Выбрать главу

Tad Kamilla atcerējās, ka, protams, nebija attapusi paņemt līdzi peld­kostīmu. Tas, nenoliedzami, bija kaitinošs šķērslis. Kamilla izmēģināja pie­krastes ūdeni ar pirkstiem. Ūdens bija tiešām silts, mazliet virs divdesmit grādiem. Varbūt divdesmit pieci grādi, daudz mazāk noteikti ne. Tālākajās salās reti bija tik silts ūdens. Un bija patiešām karsts. Viss vilināja ūdenī, viss bija kā radīts mazai peldei.

Kamillai ienāca prātā, kā reiz kopā ar Marti bija peldējusies pie naksnī­gajiem Helsinkiem. Pirms daudziem, daudziem gadiem. Pihlajasāres krasts. Silta augusta nakts, svelmes pārsteidzoši sakarsētais jūras ūdens. Ostas un dzīvojamo māju pāri jūrai radītie gaismas tilti. Viņi bija noģērbuši drēbes un peldējuši kaili uz mazajām bezkoku saliņām netālu no Pihlajasāres. No vienas saliņas uz otru.

Tas bija sen, bet, no otras puses… vai tas būtu tik riskanti arī tagad? Neviens neredzētu, arī Marti visdrīzāk nepārprastu. Viņam vismaz dažās lietās bija diezgan smalka oža.

Marti pamanīja, ka Kamilla par kaut ko domā.

—   Nu? — viņš jautāja.

—   Cik kautrīgs tu šajos laikos esi? — Kamilla vaicāja.

—   Kā, lūdzu?

—   Es neattapos paņemt līdzi peldkostīmu.

Marti smaidīgs skatījās uz viņu.

—         Šīs vietas ir perfekti piemērotas peldēšanai pa pliko, — teica Marti.

—  Varbūt labāk par jekuru citu vietu uz zemeslodes.

—   Tātad tu esi, tā teikt, redzējis arī ko sliktāku?

—   Tā gan varētu teikt, — smējās Marti.

—   Nu tad okei.

Man tikai vajadzētu mazliet uzmanīties, lai nedotu nepareizus signā­lus, Kamillai iešāvās prātā, kad viņa sāka vilkt nost drēbes, vispirms garās bikses un krekliņu, tad krūšturi un biksītes. Tad viņa piepeši sajuta, cik ne­prātīga, viegla bezatbildība viņā parādās. Viņa sajutās brīvi. Mežonīgi un brīvi. Pirmo reizi pēc dievs vien zina cik ilga laika.

Kamilla pagriezās pret Marti.

—   Nu, tu nāksi?

Marti noskatījās, kā Kamilla pagriežas pret krastu. Viņš nebija redzējis Kamillu kailu deviņpadsmit gadu. Kamillas ķermenis bija kļuvis pilnīgāks un sievišķīgāks. Tai Kamillai, ko viņš atcerējās, bija šauri, puiciski gurni un tievas rokas un kājas. Tagadējai Kamillai bija plats iegurnis, peldētājas pleci un muskuļotas rokas. Viņa acīmredzot bija čakli nodarbojusies ar peldē­šanu un gājusi uz trenažieru zāli.

Bet viņa vairs nav tas cilvēks, ko es kādreiz pazinu, domāja Marti, un piepeši sajuta dziļu nostalģiju un skumjas. Jo, lai arī Kamilla bija novilkusi visas drēbes, viņas poza un žesti izveidoja no viņas kailās ādas vēl daudz dārgākas un par kostīmu ciešākas aizsargbruņas. Runa noteikti nebija par aicinājumu nodarboties ar seksu.

īsta pašpārliecinātība, domāja Marti, tāda, ko cilvēkam dod divi simti miljoni eiro. Prātā plūda atmiņas par Kamillu, taču viņš tās nekavējoties aizdzina atpakaļ, lai situācija nekļūtu neveikla.

Kamilla ielaidās ūdenī ar muguru pret Marti. Arī Marti novilka drēbes un sekoja.

—   Es to nosauktu par diezgan sliktu viltus startu, — protestēja Ka­milla, kad Marti panira viņai garām.

Bet viņa bija laba peldētāja un panāca Marti dažos vēzienos. Sasodīts,

nodomāja Marti. Marti paātrināja tempu, bet Kamilla viegli papeldēja viņam garām. Marti bija pavadījis daudz laika ūdenī, un viņu pārsteidza, ka Kamilla ir par viņu ātrāka.

Šaurums bija tikai dažus desmitus metru plats, un viņi tam ātri tika pāri. Krasta klintis bija ledāja un viļņu nogludinātas. Kamilla izkāpa no ūdens uz klints un noglāstīja to ar roku. Ledus un ūdens nopulētais gra­nīts bija gluds un spožs kā zīds.

—   Daudz vīru gan ir visai ilgi strādājuši ar šo klinti, līdz tā iznākusi tik laba! — Kamilla jokoja.

