— Varbūt mums iedarbināt motoru? — Kamilla jautāja. — Lai neuzskrienam tiem akmeņiem?
— Kuš, — Marti nočukstēja un pielika rādītājpirkstu pie mutes.
Kamilla pārsteigta apklusa.
— Paņem sev vilnas džemperi vai pledu no priekšējā pārsega apakšas, ja tev ir auksti, — Marti čukstēja. — Mēs tagad ejam tieši uz īsto vietu, vējš mūs nes pareizajā virzienā.
— Kas tie par brīnumiem? — Kamilla prātoja.
Marti izvilka no airsola apakšas zilu somu un izņēma no tās termosu un divas muminu krūzes. Kamilla redzēja, ka uz vienas krūzes ir Susuriņš, bet uz otras — Snorkes jaunkundze. Marti pasniedza Snorkes jaunkundzi Kamillai un pats sev paturēja Susuriņu.
Nu ja, tad nu gan nevar uzminēt, ka Marti identificētos tieši ar Susuriņu, Kamilla prātā nosmējās. Dažas lietas nebija grūti paredzēt.
Kamēr Marti lēja krūzēs kafiju, Kamilla pavērās atkal uz apaļo akmeņu nosegtajām saliņām, un… uz mirkli viņai šķita… it kā viens no akmeņiem būtu pakustējies. Tas gan noteikti nebija iespējams. Bet tad tas pats akmens sakustējās atkal, šoreiz pavisam skaidri, no kreisās puses uz labo. Kamilla pēkšņi izšķīra sīkas kustības arī citur. Vai viņai tuvojās migrēna? Jo akmeņi taču nevarēja kustēties. )a vien tie nebija…
— Skaties, tur viens ir pavisam tuvu, — Marti iečukstēja viņai ausī.
— Mazs, šīs vasaras bērns. Ziņkārīgs.
Kamilla paskatījās Marti norādītajā virzienā, un tikai dažus metrus no laivas ieraudzīja ūsainu purniņu un lielas acis, kas skatījās uz viņu ziņkārīgi un bezbailīgi. Roņa mazulis, nodomāja Kamilla, nodrebot aiz sajūsmas. Tad galva piepeši pazuda, it kā tās nekad nebūtu bijis. Ūdens pat nesaviļņojās.
Kamilla redzēja, kā kaut kas parādās virs ūdens tālāk priekšā. Vispirms parādījās puslodei līdzīga galva, tad atspoles veida ķermenis sāka pacelties virs ūdens. Ronis izslējās pārsteidzoši augstu gaisā. Kā viņš to dara, brīnījās Kamilla.
— Izlūks, — čukstēja Marti. — Bara vadonis. Tas mēģina izlemt, vai mēs esam bīstami.
Ronis uz viņiem skatījās trīs četras sekundes. Tad tas lēni iegremdējās un atkal pazuda zem ūdens.
Rēna vēja pūsma virzīja viņus uz apaļo akmeņu nosegto saliņu pusi. Saliņas citu no citas atdalīja apmēram piecdesmit vai sešdesmit metru plats šaurums. Saliņas tagad bija pilnas mazu, klusu, taču nepārtrauktu kustību, un Kamilla saprata, ka visi lie apaļie puni bija nevis akmeņi, bet gan roņi un roņu galvas. Ik pa brīdim kāda no galvām pagriezās sāņus tā, ka Kamilla redzēja profilā lielu, smailu purnu. Kamilla saprata, ka tie ir pelēkie roņi, jo pogaino roņu profils būtu citāds. Uz abām salām bija vismaz piecdesmit roņu.
Un tad katrā pusē laivai no ūdens sāka celties apaļas galvas. Tās pacēlās vairākas vienā reizē uz dažām sekundēm un tad atkal iegrima. Ik pa mirklim ūdens virsmu tomēr saviļņoja mazs šļaksts, vai reizēm pavisam tuvu pavīdēja divi, viens pie otra gandrīz pielipuši melni punkti. Kamilla saprata, ka tās ir pelēko roņu nāsis. Viņa nekad nebija redzējusi roņus tik tuvu kā tagad.
Katrā pusē varēja dzirdēt uznirstošo roņu izelpas mitrās šļakatas un pūtienus, ko radīja pelēkie roņi, pievelkot plaušas pilnas gaisa, pirms ienirt no jauna.
Viņi lēnām slīdēja starp saliņām. Daļēji uz lēzenajām klintīm, daļēji ūdenī gulošie roņi bija klusi un skatījās uz viņiem nopietni un uzmanīgi. Acīmredzot tie tomēr bija nolēmuši, ka viņi nav bīstami, jo neslīdēja ūdenī un nenira.
Tad saliņas palika aiz muguras un pamazām izgaisa nakts satumstošajā krēslā.
— Kā tev patika? — Marti jautāja minūtes desmit vēlāk.
— Iespaidīgi, — teica Kamilla patiesā sajūsmā. — Paldies, ka man to parādīji! Tas tiešām bija lielisks piedzīvojums. Cik daudz to bija?
