Выбрать главу

Debesīs bija parādījies vairāk zvaigžņu. Hanko ostas ceļamkrānu un citu augstāku būvju gaismas spīdēja tālu kreisajā pusē. Kad Kamilla pa­griezās, lai paskatītos atpakaļ, viņa redzēja, ka arī krasta gaismas palikušas pārsteidzoši tālu, vismaz desmit kilometru tālumā. Kad viņi izbrauca, viņa bija domājusi, ka Marti laiva kustas patiešām niecīgā ātrumā. Taču arī ar tādu ātrumu tā tika uz priekšu gana tālu, ja vien braucējiem bija pacietība. Tikai mazliet pacietības, un ātrums bija pavisam pietiekams.

Turklāt varbūt viņu šībrīža ātrums šiem ūdeņiem bija daudz piemēro­tāks nekā tic tempi, kādos viņa bija pieradusi traukties pa jūru. Kad ar ātru kuteri izskrēja caur Sāristomeri, salas sarāvās. No Helsinkiem trīs stundas līdz Mārianhaminai, un nākamās trīs stundas līdz Gotlandei. Kāds tajā bija valdzinājums? Kāds tur bija piedzīvojums?

Ja laiva ir pietiekami lēna, salas pārvērtās par gandrīz nebeidzamu pie­dzīvojumu un neskaitāmu mazu brīnumu piepildītu labirintu. Desmitiem tūkstoši salu un vēl vairāk saliņu un akmeņu. Miljoni tik tikko virs ūdens izlīdušu akmeņu. Bezgala daudz mazu līču, niecīgu pussalu un pa pusei zem ūdens dusošu lagūnu.

—   Mums droši vien vajadzētu griezties atpakaļ? — jautāja Marti.

Kamilla brīdi padomāja.

—   Vai mums ir līdzi kaut kas ēdams? — viņa vaicāja.

Marti izskatījās aizvainots.

—   Es nekad neesmu devies jūrā bez krietniem ēdiena krājumiem, — viņš uzsvēra. — Nekad nevar zināt, kas notiks.

—   Vai laivā ir segas vai guļammaisi?

—   Protams. Vienmēr. Mums ir arī moskītu tīkli un divas teltis.

Kamilla aizslidināja kreiso kāju stūrei otrā pusē un atspieda pret to.

Viņa atlaida roku un noturēja stūri ar kājām, vienlaikus izvelkot no somas melnu matugumiju. Kamilla savāca matus kopā un sasēja tos biezā zirg­astē. Viņas izteiksme bija domīga un grūti iztulkojama. Marti gaidīja, ko viņa izlems.

Kamilla dabūja matus pie kārtības un atkal satvēra stūri.

—   Vai tev ir jāsteidzas atpakaļ? — viņa jautāja.

—   Nē, — teica Marti.

—   Varbūt aizbraucam uz kādu jauku salu pārnakšņot? — Kamilla iero­sināja.

Kamilla pēkšņi sadzirdēja savā balsī sāpīgu nostalģiju. Tomēr arī kaut ko citu, ne tik melanholisku. Cerīgumu?

—   Kā kādreiz vecajos laikos, — viņa gandrīz sapņaini teica. — Ir pagā­jis tik ļoti ilgs laiks, kopš man pēdējo reizi bijis laiks darīt kaut ko tādu. Vienmēr šķiet, ka ir tāda steiga!

Silts smaids parādījās Marti sejā.

—   Kāpēc ne? Tuvumā ir daudz burvīgu salu.

—   Izvēlies vienu no tām! Tu pazīsti šos ūdeņus labāk nekā es.

Marti izņēma no aizmugurējā airu sola apakšas plastmasas kastē iepa­kotas jūras kartes un kādu brīdi tās pētīja. Tad viņš atgriezās laivas aizmu­gurē, izlika kartes uz ceļiem un paņēma no Kamillas stūri. Viņš sagrieza stūri tā, lai laivas priekšgals sāktu virzīties pret dienvidrietumiem. Vējš tagad bija tieši aiz viņiem. Buras fleterēja, takelāžas tauvas klabēja, un ūdens sāka šļakstīties gar laivas priekšvadni.

12

Kamilla pamodās, kad temperatūra teltī sāka pietuvoties tai, kāda bija ziemā ar mitrām pagalēm sakurinātā saunā. Viņa izkūņojās no guļam­maisa, piecēlās sēdus un izstaipīja locekļus. Tad viņa uzvilka kājās džinsus un atvēra telts rāvējslēdzēju.

Marti acīm redzami bija pamodies jau agrāk, jo viņa telts durvju atvere bija vaļā. No krasta cēlās plāna dūmu strūkliņa. Tas bija īsti Marti stilā celt nakts vidū katram savu telti, un Marti tas neprasīja pat mirkli. Kāds cits būtu varējis izmantot situāciju uzmākšanās mēģinājumam, Kamilla nodomāja.

