— Bet tā taču tu pazaudē visu šopinga prieku, — nosodīja Kamilla.
— Es nesaprotu, ko tas nozīmē, — teica Marti. — Es kļūstu nervozs, kad esmu lielveikalā vai apģērbu veikalā. Baidos, ka apmaldīšos, un gribu tikt prom, pirms tā notiek.
Kamilla redzēja, ka sala sastāv no vairākām paralēlām mazu, apaļu pauguru rindām. To kopumā bija apmēram desmit. Pauguri bija ledāja noapaļoti, citu no cita tos atdalīja dziļas rievas. Salu trijās vietās saturēja kopā zemu klinšu strēles. Tās applūda vienmēr, kad noteikta virziena vējš pacēla jūras līmeni. Sala tādējādi ik pa laikam sadalījās vismaz četrās atsevišķās salās. No tām iznāca vesels mazs arhipelāgs. Vai arī tas jau tagad tāds ir, domāja Kamilla, palūkodamās uz salu grupu rūpīgāk. Salu no tuvākajām kaimiņsalām un saliņām atdalīja tikai šaurumi, un daudzo šaurumu, lagūnu un līču vidū no ūdens slējās niecīgas saliņas. Mājas izmēra akmeņi, stāvos stabos izslējušies klinšu apaļumi un tik tikko virs ūdens samanāmas līdzeni nogludinātas klintis. Desmitiem un atkal desmitiem mazu salu. Viss bija atkarīgs no piemērotā mēroga. Viņu sala jau tagad savā veidā bija dažādu mazītiņu arhipelāgu mozaīka.
— Lielveikalā nevar apmaldīties! — Kamilla iebilda.
— Ak tad nevar? Es reiz Helsinkos iegāju stokmanī sameklēt alkohola bodi un ieklīdu kaut kādā nebeidzamā datorspēļu un elektronikas veikalā. Tur gandrīz kilometra garumā bija vieni vienīgi televizori un spēļu konsoles, un sazin kas vēl. Tas turpinājās bezgalīgi uz visām pusēm, nekādi netiku no turienes prom, lai kā centos.
Kamillai bija jāķiķina par Marti stāstīto.
— Vai tu tagad mazliet nepārspīlē? Tur nav televizoru kilometru garās rindās.
— Nu, varbūt tā tikai šķita, — piekrita Marti. — Vienubrīd jau domāju, ka esmu nomiris un nonācis ellē par saviem sliktajiem darbiem. Tad televizori pēkšņi beidzās un biju dīvainā klints alā, kas pamazām pārvērtās automašīnu stāvvietā. Kad beidzot atradu ceļu laukā caur vienu no alas sānu gaiteņiem, biju kaut kur starp Torni bāru un Irjes ielas peldbaseinu. Pēc tam vairs nekad neesmu uzdrošinājies meklēt stokmanī alkoholu.
— Muļķadesa, — Kamilla bārās. -— Kāpēc nepavaicāji ceļu?
— Kāds varēja padomāt, ka esmu no laukiem un apmaldījies.
Salas vidū bija lielākas ieplakas. Tajās bija izveidojušies dīķi, kuru krastos auga sūnas, lācenes un purva vaivariņi. Lāceņu lielās lapas nosedza zemi kā biezi paklāji. Mazliet augstāk bija no sausuma sasarkušu mežonīgo kalnu miltenāju audzes un sulīgi zaļas melnās vistenes. Lai arī bija vasaras beigas, reibinoši smaržoja purva vaivariņi.
Kamilla redzēja jūrā lielus ūdensputnu barus. Tuvākos varēja izšķirt skaidri, tālākie bija tikai biezas svītras pie spoguļlīdzenā klaja. Bet arī tiem noteikti vajadzēja būt putniem, un to bija patiešām daudz. Kopā droši vien desmit tūkstoši, domāja Kamilla. Varbūt simt tūkstoši. Katrā gadījumā vairāk, nekā viņa jebkad bija vienuviet redzējusi.
— Ļoti daudz putnu, — Kamilla pievērsa uzmanību. — Kas tie ir?
— Lielākoties jūras pīļu mātītes un viņu šīsvasaras mazuļi, — teica Marti. — Pulkā ir arī cekulpīles, tumšās pīles un svilpējalki. Tie šeit apmetas uz spalvu mešanas laiku, šis ir Sāristomeri nozīmīgākais niršanas apgabals. Tie no visiem vismazākie melnbaltie putni ir lielie alki.
Kamilla atcerējās, ka, jau maza meitene būdama, bija brīnījusies, kur uzreiz pēc vasaras vidus pazuda jūras pīļu mātītes ar saviem mazuļiem. Arhipelāgs piepeši kļuva pavisam kluss un tukšs, ja neņem vērā jūras kraukļus, paugurknābja gulbjus un kaijas. Tātad jūras pīles vai vismaz daļa no tām devās uz šejieni, domāja Kamilla. Kolīdz to mazuļi bija gana lieli un spēcīgi, lai peldētu garākus ceļus.
