Marti nopūtās.
— Indonēzieši agrāk izmantoja atjaunojošo audzēšanu, nevis nocirta visus kokus uzreiz.
— Vai tu esi kādreiz pārskatījis kaut vienu no mūsu veidotajiem nacionālajiem mežsaimniecības plāniem? — Kamilla draudīgi izspieda.
No tā nekas neiznāks, domāja Marti. Man vajadzētu turēt muti, nevis iejaukties šajā lietā. Vismaz tagad.
— Tropiskajos purvu lietus mežos ir svarīgi, lai koku visu laiku būtu tik daudz, ka purvāja virsma būtu ēnā, — viņš tomēr teica. — Tas pazemina kūdras virsējā slāņa temperatūru vismaz par piecpadsmit grādiem.
Te nu tas bija, Marti sašļucis nodomāja. Nevarēju vis noturēties nepateicis. Kāpēc es neprotu paklusēt? Joprojām, pēc visiem šiem gadiem? Pat tad, kad tas būtu svarīgi?
— Es jautāju, vai tu esi lasījis tos mūsu izstrādātos mežsaimniecības plānus?
— Esmu tos lasījis, — Marti apliecināja.
— Nu labi, tad tu zini…
— Un esmu ari redzējis, ko tie izraisa darbībā. Agrāk cilvēki nogāza tikai lielākos kokus un aizveda tos prom, ripinot pa fašīnu ceļiem, nevis sarokot augsnē grāvjus. Bet kad tā tava firma izrēķināja, kas ir ienesīgi un kas…
Kamilla jau sāka izskatīties patiešām aizkaitināta. Marti saprata, ko tas nozīmē viņa ekspedīcijas finansējumam.
— Ai, lai nu paliek, — ierosināja Marti. — Tas droši vien nav tik svarīgi.
— Nē, paskaidro tagad, ja jau reiz iesāki, — pieprasīja Kamilla.
Esmu stulbenis, domāja Marti. Bet viņš bija spiests turpināt.
— Indonēzijas purvainajos lietus mežos būtu iespējams audzēt kokus ar sevišķi vērtīgu koksni ari ekoloģiski ilgtspējīgā veidā, — apliecināja Marti.
— Tikai zemes virsmu vajag uzturēt tik mitru, lai kūdra neoksidētos un neaizdegtos. Kanāli un kailcirtumi izžāvē kūdras virsmu stipri par daudz.
— Izklausās interesanti, — teica Kamilla.
Patiesībā viņa nemaz nebija ieinteresēta, un viņas balsij bija cieta, metāliska pieskaņa.
— Lielākoties tieši FPPC ir piespieduši indonēziešus pievērsties kailcirtēm un nolīdzināt purvainos lietus mežus par celulozes plantācijām un laukiem eļļas palmu kultūrām, — turpināja Marti. — Jo tas taču ir ekonomiski izdevīgāk.
Savā ziņā tas patiešām ir dīvaini, domāja Marti. Lielākajai daļai somu patīk vecas priedes ar raupjiem stumbriem un sūnaini eglāji, kuros ir milzīgi skudru pūžņi un kuri ir pilni noslēpumainām dzīvnieku takām. Helsinku centrālais parks un daudzas citas galvaspilsētas apzaļumotās vietas viesiem, kas atbrauca no citām zemēm, šķita kā atsvaidzinoši mūžameži vai džungļi. Vienlaikus somu mežrūpniecības giganti aktīvāk un agresīvāk nekā jebkurš cits gan Somijas pašas apsaimniekotajos mežos, gan citur pasaulē bija atbalstījuši kailcirtēs balstītus mežu aprūpes principus. Kāpēc? Kā tas bija iespējams?
— Džakartas Cemara viesnīcas liftā reiz satiku Indonēzijas lielāko celulozes un eļļas palmu koncerna pārstāvi, — Marti turpināja. — Viņš uzreiz izstāstīja, ka visi viņa firmas vadītāji ir skoloti Somijā.
Vai arī mūsdienās somi tik ļoti cenšas iekļauties starp citiem eiropiešiem,
ka par katru cenu grib uzsvērt savu nesomiskumu, Marti prātoja. Vai viņi grib būt vēl indoeiropeiskāki par pašiem indoeiropiešiem, lai citu Eiropas lielāko tautu vidū neizskatītos pēc nomaļiem mežiniekiem vai eksotiskiem purvu ugriem?
— Tu, protams, vari ticēt visam, kam vien vēlies, — teica Kamilla un aizgrieza skatienu prom no Marti, tālu jūrā.
Viņas balss bija ledaina un vairs neraisīja cerības par sadarbošanos. Šis dils izgāzās, vēlākais — tagad, Marti sērīgi nodomāja. Bet varbūt tam visam galu galā nebija nekādas nozīmes.
