— Šiem vajadzētu būt tev pazīstamiem.
Kamilla pamāja.
— Protams.
— Neskaitāmas dažādas tautas un kultūras gadu tūkstošiem ir iegrebušas savos kuģos un laivās līdzīgus priekšgala rotājumus, — teica Marti.
Viņš nocēla augšējo grāmatu. Sējumā zem tās attēlu atvērumā bija redzama liela laiva ar pūķa galvu, kurā bija varbūt četrdesmit airētāju.
— Šī ir no Indonēzijas, no Kalimantānas. Paskaties uz cekulu un acīm! Vai izskatās pazīstams?
— Saprotu, ko gribi teikt, — atzīmēja Kamilla.
Nākamajā attēlā bija ķīniešu pūķu kuģis, un tad nākamais droši vien bija no Taizemes vai Mjanmas.
— Bet paskaties ari, kādi bija visvecākie grieķu un feniķiešu kuģi!
Marti pašķīra to pašu grāmatu atpakaļ un parādīja Kamillai zem ūdens uzņemtu attēlu ar labi saglabājušos kuģa vraku. Tas gulēja jūras dibenā smiltīs.
— Paskaties uz kuģa priekšgala rotājumu, — mudināja Marti.
Nu gan, Kamilla nodomāja. Atkal jau liela galva un augsts cekuls.
— Grieķi savus kuģus sauca par hippoi, jo tiem bija zirga galva, — Marti stāstīja. — Tāpat kā ari vēl vecākajām feniķiešu laivām.
Kaudzes apakšējā grāmatā bija akmenī iegravēts zīmējums, kas šķita ļoti vecs. Tajā bija attēlots tāds kā mazs kuģis vai ļoti liela laiva. Laivā bija redzami droši vien kādi trīsdesmit vīri. Tās priekšgalu rotāja liela galva. Tai tomēr nebija cekula, taču tai bija uzzīmēti lieli ragi un bārda.
— Norvēģu un Baltās jūras krastos atrodami šādi akmens zīmējumi,— Marti teica. — Tie gandrīz noteikti ir Fenoskandijā ieceļojušo somugru tautu iegravēti. Daži no tiem ir sešus tūkstošus gadu veci. Tajos ir attēloti pārsteidzoši lieli kuģi. Nezinu, kā tie ir būvēti. Varbūt tie ar milzīgām grūtībām izdobti no ļoti lieliem kokiem. Bet, kā redzi, mūsu pašu akmeņos iegrebtajiem kuģu attēliem nav zirgu vai pūķu galvu, bet gan aļņa galva.
Kamilla pamanīja, ka visos zīmējumos un skulptūrās bija daudz līdzīga, piemēram, galvas garenais snuķis. Taču arī atšķirības bija ievērojamas.
— Ja nu vikingu, grieķu un indonēziešu pūķu kuģiem, grieķu un feniķiešu zirga galvas kuģiem un ugru aļņa galvas laivām ir vienots iedvesmas avots? — Marti jautāja.
Tas nenoliedzami izskaidrotu daudz, Kamilla domāja.
— Varbūt visas okeāna krastos dzīvojušās tautas šad tad redzēja jūrā kaut ko patiešām dīvainu, — Marti turpināja. — Kaut ko tik neparastu un neizskaidrojamu, ka tie domājās redzam vislielāko no visām dievībām. Dažos apvidos, teiksim, Kalimantānas piekrastē, redzētais atkārtojās tik bieži, ka zīmējumi iznāca anatomiski precīzi.
Kamilla skatījās uz akmenī iecirsto kuģi ar briesmoņa galvu. Viņa piepeši saprata, ko Marti gribēja pateikt.
— Bet tad, ja runa ir par retu parādīšanos…
— …zīmējumi atgādina tos dzīvniekus, ko cilvēki ir katrā vietā pieraduši redzēt, — Kamilla pabeidza.
Marti aizrautīgi pamāja.
— Tieši tā! Feniķieši un grieķi iztēlojās jūras dievu ar zirga galvu. Ari viduslaikos jūrasbraucēji runāja par meerhorse vai waterhorse. Mūsu pašu ciltstēvi domāja, ka radījumam ir aļņa galva. Vikingi un ķinieši attēloja radījumu kā pūķi, un daudziem mūslaiku aculieciniekiem vispirms ir ienākusi prātā kamieļa galva.
Marti izņēma kaudzīti fotogrāfiju no grāmatas, kas stāstīja par akmens zīmējumiem, un parādīja tās Kamillai.
— Starp Norvēģu un Baltās jūras akmens attēliem ir arī šādi, — viņš vērsa uzmanību. — Kas, tavuprāt, varētu būt šeit attēlots?
