Nudien, nodomāja Kamilia. Viņa kādreiz bija redzējusi bildes ar čūskveidīgām, sarkancekulainām un stipri dīvainām zivīm, kuras angliski un somiski prozaiski dēvēja par airzivlm un zviedriski mazliet poētiskāk par siļķu karaļiem.
— Dažas zināmās airzivju sugas var izaugt virs desmit metriem, tā ka tas nav neiespējams variants, — apcerēja Marti. — Airzivlm vienīgi nav nekā bruņām līdzīga. Tāpēc, kas zina, varbūt runa ir par pavisam jaunu mugurkaulnieku klasi.
Tādu varbūtību tu pats taču neuztver īsti nopietni, domāja Kamilia.
Marti palūkojās laukā pa logu un tad paskatījās pulksteni.
— Vai mums ir kaut kur jāsteidzas? — brīnījās Kamilia.
— Citādi ne, bet… savvaļas dzīvnieku grafiks parasti ir diezgan precīzs.
11
Kamilla sēdēja uz astoņnietrīga zemnieku burinieka pakaļējā airsola un turēja stūri. Marti uzvilka galveno buru, un laivas ātrums uzreiz palielinājās. Ūdens sāka plūst gar tās priekšvadni un sāniem, un ik pa brīdim dažs lielāks vilnis uzšļakstīja viņiem kādas piles.
Vējš tomēr bija jūtami norimis. Kad viņi bija iekāpuši laivā, tas vēl bija diezgan spēcīgs, un atklātā jūra bija pilna zemām viļņu putām. Tagad putas bija pazudušas un retie viļņi pamazām samazinājās. Mirkļiem kāda atsevišķa draiska vēja pūsma vēl lika grotburai un klīverim būkšķēt un plandīties un takelāžas virvēm omulīgi klabēt, taču tie liecināja vienīgi par vēja pēdējo negribīgo piepūli. Pēc laika ziņām, vējš vakarpusē varētu norimt pavisam. Tad, lai tiktu atpakaļ, viņi būs spiesti iedarbināt Seikkailu korpusā iebūvēto dīzeļmotoru.
Kamillai bija jāatzīst, ka Marti laiva ir skaisti darināta. Sākumā viņa domāja, ka tā izskatās smaga un neveikla, viņa bija pieradusi pie slaikāk veidotām laivām. Marti laiva bija skaisti sarkanbrūni eļļota, taču pēc formas daudz apaļāka, platāka un īsāka nekā tās laivas, kurās Kamilla bija braukusi līdz šim. Turklāt tā bija taisīta no resniem dēļiem, kas pārklājās cits citam, un Kamillai bija šķitis, ka tā ir nevajadzīgi masīva. Taču, kad viņi sāka kustēties, Kamilla ātri pamanīja, ka laiva pārsteidzoši viegli spītē pretvējam un turas viļņiem pretī neatlaidīgi un mierīgi, daudz nešūpodamās. Varbūt zemniekiem, kas uz Zviedriju un arī mazliet tālāk tūkstošiem gadu bija veduši preces, bija iemesls iemācīties būvēt tieši šāda veida
%
laivas. Baltijas jūra bija tik maza un sekla, ka vētru saceltie viļņi bija stāvi un asi, daudz atšķirīgāki nekā okeānu lielās, taču lēzenākās zvalstošās ūdens piramīdas.
Ceļa sākumā Kamilla bija sabijusies un vairākkārt ievilkusi elpu dziļāk nekā parasti, kad Marti stūrēja laivu tieši cauri jūras kartē atzīmētajiem sēkļiem. Kamilla redzēja asus akmeņus kā brūnus un pelēkus rēgus tikai pāris metru dziļumā zem viņiem, kad Marti laida tiem pāri pilnā ātrumā.
— Vai tas jau nav bīstami? — viņa protestēja.
Marti pakratīja galvu, apliecinādams, ka ūdens ir pietiekami dziļš.
— Šī nav ķīļlaiva, — viņš piezīmēja. — Mūsu iegrime ir ļoti maza. Turklāt laivas apakšu sedz stingrs un biezs dzelzs apkalums, un dzenskrūve ir tās aizsargā. Mums nekas nenotiktu, pat ja uzskrietu akmeņiem. Šī laiva neapgāzīsies un nenogrims, lai kā censtos.
Kamilla palūkojās pāri bortam un pārliecinājās, ka Marti saka taisnību. Laivas ķīlis tiešām nebija tāda V veida plata spura kā tām laivām, ar kurām viņa bija burājusi. Tas bija kā gara, bet zema otrādi apgriezta kore, kas stiepās no laivas pakaļgala gandrīz līdz priekšvadnim. Tas bija piestiprināts tik daudziem bieziem dēļiem, ka laivas dibens nevarētu sašķaidīties, ķīlim uztriecoties akmeņiem, lai ari cik spēcīgs būtu trieciens. Varbūt tādiem garķlļainiem lempjiem tiešām ir sava jēga, domāja Kamilla.