Kamilla sāka iet lejup uz krasta pusi. Marti apbrīnoja viņas kailā ķermeņa aprises. Jēzus, kas par sievieti, viņš domāja. Viņš jau bija paspējis aizmirst, kā Kamilla kustējās, kad viņai mugurā nebija drēbju.
Kamilla atkal apstājās, lai noglāstītu klints gludo, skaistiem rakstiem klāto virsmu.
— Gandrīz jebkuru daļu no šīm klintīm varētu ierāmēt, un tā būtu krāšņa glezna, — aizdomājās Kamilla. — Pasaules labākais gleznotājs varētu pūlēties gadiem, lai radītu kaut ko vismaz tuvināti tik skaistu. — Kamilla pacēla skatienu no klints un ļāva tam klīst pār apkārtējo ainavu.
— Ar šīs salas krastu klintīm vien varētu piepildīt visus pasaules mākslas muzejus vairākkārt.
Viņi turpināja virzīties uz priekšu. Gludenā klints glāstīja pēdas. Tā šķita gandrīz mīksta, lai gan īstenībā bija ciets granīts.
Jūras krastā ikviens atkal kļūst par bērnu, Marti domāja. Līdzko tiekam bradāt basām kājām pa smiltīm vai pastaigāt pa krasta akmeņiem un klintīm, pārvēršamies bērnos, pat ja mums būtu jau astoņdesmit gadu. Tas bija brīnišķīgi, tomēr tajā nebija nekā neparasta, jo tieši tā cilvēki bija attīstījušies: bradājot seklākos ūdeņos, virzoties gar krastu un nirstot pēc barības dziļāk jūrā. Arī no cilvēkiem attālākas sugas tā bija dzīvojušas miljoniem gadu. Tās bija ķemmējušas krastus, ieguvušas ēdamo smilšainajos liedagos un seklos ūdeņos. Pieaugušie, bērni un vecīši. Varbūt jūras krasts ir vienīgais, kas joprojām vieno visus cilvēkus, neatkarīgi no vecuma un valodas. Neatkarīgi no tā, kādā vārdā tie sauc savu dievu.
Sāristomeri droši vien ir viena no pasaules ierastākajām atvaļinājuma pavadīšanas vietām, Marti domāja. Vismaz tad, kad ūdens sasilst tik daudz, ka ari tālāk arhipelāgā var peldēt no salas uz salu bez hidrotērpa.
Gar klintīm tagad bija no tāda kā mīksta akmens veidoti grāvji. Tic bija iegruvuši dziļāk par apkārtējiem akmeņiem un sairuši. Kad viņi devās tālāk, grāvji izpletās vispirms kā šauras plaisas, tad kā desmitiem metru garas, bet tikai metru vai pāris metru platas peļķes. Starp garenajiem dīķiem bija šauri gluda granīta tilti. Šur tur plaisas uz mirkli pagriezās sāņus, un viņiem vajadzēja lēkt tām pāri.
Salas vistālākais austrumu rags bija apmēram desmit metru augsts pusapaļš paugurs. Viņi uzrāpās klints virsotnē un pamanīja, ka ir ārējā arhipelāgā. Priekšā bija apmēram desmit metru plats šaurums un aiz tā gara, taču zema klints saliņa. Tā bija pavisam kaila, uz tās neauga pat kadiķi vai zāles kumšķi. Vienīgi atklāta, ūdens noskalota klints.
Vēl tālāk bija vismaz pārdesmit saliņu, arī tās bija kailas. Daļa tik zemas un līdzenas, ka knapi pacēlās virs ūdens. Citu virsotnes izslējās dažus metrus virs jūras līmeņa. Vienā malā tās bija šķautņainas un paugurainas, kamēr otra puse lēzeni nolaidās ūdenī. Aiz mazā arhipelāga vairs nebija nekā. Tikai atklātās jūras zilā mugura un aiz tās horizonts. Pasaules mala.
— Šī varētu būt pirmā reize, kad esmu izpeldējusi un aizstaigājusi no vidusarhipelāga uz ārējo arhipelāgu, — Kamilla stāstīja. — Vai dosimies vēl tālāk?
Viņi nogāja līdz krastam un pārpeldēja šaurumu. Tas bija tik sekls, ka to varēja arī pārbrist, taču peldēšana bija vieglāka, jo dibenu sedza prāvi, aļģēm klāti akmens bluķi. Viņi izkāpa uz nākamās saliņas un apstaigāja tās pussalas un lagūnas. Tās bija pilnas zivju mazuļu baru. Lielākās zivis bija dažus centimetrus garas, mazākās tik caurspīdīgas un plānas, ka tās bija grūti atšķirt no ūdens. Niecīgo zivtiņu bija ļoti daudz, droši vien simtiem tūkstošu, ja ne miljonu.