Bildē atkal bija liela, akmenī iegrebta laiva vai mazs kuģis. Tajā bija iezīmēti divi vai trīs desmiti sēdošu vai stāvošu vīriņu. Līdzās cilvēku tēliem bija attēls, kurā skaidri attēlots alnis, un tad…
— Oho, — noelsās Kamilla.
…mazliet tālāk no laivas liels, čūskveidigs tēls, apmēram tikpat garš kā trīsdesmit vīrus nesošā laiva. Liela galva un daudzas trlsstūrveida spuras ķermeņa abās pusēs.
Kamilla dziļi ievilka elpu. Dieviņ tētiņ, viņa nodomāja.
— Šis akmens zīmējums mūsdienās atrodas Pēterburgā, — Marti teica.
— Ermitāžas kolekcijā. Bet paskaties uz šiem, šajos ir savā ziņā vēl skaidrāki varianti par to pašu tēmu.
Pontopidana jūras čūska un Olava Magnusa lielais jūras zirgs, Kamilla domāja. Viņa bija šokā, saprotot, ka abi dzīvnieki parādījās ari ziemeļu valstu klintīs jau pirms seštūkstoš gadiem iecirstajos attēlos.
— Vecie akmens cirtumi lielākoties ir anatomiski precīzi, — Marti teica. — Aļņus, baltvaļus, ziemeļbriežus un roņus ir viegli atpazīt. Katra anatomiskā detaļa ir pareiza. Kas nemaz nav tik pārsteidzoši, ja visa cilvēka dzīve grozās starp savvaļas dzīvniekiem. Tic ir cilvēka dzīvības avots, ēdiena un ienākumu avots.
Kamilla ļāva skatienam klīst gar istabas sienas rotājošajiem attēliem. Ja nu Marti bija taisnība visā, ko viņš teica?
Viņai joprojām bija grūti izturēties pret šo domu nopietni.
— Ziemeļamerikas indiāņu ciltis ir iecirtušas klintīs jūras nezvēru attēlus, kas ir visai līdzīgi Fenoskandijas ugru tēliem, — Marti atzīmēja.
— Tos var atrast arī senās Ēģiptes hieroglifos.
Ar šiem akmens zīmējumiem ir tāda pati problēma kā ar Olava Magnusa karti, domāja Kamilia. Ja visi citi dzīvnieki ir attēloti anatomiski pareizi, kāpēc lai jūrā dzīvojošie lielie čūskveidīgie radījumi būtu vienīgais izņēmums? Vai tāpēc, ka esam vēlāk tos iznīcinājuši? Tas laikam ir visvienkāršākais izskaidrojums.
— Bet, ja lielās jūras čūskas kādreiz ir pastāvējušas, kas tās īsti bija? — Kamilia jautāja. — Čūskas? Dinozauri?
Marti ieplēta rokas par zīmi nepārliecinātībai.
— Ja vien es to zinātu! Viena iespēja, kas ienākusi prātā daudziem, ir bazilozaurs, kas, par spīti nosaukumam, bija nevis dinozaurs, bet gan primitīvs valis. Man vienā grāmatā ir tā skeleta attēls.
Marti atkal piegāja pie plaukta un meklēja kaut ko, lūkojoties uz grāmatu muguriņām.
— Kur gan es esmu to nobāzis… tā parasti bija šajā plauktā…
Marti aizgāja uz istabas otru galu un notupās izpētīt apakšējo plauktu grāmatu rindas.
— Nu gan…
— Lai paliek, tas nav tik svarīgi.
Marti piecēlās un izskatījās neapmierināts.
— Bēdīgi, būtu gribējis… Bet lai paliek. Katrā gadījumā bazilozaura ķermenis ir čūskveidīgs un gandrīz pārdesmit metru garš, un tam priekšā un aizmugurē bija pāris mazu, nepilnīgi attīstījušos kājiņu. Starp citu, anatomiski tas ir bijis stipri līdzīgs ķīniešu zīmētajam pūķim, izņemot to, ka galva bija daudz mazāka. Taču tas bija valis, un vaļiem jāuznirst, lai elpotu.
— Tātad, ja tas būtu valis, novērojumu būtu vairāk, un dzīvnieks būtu cilvēkiem daudz pazīstamāks, — Kamilia skaļi sprieda.
— Tieši tā! — Marti apstiprināja — Tā ka, es teiktu, bazilozaurs ir izslēgts variants. Tāpat čūskas, citi rāpuļi un dinozauri.
Un kas tad paliek pāri, Kamilia brīnījās.
— Konrits varētu būt milzu jūras zutis vai kāds ļoti liels ar desmitiem trīsstūrainu spuru nodrošināts airzivju paveids, — ierosināja Marti. — Sillkungeti, kā jūs zviedri sakāt. Siļķu karalis. Vai šajā gadījumā vajadzētu drīzāk teikt, ka sillkungkungen. Jeb tāds kā siļķu karaļu ķēniņš. Vai sillkungtsaren, vai kaut kā tamlīdzīgi.