, nevis atbaidošs un nīsts. Un tam nenoliedzami bija — visos attēlos, ko Kamilla spēja atsaukt prātā, — liela galva, platas nāsis un bieži arī garas ūsas vai taustekļi.
Tātad runa, šķiet, bija par divām pavisam dažādām būtnēm, tieši tā, kā Marti bija teicis. Eiropieši koloniju periodā bija pasākuši saukt arī Āzijas mītiskos dzīvniekus par pūķiem, jo viņiem nebija tiem cita vārda.
Gar istabas dibensienu karājās garš zila auduma gabals, uz kura bija izšūta čūskveidīga radība. Ar brūnu un dzeltenu izrakstītajam radījumam bija liela galva, lielas acis un sazarota, trīsdaļīga aste. No galvas slējās tāds kā cekuls un garas līnijveida pūkas. Čūskveidīgā ķermeņa abās pusēs bija rinda trīsstūrveida spuru. Attēla stils šķita esam ķīniešu vai vismaz Austrumāzijas. Ķīniešu pūķis?
Blakus tam Marti bija uzkāris melnu T kreklu ar īsām piedurknēm, uz kura bija iespiests tā paša čūskveidīgā radījuma attēls. Liela galva, lielas acis, trīsdaļīga aste. Galvā kupls cekuls. Skaidri vairākos posmos sadalīts iegarens ķermenis. Krekls droši vien bija no Ķinas.
Bet, kad Kamilla piegāja tuvāk, viņa pamanīja, ka uz tā rakstīts “Teotivakana, Meksika”. Pārsteidzoši. Kamilla apskatīja uz krekla attēloto lielo čūsku un zilā auduma pūķi vēlreiz. Attēli tomēr nebija pavisam identiski. Meksikāņu versijā čūskas sānos nebija iezīmēti asu spuru veidoti zāģa zobi.
— Varbūt tikai vienam no dzimumiem ir tāds zāģis, — Marti atkal nolasīja viņas domas. — Vai arī runa ir par katra apvidus mākslas un kultūras nosacījumiem. Bet citādi… Līdzība ir pārsteidzoša, vai ne?
Kamilla pamāja.
— Apbrīnojami. Vai tas zilais audums ir no Ķīnas?
— Diezgan tuvu. No Vjetnamas.
— Konrits?
— Man tā gribētos domāt, — apstiprināja Marti.
— Un tas meksikāņu krekls? — vaicāja Kamilla.
— Tas ir Kecalkoatls, — teica Marti. — Lielā, spalvainā čūska.
Marti atkal sajuta karsto saules svelmi mugurā un redzēja lielas akmens statujas acis. Taisni uz priekšu blenzošas acis, kas atradās tuvu viena otrai. Tad prātā atausa atmiņu aina par to, kā viņš bija devies uz Vankūveru intervēt pensionētu jūras kapteini Polu Soverbiju.
Viņš līdz mūža galam atcerēsies teikumu, ko Soverbijs beigās bija teicis. Man nav nekādu atmiņu par muti vai purnu. Atceros tikai milzīgas acis.
— Kecalkoatls ir tā sauktais acteku galvenais dievs, — skaidroja Marti,
— un, starp citu, tāda paša veida lielas, cekulgalvainas čūskas bija galvenā dieva godā gandrīz visām Amerikas tautām, pirms ieradās Kolumbs. Maiji savu virsdievu dēvēja par Kukulkanu.
Kamilla izbrīnījusies skatījās uz Marti.
— Tu gribi teikt, ka… Kukulkans un Kecalkoatls būtu tas pats, kas vjetnamiešu konrits?
Marti paraustīja plecus.
— Runa ir par to pašu jūru.
— Bet vai tad Kecalkoatls nebija vienkārši pitons?
Kamilla atcerējās lasījusi kādā Latīņamerikas vēsturi aprakstošā grāmatā, ka acteku galvenās dievības bija ērglis, jaguārs un pitons jeb Kecalkoatls.
— Dievībai vienmēr jābūt saistītai ar kaut ko mistisku, — Marti teica.
— Ja domājam par acteku svarīgākajiem dieviem, ērglis ir viegli saprotams. Tas lido augstu debesīs, tur, kur mīt dievi. Kur cilvēks nevar nokļūt. .
Kamilla domāja par jūras ērgļiem, kas bieži pacēlās tik augstu, ka tos vairs nevarēja saskatīt ar neapbruņotu aci un pat ar binokli tik viegli ne. It kā tie būtu pagaisuši debesu zilgmē. Aizgājušo laiku cilvēki droši vien bija domājuši, ka ērgļi spēj ielidot debesīs pie dieviem. Tāpēc daudzām tautām ērglis bija dievu ziņnesis. Starp citu… kāpēc lai tā nedomātu? Cilvēki taču savām acīm bija redzējuši, kā ērglis uzlido debesīs un tur pazūd!
