— Un kā tu domā? Kā tad, tavuprāt, burulaiva kustas?!
— Ko tu un tavi draugi esat darījuši, kad ir bijis mierīgs? Vai esat palikuši, rāmi gaidot, līdz atkal parādīsies vējš?
— Protams, ka ne!
— Vai tu vari brītiņu paturēt stūri? — Marti lūdza.
Kamilla saņēma stūri. Marti atbrīvoja klīverbomi un ļāva tam aizslīdēt uz laivas otru pusi. Buras sāka fleterēt vējā. Kamilla redzēja, ka akmeņi ir jau daudz tuvāk.
Marti nospriegoja grotburu, tā uzreiz ieņēma pavisam citu veidolu. Marti sagrieza arī fokburas šoti uz otru pusi. Kamilla pagrieza laivu tā, lai tā aizslīdētu garām akmeņiem pa labo pusi.
— Tātad jūs esat burājuši tad, kad ir vējš, un izmantojuši motoru tad, kad ir mierīgs? — Marti tirdīja.
— Tā gan, — Kamilla piekrita.
— Roņus vai citus virs ūdens gluži nemanāmi kustošos jūras dzīvniekus ir pārsteidzoši grūti pamanīt, ja ir kaut mazliet viļņains, — atzīmēja Marti. — Delfīna muguras spura vai roņa galva, nemaz nerunājot par pliku roņa purnu, pazūd aiz vismazākā viļņa. Lecošie vaļveidīgie un kotiki, protams, ir cita lieta.
Lielā gludvaļa izpūstā strūkla ir kā dziļbumbas sprādziens, šo ūdens stabu, ja paveicas, var redzēt pat desmitiem kilometru attālumā. Arī zilo vaļu un finvaļu kolonnām līdzīgās, pat divpadsmit metru augstās strūklas var redzēt ļoti tālu.
Kamilla sāka saprast, ko Marti grib pateikt.
— Mēs tātad esam burājuši tikai tad, kad roņus ir gandrīz neiespējami pamanīt, un aizbiedējuši tos prom, darbinot motoru tad, kad jūra ir bijusi mierīga.
— Nešaubīgi, — Marti apstiprināja. Seikkailu slīdēja gar akmeņiem, kas slējās virs ūdens. Caur krēslu Kamilla redzēja, ka uz daudziem akmeņiem sēž jūras kraukļi. Viņa gaidīja, ka tie metīsies bēgt, taču tie palika mierīgi uz vietas. Acīmredzot tie ticēja, ka kļuvuši neredzami. Vai arī tie neuztvēra gandrīz bez skaņas uz priekšu slīdošo laivu kā bīstamu. Vai varbūt Marti bija šeit braucis tik bieži, ka putni bija pieraduši pie Seikkailu.
Drīz akmeņi bija aiz muguras, un priekšā bija tikai tumša jūra. Kamilla vairs neredzēja nevienu pašu saliņu vai salas siluetu. Viņā mazliet uzjundīja bailes, jo viņa tagad bija jaunos un nepazīstamos ūdeņos. Gan burtiski, gan metaforiski.
Marti tomēr rādījās zinām, ko viņš dara, tāpēc Kamilla nebija īsti satraukusies. Marti droši vien bijis šajos ūdeņos simtiem reižu.
— Braucu reiz ar Sarfaq Ittuk prāmi no Ilulisatas uz Nūku gar
Grenlandes rietumu krastu, — Marti stāstīja. — Tieši pāri septiņu miljonu Grenlandes roņu migrācijas ceļam. Biju precīzi īstajā vietā precīzi īstajā laikā, tieši tad, kad Grenlandes roņi migrēja uz ziemeļiem gar šauro, seklo jūras joslu.
Tam vajadzēja būt varenam skatam, Kamilla domāja.
— Apstākļi bija perfekti, jūra bija gluda kā spogulis, un saules gaismas bija gana. lūra bija tik salta, ka nebija arī gaisa masu radīto mirāžu. Ne miglas, ne lietus. Man bija līdzi izcila optika, un Sarfaq Ittuk augšējais klājs bija tik augstu, ka varēju redzēt divdesmit kilometru tālumā. Es biju uz klāja, biju kā uz adatām, gandrīz visu laiku lūkojoties teleskopā, tikai pāris reižu aizgāju iedzert kafiju un apēst bulciņu. Redzēju tikai sešus tūkstošus roņu. Proti, mazāk nekā vienu no tūkstoša.
Sešus tūkstošus no septiņiem miljoniem, Kamilla brīnījās.
— Reāli es redzēju tikai klīstošos baru izlūkus, — paskaidroja Marti.
— Un pat ne visus. Vienmēr, kad kāds roņu bars sadzirdēja mūsu motoru klaboņu, tie paslēpās zem ūdens, turot virspusē tikai nāsis. Vienīgi baru izlūki pabāza galvu un reizēm arī ķermeņa augšdaļu virs ūdens un pārbaudīja, kāda ir situācija, vai vajag bēgt vai var vienkārši sagaidīt, kad būsim garām. Aiz izlūkiem bija tikai pāris pilnu baru tālu pie horizonta. Tie peldēja ar galvām virs ūdens ātrā tempā virzienā uz ziemeļiem, ciešā daudzsimtgalvu čemurā.