No visa tā varēja redzēt, ka Marti ir pavadījis lielu daļu savas dzīves mežā vai jūrā. Marti bija samanāma āra cilvēka rutīna. Doma lika Kamillai piepeši sajust dziļu skaudību un arī mazu… vilšanos. Viņai nepatika šis domu gājiens.

Kamilla aizgāja līdz krastam un redzēja, kā Marti vāra rīta kafiju katliņā ar snīpi. Marti bija pakāris katliņu virs ugunskura, kas veidots no žagaru ligzdas. Kamilla redzēja, ka viņš uz plašās un gludenās klints no šķembām izveidojis ugunskuram atsevišķu pamatu, lai ogļu karstumā nesaplaisātu pati klints. Seikkailu bija noenkurots dažus metrus no krasta, šaurumā starp divām salām. Liesmas laizīja katliņa melno dibenu, un tas jau daudzsološi sīca. Tad pa katliņa muti sāka burbuļot ūdens, un Marti to nocēla zemē.

—     Labs rīts, — Kamilla sveicināja^

—     Labrīt, — Marti atņēma.

Cik gan atpūties un priecīgs viņš izskatās, domāja Kamilla.

—   Kā garšotu rīta kafija? — vaicāja Marti.

Marti ielēja abiem kafiju un tad izņēma no pārtikas somas margarīnu, rudzu rikas, auzu maizi, siera bulciņas, Karēlijas pīrāgus, Ementāles un Auras sieru, fetas siera pīrādziņus, trīs dažādas cepumu pakas un paku šo­kolādes kēksiņu. Kamilla pārsteigta skatījās uz krājumiem un iespurdzās.

—   Vai tas jau nav pārspīlēti? — Kamilla smējās.

Marti pakratīja galvu un ieņēma nāvīgi nopietnu un lietišķu sejas iz­teiksmi.

—   Nesaki tā, runa tomēr ir par svētu lietu. Dabas izbraucienos galvenā nozīme ir līdzpaņemtā ēdiena notiesāšanai, un punkts. Viss cits ir tikai un vienīgi rekvizīti!

Kamilla plati nosmaidīja un sajutās tik viegli, kā sen nebija jutusies. Labāk nekā kaut reizi daudzās nedēļās vai varbūt… daudzos mēnešos. Vai varbūt pat gados? Viņa nemācēja teikt, bet varbūt tas arī nebija būtiski. Jeb­kurā gadījumā viņa tagad izbaudīja savu esību un dzīvi, vismaz kaut kādā mērā, par spīti tam, ka nervu gali juta pulsējošas, asas sāpes. Tieši tagad visu sajūtu bija daudz vairāk, nekā viņa būtu spējusi cerēt vai sagaidīt.

Viss taču ir kā vecajos labajos laikos, domāja Kamilla, tad, kad viņa un Marti bija satikušies un līdz ausīm iemīlējušies viens otrā. Kamilla saprata, ka viņai būtu pavisam viegli atgriezties pie tā, kas jau reiz bijis. Atkal ieslīgt attiecībās ar Marti. Vismaz uz mirkli.

Jo Marti šķita kaut kā tik pazīstams, tik… drošs. Viņa ilgojās, stipri, pēc kaut kā, kas būtu pazīstams un drošs.

Bet no tā nebūtu nekādas jēgas.

Kamilla izstūma bīstamās domas no prāta. Viņa bija tik trauslā un ievai­nojamā stāvokli, ka viņai bija iemesls būt modrai.

Tieši tagad es negribu savā dzīvē nekādus jaunus stāstus, domāja Ka­milla, pat ne vienas nakts sakarus. Man nav spēka nekam pārmērīgam.

Kad viņi bija paēduši brokastis, Kamilla palūkojās uz sauli. Tā bija pa­cēlusies pārsteidzoši augstu. Cik ilgi es gulēju, viņa brīnījās. Rīts vairs nebija tikai silts, viņai kļuva karsti. Viņa juta, kā pirmā sviedru lāse norit no pie­res un notek gar vaigu.

—   Cik ir pulkstenis šajā dienas laikā? — jautāja Kamilla.

Marti palūkojās saules virzienā un augstumā.

—   Droši vien tuvu divpadsmitiem, — viņš novērtēja.

—   Nu gan tu pūt pīlītes! Es nekad neguļu ilgāk par desmitiem.

—   Mēs nonācām pie tām roņu salām diennakts tumšākajā laikā, starp vieniem un diviem, — rēķināja Marti. — Mums pagāja pusotra stunda līdz šejienei. Noenkurošanās un telšu uzcelšana prasīja pusstundu, un vaka­riņām vēl kāds brīdis. Tā ka neesi, starp citu, sevišķi ilgi gulējusi.

Kamilla novilka jaku, arī kurpes un zeķes un atstāja mugurā tikai bik­ses un bezpiedurkņu krekliņu.

—   Šeit sāk kļūt diezgan karsts, — teica Kamilla. — Ejam peldēties?

—   Tā ir viena laba ideja, — piekrita Marti.