— Arī jaguārs ir saprotams, tas ir noslēpumaina un mazliet biedējoša nakts radība,—turpināja Marti. — Tā aizsmakušais brēciens naktī stindzina
asinis. Bet pitons? Kāpēc lai tas būtu par visiem visaugstākā dievība, svarīgāks par ērgli vai jaguāru? Tas nešķiet pareizi.
Kamilla saprata, ko Marti vēlējās pateikt. Kad viņa šādi padomāja par to, arī viņai bija grūti apjēgt, kāpēc acteki būtu redzējuši tieši pitonu kā īpaši dievišķu. Viņa atcerējās tropos redzējusi pitonus. Tie mēdza gulēt zemē, saritinājušies kamolā. Tie nebija sevišķi biedējoši, tajos arī nebija nekā noslēpumaina. Pitoni bija vairāk ikdienišķas, nevis mistiskas būtnes.
— Un ja nu acteki šad un tad redzēja mierīgā jūrā kaut ko pavisam citu, kaut ko neizskaidrojamu? Kaut ko tik neparastu un mistisku, ka tam noteikti vajadzēja būt lielākajam no visiem dieviem?
— Bet vai tad viņi nebija iekšzemes tauta? — Kamilla protestēja. — Acteki taču dzīvoja Meksikas ielejā. Vii tad lielākā daļa viņu navatlu valodā runājošo pēcteču joprojām tur nedzīvo?
— Acteki jeb, precīzāk sakot, meksikati sākotnēji nebija iekšzemieši, — Marti iebilda. — Pēc nostāstiem, viņi agrāk dzīvoja jūras krastā, vietā, ko sauca Actla. Tā varētu atrasties netālu no ciema ar nosaukumu Mekskaltičtlana, uz dienvidiem no Perojes līča jeb Mačatlanas.
Marti piegāja pie Meksikas kartes, kas ar piespraudēm bija piestiprināta pie sienas. Kamilla sekoja viņam un redzēja, ka kartē attēlotas Meksikas pamattautu apdzīvotās teritorijas.
— Tām indiāņu tautām, kuras joprojām dzīvo daļēji pie jūras, Kecalkoatls vienmēr ir pirmkārt tieši jūras dievs, — Marti teica. — Jūras dievs, nevis ūdens dievs. Tas dzīvo jūrā, nevis iekšzemes ūdeņos. Oahakas zapoteki tā saka. Micteki tā saka.
Sasodīts, domāja Kamilla. Ja nu Marti ir taisnība? Ja nu Kecalkoatls, Kukulkans un konrits tiešām bija dažādu tautu dotais vārds vienam un tam pašam jūras dzīvniekam?
Tad taču runa būtu par kultūrvēsturiski visas planētas svarīgāko dzīvnieku sugu. Kurš gan cits dzīvnieks būtu ietekmējis dažādu pasaules daļu ticību un kultūru tikpat lielā mērā? ,
Taču mēs nemaz nezinām, vai tas patiešām pastāv, Kamilla domāja. Joprojām.
— Bībelē lielo jūras čūsku sauc par Leviatānu, — atgādināja Marti.
— Indonēzijā un Indijā tas ir Nāga. Kalimantānas dajaku ciltis, kas dzīvo tuvu jūrai vai lielo upju ietekām, uzskata, ka nāga ir tiešām reāls dzīvnieks, tikpat īsts kā krokodils vai vaļhaizivs. Dziļāk iekšzemē dzīvojušas tautas turpretī apgalvo, ka tas ir teiku dzīvnieks. Ka tas pieder sapņu pasaulei. Sumatras austrumkrasta vecajie uzskata nāgu par reālu dzīvnieku, taču, pēc iekšzemes iedzīvotāju un jaunu cilvēku domām, tas ir tikai mīts.
Tātad situācija ir apmēram tāda kā Meksikā, domāja Kamilla. Viņa bija spiesta atzīt, ka sakritības viņu sāk apburt.
— Indijā ir vesels štats, ko sauc Nāgalenda, — stāstīja Marti. — Nāgas zeme. Nāga reiz sāka kalpot lielajai jūrā dzīvojošajai čūskai kā dievam un pieņēma sev tās vārdu. Esmu jau sen gribējis savākt informāciju par Nāgas izcelšanos, taču ārzemniekiem joprojām ir gandrīz neiespējami iekļūt Nāgalendā. Tur ir karš, separātistu kustības vēlas atdalīt apgabalu no Indijas.
Marti piegāja pie augsta plaukta un paņēma dažas grāmatas. Kamilla redzēja, ka izdevumi ir par jūras ceļojumu vēsturi. Tajās bija dzeltenas grāmatzīmes. Marti piegāja pie galda, kas atradās pie istabas sienas, atšķīra grāmatas atzīmētajās vietās un atvērtas salika tās citu uz citas. Pirmajā attēlā bija vikingu kuģis ar pūķa galvu.