Viņa devās pastaigāties pa krasta klintīm uz salas otru pusi, un Marti viņai sekoja. Kad viņi nonāca līdz vietai, kurā viņu nometnes salas aizsar­gājošā ietekme beidzās, teritorija, ko viļņi bija noskalojuši tīru no veģetā­cijas, paplašinājās par vairākus desmitus metru platu, viegli augšup vedošu nogludinātu klinšu joslu.

—   Kā šoseja, — smējās Kamilla. — Tikai mums. Nekur neredz ne­vienu pašu laivu!

—   Šis apvidus paliek starp kuģu ceļiem, — paskaidroja Marti. — Šis ir mežonīgs apgabals pat vasaras vidū. Nemaz nerunājot par rudeni. Vai ziemu.

Starp sarkano granītu bija gaišākas, līkumainas joslas un melnas gneisa līnijas. Šur tur gulēja ledāja sastumti akmens bluķi. Daži no tiem bija mazas vasaras mājiņas izmēros.

Viņi turpināja iet uz priekšu. Gludi un līdzeni noskaloto klinšu josla paplašinājās. Nolaidenajās ieplakās bija simtiem dažāda lieluma peļķu, kurās atspoguļojās zilās debesis un tajās slīdošie gubu mākoņi. Lielāko lāmu vidū slējās bluķi kā nelielas saliņas. Daļa bija salīdzinoši mazi, bet daļa — automašīnas izmēros. Viņi tika pāri dažiem seklākiem dīķiem, kāpjot no viena akmens uz nākamo. Dažu peļķu dibenā bija vesels klājiens jūras pīļu un citu nirējpīļu apēsto gliemeņu čaulu.

Kad viņi tuvojās salas otram galam, augstāk virsotnē augošie mežiņi kļuva zemāki, līdz pāri palika tikai vga sašķobītās grumbuļainās priedes un tad vienīgi izkaltušas kadiķu audzes. Kad viņi uz mirkli novirzījās sānis no krasta klintīm un palūkojās zem kadiķkrūmiem, viņi pārliecinājās, ka

visur ir vecas jūras pīļu ligzdas, vietām cieši blakus cita citai. Ap ligzdām bija lielu, zaļganu olu čaumalas un no tām atdalījušās drumslas un lauskas.

—  Tev taču nav nekādas nelāgas reakcijas uz putnu utīm? — Marti norūpējies vaicāja. — To šeit var būt diezgan daudz. No to kodieniem sa­metas nejaukas čulgas, ja pret tām ir alerģija.

—   Es… īsti neticu, — teica Kamilla. — Esmu bijusi salās arī agrāk un nekad neesmu cietusi no tām. Bet zinu gan, ko tu domā. Vienai paziņai no tām uz abām kājām uzradās vismaz simt mazu kreveļu. Viņa par tām ne­priecājās.

Brīzes bija izrāvušas spalvas no daudzajām ligzdām, bet dažās no vē­jiem īpaši aizsargātās vietās tomēr bija palikuši vēl pilnīgi neskarti jūras pīļu spalvu vainagi.

—   Tās ir ļoti cieši līdzās, — Kamilla noteica. — Šajā salā jābūt simtiem jūras pīļu ligzdu.

—   Somija joprojām ir pasaulē trešā lielākā jūras pīļu spalvu ražotāja, — Marti komentēja. — Bet no tām taisītie mēteļi ir tik dārgi, ka īstenībā visi tiek eksportēti.

Kamilla mazliet nosarka.

—   Hmm… Ne gluži visi, — viņa nokaunējusies teica.

—  Ai, jā, aizmirsu, ka tu tagad esi ārkārtīgi bagāta. Vai tik tev tagad mugurā nav tā Luijera Vitona firmas mētelis?

—   Luijs Vitons nekādus mēteļus netaisa, muļķadesa, — Kamilla iesau­cās un pakratīja galvu. — Ar kādiem tik barbariem sanāk sastapties!

—   Nu, kurš tad tas bija? Vai Ivs Rošē? Vai Mihaels Šūmahers? Es ne visai labi atceros zīmolu nosaukumus.

Kamilla nopūtās.

—   Tu esi bezcerīgs gadījums.

—   Kā tā?

—   Kad tu pēdējo reizi gāji pirkt drēbes?

Marti vajadzēja apstāties, lai to apdomātu.

—   Man šķiet, ka pagājušā gada maijā, — viņš beidzot teica.

—   Kā tu vari to tik precīzi atcerēties?

—   Vienam manam paziņam bija kāzas, un man vajadzēja tām nopirkt jaunus melnus džinsus. Vienmēr eju pirkt tieši tādus pašus vienā un tajā pašā vietā.

—   Kāpēc tu vienmēr ej uz to pašu veikalu? — Kamilla brīnījās.

—   Es zinu, kur viņiem stāv noteikta tipa džinsi.

Viņi nonāca klints augstākajā vietā. No virsotnes pavērās plašs skats pār visu apkaimi. Sala bija ļoti sarežģītas formas, mazliet kā tinteszivs. Tās krasta līnija šur tur izstiepās uz augšu ķeburainos zemesragos, vietām at­kāpās uz iekšu dažādu izmēru līčos, līcīšos un lagūnās.