Viņa domas atkal atgriezās bērnībā un Dienvidķīnas jūrā. Dienā, kad viņš bija redzējis vai vismaz iztēlojies redzam jūrā kaut ko pavisam neparastu. jo vairāk laika bija pagājis, jo nereālākas bija kļuvušas atmiņas. Tās bija gan skaidras, taču vai tas viss tiešām bija noticis, vai arī visu atgadījumu viņš bija tikai izdomājis? Vai viņš savā puišeļa prātā bija tikai iztēlojies kaut ko, ko bezcerīgi bija vēlējies redzēt jūrā?
Vai iespējams, ka viņš kādreiz bija lasījis tādu pašu ainu puiku piedzīvojumu grāmatā vai redzējis to filmā? Viņam nebija nekādu atmiņu par grāmatu vai filmu, kas būtu pieskārusies šai tēmai, bet varbūt citas ainas un tēli bija vienkārši pagaisuši no prāta.
Varbūt tā ir labāk, Marti nomākti domāja.
Pret horizontu skatoties, varēja redzēt garu rindu burulaivu, to bija vairāki desmiti. Šur tur bija ātrāk braucošas motorlaivas. Ja Marti un Kamilla nebūtu kuģojuši šajos pašos ūdeņos agrāk, viņi varētu nodomāt, ka laivas piedalās burāšanas sacīkstēs vai kādā citā pasākumā. Abi tomēr zināja, ka runa ir tikai par kuģu ceļu, kas caur Hanko rietumu ūdeņiem ved uz Hītinenas salām. Hanko rietumu ūdeņi bija tik akmeņaini, ka daudzas laivas neuzdrošinājās novirzīties no iezīmētā kursa. Uz Hītinenas ūdensceļa Hanko rietumu apgabalā bieži vien bija vairāk nekā simt lielu laivu, kas burāja un dārdēja pa vienu un to pašu šauro kursu, un katrā kaut mazliet piemērotā piestātnē grozījās pulka simtiem tūkstošu vai miljons eiro vērtu burulaivu un motorkuteru.
— Taviem draugiem noteikti ir tieši tādas miljons eiro laivas? — Marti nevainīgi apvaicājās.
Kamilla papurināja galvu.
— Viņiem gan mūslaikos ir pat vairāk nekā desmit vai piecdesmit miljonu eiro vērtas laivas, — izlaboja Kamilla. — Gadā degvielas izmaksas vien varētu būt apmēram miljons.
— Nu tu pārspīlē!
— Nu, varbūt mazliet, bet ne sevišķi daudz.
Kad naudas ir pietiekami daudz, tad jau ir grūti izdomāt, kā to kaut cik jēdzīgi tērēt, nodomāja Kamilla. Izņemot, protams, ieguldījumus lietās, kas ienesa vēl vairāk naudus.
— Ir grūti iztēloties tehnoloģiju, kas šiem ūdeņiem būtu sliktāk piemērota par lielām ārējo dzinēju motorlaivām vai ķlļainām burulaivām, — Marti piezīmēja. — Lai kā censtos, droši vien neko neizdomāšu. Tradicionālie laivu tipi ir tieši šādas zemnieku burulaivas ar gareniem ķīļiem vai motorlaivas ar iekšējiem dzinējiem. Tās ir lēnas, bet izlieto tikai mazliet degvielas. Maza iegrime un apakšā dzelzs apkalums, lai aizsargātu priekšvadni un skrūvi, tāpat kā šajā laivā.
Marti pamanīja, ka Kamilla atkal izskatās ieinteresēta. Vai viņa sāka atmaigt?
— Nestāsti to maniem draugiem,— Kamilla nosmējās. — Viņi ir pārlieku lepni par savām jahtām un kuteriem.
— Man vienalga, — teica Marti. — Šeit ir simt tūkstoši salu, uz kurām var tikt ar šādu laivu. Manuprāt, nav ne vainas, ja tavi draugi labi jūtas tajās simtniecēs, kuras viņi var viegli iegūt!
Saule jau bija krietni zemu, un vējš kļuva aizvien lēnāks. Buras, kas pirms tam raustījās vēja pūsmās, vairs pat nefleterēja, tikai karājās bēdīgi kā takelāžas balstītas lupatas. Laiva, ātrumam samazinoties, jau pirms kāda laika bija sākusi vilkties gluži lēnām, tagad viņi gandrīz stāvēja uz vietas. Ūdens virsma kļuva pavisam mierīga, tikai šur tur vārgs vēja pūtiens sacēla mazus vilnīšus vai viļņu mazuļus, virzot laivu knapi jūtamā ātrumā. Kamilla redzēja, ka viņu priekšā ir rinda plakanu, tik tikko virs ūdens pacēlušos saliņu. Uz tām bija apaļi akmeņi.
Saule nogrima aiz horizonta, bet vakars bija silts un valgs. Ne tropisks,
taču patīkams. Vasara bija bijusi karsta, un jūras ūdens joprojām bija siltāks par normu, lai gan svelme bija rimusi un naktis atkal kļuva garākas.