Iezvanījās Kamillas telefons, un viņa atbildēja.
— A, sveiks Jouko, — teica Kamilla telefonā. — Ja, naturligtvis kārt jag tala med dig. I havet, Hango Vāsira. Men det ar bra. Sag bara vad…1
Marti nespēja noslēpt saīgumu, jo tas bija jau ceturtais zvans, ko Kamilla bija saņēmusi kopš izbraukšanas. Te nu bija dabas miers, Marti rūgti nodomāja.
— A regional forestry master plan?2 — Kamilla nomainīja valodu. — For which province? Kalimantan Tengah? Remind me, where was that?3
1 Jā, protams, es varu ar tevi runāt. Jūrā, Hanko rietumos. Bet tas nekas. Tikai pasaki, ko… (Zviedru vai.)
2 Reģionālās mežsaimniecības ģenerālplāns? (Angļu vai.)
3 Kurai provincei? Kalimantānas Tenahai? Atgādini man, kur tas bija? (Angļu vai.)
Kalimantānas Tenaha, domāja Marti. Viduskalimantānas reģions Indonēzijā. Vai kāds Kamillas uzņēmums veidoja tur mežsaimniecības plānus? Tas izklausījās draudīgi. Vismaz, ja runa bija par FPPC.
— Bet, protams, ka mums ir jāatstāj piedāvājums, — Kamilla teica.— We have experience from this region, lots of it. I do not think anyone can compete with us what comes to the depth of forestry know-how of that area.1
I do not think anyone can compete with you in producing massive carbon emissions from land-use changes,2 Marti indīgi nodomāja. Kamilla redzēja viņa izteiksmi.
— Nu, kas tagad? — jautāja Kamilla.
— Vai tu varētu izslēgt telefonu, kad nokļūsim mazliet tuvāk? — Marti lūdza.
— Tuvāk kam?
— Tad jau tu redzēsi.
Kamilla šaubīgi palūkojās uz Marti.
— Es varu izslēgt telefonu arī tagad. — Tas gan ir arī kaut kas cits, Kamilla domāja. Izskatījās, ka Marti bija sabojājies garastāvoklis.
— Nu, kas tev tagad uznāca? — jautāja Kamilla.
Marti pārbaudīja, cik stingra ir bura, taču neatbildēja uz jautājumu.
— Neāksties, es tevi pārāk labi pazīstu, — Kamilla teica. — Lai arī neesam tik ilgi tikušies.
Tu pūties tieši tāpat kā agrāk, Kamilla sadrūma.
— Jūs plānojat veidot reģionālo mežsaimniecības plānu Kalimantānas Tenahā? — Marti vaicāja.
Kamilla aizkaitināta paskatījās uz Marti.
— Tas ir biznesa noslēpums. Būtu pateicīga, ja par to tu nevienam neminētu.
— Kuru firmu tas šajā gadījumā nozīmētu? FPPC?
1 Mums ir pieredze šajā reģionā, liela. Es nedomāju, ka kāds ar mums var sacensties, ja runa ir par zināšanām par šo apgabalu. (Angļu vai)
2 Es nedomāju, ka kāds var ar jums sacensties liela apjoma oglekļa emisijas radīšanā no zemes izmantošanas izmaiņām. (Angļu vai.)
— Protams, — teica Kamilla. — FPPC ir jau izveidojis visu Indonēziju nosedzošu mežsaimniecības plānu un lielu daļu no visiem zemes reģionālajiem plāniem.
— Tas ir izplānojis ari vismaz trešdaļu Dienvidaustrumāzijas celulozes un papīra rūpnīcu, — Marti atcirta. — Vai tur, tavuprāt, nav nekādu pretrunu?
Marti atcerējās, kā FPPC pārstāvis pirms piecpadsmit gadiem bija plātījies par to seminārā, ko Helsinkos rīkojušas vides organizācijas. Indonēzijas meža sektoriem reāli nenotiks nekas tāds, ko mēs nebūtu plānojuši. Mēs visam sekojam līdzi. Tagad, kad Indonēzijas meži, kūdras purvi un akmeņogļu slāņi dega un uz zemes bija divdesmit miljoni hektāru neaprūpētu kailizcirtumu, mutes bija ciet. Tagad oficiālā patiesība bija, ka FPPC nemaz nebija mēģinājis iejaukties Indonēzijas iekšējās lietās.
— Es gan domāju, ka Indonēzijas un daudzu citu valstu mežus šobrīd aprūpē krietni labāk tieši tāpēc, ka mēs esam tur bijuši, — teica Kamilla.