— Bars ir visu laiku audzis. Domāju, ka to tagad ir apmēram trīssimt. Saskaitīju uz salām apmēram simt trīsdesmit indivīdu, un ūdenī turklāt bija vēl vismaz daži desmiti roņu.
I
— Esmu šeit braukusi cauri noteikti simt reižu, bet nekad neesmu redzējusi nevienu roni, — Kamilla brīnījās. — Nemaz nerunājot par tik daudziem!
Marti pasmaidīja. Tas bija īsts, no sirds nākošs, dzīvesprieku izstarojošs smaids. Patīkami redzēt viņu tik apmierinātu, domāja Kamilla, un piepeši atkal atcerējās, kāds bija viņas pašas stāvoklis. Viņa sajutās maza un nelaimīga, par spīti naksnīgo salu skaistumam.
Bet varbūt kaut kas no Marti apmierinājuma pielips arī viņai. Ir labi dzīvot cerībā.
— Interesanti dzīvnieki, — viņa teica balsī. — I’ikai zvejnieku kļūst mazliet žēl.
— Pareizi saki, — piekrita Marti.
Marti zināja, ka daudz nīstie jūras kraukļi nenes zvejniekiem neveiksmi. Tie lielākoties ēda tādas zivis, kas zvejniekus neinteresēja, un, iespējams, mainīja zivju daudzumu zvejniekiem izdevīgākā virzienā. To pašu tomēr nevarēja teikt par pelēkajiem roņiem. Tie viegli iemācījās baroties no zvejnieku tīkliem un murdiem un sliktākajā gadījumā nodarīja viņiem lielus zaudējumus.
— Mūsu ūdeņus vajadzētu iedalīt atpūtas un ceļošanas teritorijās, kurās roņus nedrīkst medīt, un zvejniecības teritorijās, kurās valsts algoti profesionāli mednieki pēc lūguma ierastos medīt roņus, līdzko tie sāktu izēst tīklus, — teica Marti. — Piedevām zvejniekiem vajadzētu maksāt kompensāciju par roņu nodarīto kaitējumu.
— Vai tad tā nedara jau tagad?
Marti nervozi nosmējās.
— Roņu nodarītie kaitējumi pagājušajā gadā bija apmēram astoņi miljoni eiro, no kuriem zvejniekiem sedza ceturto daļu, proti, divus miljonus.
— Tik maz? — brīnījās Kamilla.
— Manuprāt, pareizi būtu izmaksāt desmit miljonus, lai būtu arī mazliet sāpju naudas. Tas būtu divi eiro no soma gadā, kafijas tases cena.
Es gan par nupat gūto piedzīvojumu samaksātu diezgan daudzu kafijas krūžu cenu, domāja Kamilla.
— Pirmie cilvēki, kas ieradās Somijā pirms vienpadsmit tūkstošiem gadu, bija roņu mednieki, un, piemēram, no Krieriki izrakumos lliī atrastajiem piecus tūkstošus gadu vecajiem kauliem, deviņdesmit astoņi procenti pieder roņiem, — klāstīja Marti. — Aļņus un ziemeļbriežus sāka medīt krietni vien vēlāk, tikai dažus gadu tūkstošus, pirms jūs, indoeiropieši, sākāt iespiesties tajos pašos apvidos no saviem Volgas lokiem ar tiem neģēlīgajiem liellopiem un sapuvušajiem miežu graudiem.
— Nu jau gan! — izsaucās Kamilla.
Viņasprāt, liellopi vienmēr bijuši jauki un gudri radījumi.
— Es tikai domāju, ka tad, ja somi piecus tūkstošus gadu ir pavadījuši ar roņiem, mazliet līdzīgi kā eskimosi, vai nav diezgan dumji, ka lielākā daļa mūsdienu somu nekad nav pat redzējuši savvaļas pogainos roņus vai pelēkos roņus? Vai viena pilna kafijas krūze nav lēta cena par to, lai somu vecais totēmu dzīvnieks atkal kļūtu par daļu mūsu realitātes?
— Es vienmēr esmu pieņēmusi, ka roņus ir ļoti grūti ieraudzīt,—teica Kamilla. — Tad, kad esam braukuši cauri šejienei ar motorlaivu, motora rēkoņa, saprotams, aizbiedēja tos prom. Bet es esmu šeit devusies cauri ar burulaivu daudz biežāk nekā ar motorlaivu un tāpat neesmu redzējusi nevienu roni.
Krēsla sabiezēja. No jūras šur tur rēgojās vientuļi akmeņi kā lieli, melni zobi. Tos bija aizvien grūtāk izšķirt. Kamilla atkal sajuta liegu vēja pūsmu uz vaiga.
— Vai esi šeit burājusi tad, kad ir mierīgs, vai tad, kad ir bijis stiprs vējš? — vaicāja Marti.
Kamilla uz Marti dīvaini paskatījās.