— Vai tad tu neredzēji roņu nāsis? Ja jūra bija gluda kā spogulis?
Marti iesmējās.
— Droši vien. Likās jau, ka redzēju. Bet tur bija arī triljoniem aļģu. Kā gan es varētu zināt, kurš mazais pleķītis ir aļģu pika un kurš — roņa deguns?
Viens no tūkstoša, Kamilla domīgi sprieda. Viens no tūkstoša ideālos apstākļos, kad viss bija tik piemērots vērošanai. Laba novērošanas vieta pietiekami augstu virs jūras līmeņa, spēcīga optika, ūdens gluds kā spogulis, bez miglas, bez lietus, bez karstumā vibrējoša gaisa. Un tāpat tikai viens no tūkstoša.
Bet mēs nupat redzējām daudz vairāk nekā vienu no tūkstoša, viņai ienāca prātā. Ja tajā barā pavisam ir divi vai trīs simti roņu, kā Marti teica, mēs
redzējām no tiem pusi. Vai varbūt pat vairāk nekā pusi. Virs ūdens pabāzto galvu bija diezgan daudz. Varbūt viņi bija redzējuši pat gandrīz visus baram piederošos roņus?
— Sāku pamazām saprast, kāpēc tu mani atvilki uz šejieni, — Kamilla piezīmēja. — Gribēji man parādīt, kāpēc tos tavus jūras kriptīdus mūsdienās vairs neredz diez ko bieži. Lai arī tie eksistē.
Virs viņiem parādījās pirmās zvaigznes.
— Visus kuģus ar augstajiem klājiem mūsdienās darbina motori, — Marti apstiprināja. — Ir tikai sauja lielu burukuģu, un ari tie ieslēdz dīzeļmotorus tad, kad nav vēja. Ari mazākajām burulaivām ir motori, un to klāji ir ļoti zemu. Horizonts ir pārsteidzoši tuvu, ja skatās no jūras līmeņa. Ja jūrā ir pusmetru augsti viļņi, no burulaivas nevar ieraudzīt ūdens virsmā šūpojošos konritu, pat ja tas būtu turpat netālu.
Tas jau izskaidro diezgan daudz, domāja Kamilla.
— Varbūt tieši šo iemeslu dēļ lielākā daļa ziņu par lielām jūras čūskām mūsdienās nāk no Vjetnamas, Halonas un Bajtu līča. Apvidus augsto salu tūkstoši kopā veido izcilu vēja aizsegu un viļņu šķēlēju. Līcī tādēļ nekad nav sevišķi augstu viļņu, tas bieži ir diezgan rāms arī tad, kad ārpusē ir liela viļņošanās. Turklāt līcī pārvietojas tūkstošiem mazu zvejas laivu un peldošo māju, un daudzām joprojām ir tikai bura un airi.
— Ideāls savienojums, — secināja Kamilla.
— Tieši tā, — Marti apstiprināja.
— Tātad tas tavs konrits tiešām varētu pastāvēt? Joprojām?
Marti mirkli apdomāja, ko atbildēt.
— Pirms trim gadiem satiku kādu lidotāju, kurš man pastāstīja par novērojumu, ko veicis netālu no Azoru salām, — viņš teica. — Viņš redzējis kaut ko jūrā un vispirms nodomājis, ka skatās uz apgāzušos pasažieru lidmašīnu, kas šūpojas ūdenī ar asti gaisā. Pēkšņi lidmašīnas aste saliekusies līkumā un tad atkal iztaisnojusies. Saprotamu iemeslu dēļ viņš nekad nav sniedzis oficiālu ziņojumu par šo novērojumu. Bet, jā, jā, tie joprojām var eksistēt.
Tā varētu būt taisnība, Kamilla domāja. Vispār jau, kāpēc lai nevarētu?
— Bet, ja ari lielās juras čūskas joprojām pastāvētu, tās varētu būt uz izmiršanas robežas, — Marti turpināja. — Vismaz, ja tās spēj vairoties tikai lielo upju deltās.
Pasaulē vairs bija pavisam maz tādu seklu piekrastes ūdeņu, kuru dabu un kvalitāti cilvēks nebūtu ietekmējis, domāja Marti. Sekli krasta ūdeņi bieži ir ārkārtīgi piesārņoti, un tajos zum gadu no gada augošs daudzums skaļu motorlaivu un jahtu. Zemes kultivēšana un mežu izciršana pastiprinājušas eroziju un nogulšņu daudzumu upēs. Krastus aptverošo mangrovju audžu iznīcināšana situāciju pasliktinājusi vēl vairāk. Aizvien biežāk upes aizdambē smilšu sanesumi no deltas. Prāvajiem jūras dzīvniekiem, kas vairojas lielo upju ietekās, nevar klāties visai labi.