Viņš nolika pastu uz virtuves galda un ielēja pilnu krūzi stipras, melnas kafijas. Pa atvērto logu ieplūda jauna dzērvju bara kliedzieni. Viņš atvēra Huas vēstuli.
No aploksnes izbira kaudzīte avīžu izgriezumu. Daļa no tiem bija angliski, bet lielākā daļa — vjetnamiski. Tiem aizmugurē bija piespraustas papīra strēmeles, uz kurām rakstīts tulkojums angļu valodā. Hua atkal jau bija ļoti rūpīga un precīza.
Lai arī Marti mazliet prata vjetnamiešu valodu, angliski viņš lasīja daudz ātrāk. Izgriezumā bija īsa ziņa vienā slejā. Marti izlasīja virsrakstu un juta, kā viņa plaukstas nosvīst.
SEA DRAGON FOUND DEAD ON SHORE
Krastā atrasts beigts jūras pūķis.
Debesīs kliedzošo dzērvju balsis izgaisa. Pēkšņi bija pavisam kluss, un viņš dzirdēja tikai sirdi strauji dauzāmies.
Dievs pasarg, viņš nodomāja. Vai tas varēja būt…
Mazas Halonas līča saliņas krastā pagājušajā ceturtdienā atrasts
zinātniekiem nepazīstama jūras radījuma ķermenis, kas izskalots
smiltīs. Pēc to atradušo zvejnieku sacītā, dzīvnieks bijis pēc formas iegarens, pat atgādinājis čūsku. Radījuma ķermenis beidzies ar trīsdaļīgu asti. Pēc zvejnieku vērtējuma, jūras dzīvnieks bijis sešpadsmit metru garš. Viņi teikuši, ka dzīvnieka āda nav mīksta un staipīga, bet gan izskatās pēc cieta apvalka. Zvejnieki tic, ka atradums ir miris kon rit, milzu simtkājis jeb jūras pūķis, no kā Halonas līcis ir ieguvis savu nosaukumu.
Marti pamanīja, ka krūtīs sāk spiest. lasot tekstu, viņš bija aizturējis elpu.
— Beidzot, — viņš skaļi nopūtās.
Cik ilgi gan viņš ko tādu jau bija gaidījis!
Viņam prātā uzplaiksnīja atmiņas par Austrumķīnas jūru. Kad viņš bija bērns, kāds īss mirklis, varbūt piecpadsmit, divdesmit sekundes, bija mainījis visu viņa dzīvi. Mainījis to, kā viņš raudzījās uz pasauli. Viņš visu atcerējās skaidri, katrs attēls bija ass un spilgti iekrāsots.
Pasažieru tvaikonis vienmērīgā ātrumā bija peldējis pa Austrumķīnas jūru ceļā no Kualalumpuras uz Džakartu. Jūra bija sastingusi un dzidri zila, debesis skaidras un bez mākoņiem, ja neņem vērā kuģa skursteņa atstāto balto līniju, kura pamazām izzuda.
— Skatieties, kas tur ir? — kāds pēkšņi bija iesaucies viņam aiz muguras. Viņš bija pagriezies, lai paskatītos, un ieraudzījis taisnu, melnu svītru,
kas atgādināja baļķi, kurš šūpojas ūdenī, vai otrādi apgāzušos kanoe. Bija neiespējami noteikt, cik tā bija gara. Tā kā jūra bija pavisam mierīga, viņš nevarēja noteikt baļķa garumu salīdzinājumā ar viļņu augstumu, arī citu salīdzināmu objektu nebija. Un tad, dažas sekundes vēlāk, baļķis bija pēkšņi… Atmiņas nomainīja cita.
Tenočtitlānas, acteku lielās galvaspilsētas, atliekas gandrīz Mehiko pilsētas ccnlrā, netālu no Sokalo laukuma. Tūkstoš gadu veci mūra gabali, izrakumi, šur tur ārzemnieku un meksikāņu tūristu grupas. Starp drupām un tūristiem desmit, divpadsmit metru gara skulptūra, kurā attēlota dīvaina čūskveida radība. Kecalkoatls, lielā spalvu čūska. Acteku galvenais dievs.
Liela galva. Lielas acis, kas lūkojas uz priekšu. Kupls spalvu pušķis galvvidū.
Te tev nu bija miers, nodomāja Marti.
Tagad man ir viss, kas vajadzīgs, tagad man vairs nekā netrūkst, viņš ironiski nodomāja. Un, velns, cik gan ļoti reizēm var kļūdīties! Viņš paņēma telefonu un atrada Huas numuru. Cik gan Vjetnamā varētu būt pulkstenis?
Vēl atmiņu ainas plūda caur viņa prātu.
Teotivakānas senpilsēta, dažus desmitus kilometru uz ziemeļaustrumiem no Tenočtitlānas. Milzīga, noslēpumaina vieta, kuru meksikāņi atrada pamestu un par kuras sākotnējiem iedzīvotājiem nebija zināms gluži vai nekas. Meksikāņi to sauca par Vietu, kurā radīja dievus. Marti atkal redzēja acu priekšā no Mēness piramīdas vedošo Mirušo ceļu un desmitiem atraktu tempļa ēku akmeņainās ielas abās pusēs. I'ālāk mierā atstāti zem zemes paslēpušies tempļi un citas celtnes, piramīdu formas pauguri, uz kuriem auga biezi, platlapaini opunciju puduri.
Karstumu izstarojoša saule debesīs, dedzinoša sajūta galvvidū un roku pirkstos. Kaklu kņudinoši putekļi gaisā.
Un atkal Kecalkoatls, lielā spalvu čūska. Augstas akmens skulptūras, no kurām daļā attēlots Kecalkoatls no sāniem un daļā — no priekšpuses.
Marti atcerējās Kecalkoatla seju. Augstos, greznos spalvu pušķus uz galvas.
Bet vairāk par visu acis. Vienmēr vairāk par visu tieši acis. Lielas, uz priekšu lūkojošās acis.
Marti paskatījās pulkstenī un izrēķināja laika starpību. Vjetnamā bija stunda pirms pusnakts. Tas nepavisam nebija pārāk vēls laiks, lai zvanītu. Hua noteikti sapratīs.
Marti uzspieda Huas mājas numuru. Signāls noskanēja reizi, divas. Tad Hua atbildēja.
— Hallo.
Marti pazina Huas balsi.
— Sveika, Hua, šeit Marti no Somijas.
— Labsvakars, Marti, — sieviete teica angliski ar patīkamu, mazliet dziedošu akcentu. — Prieks dzirdēt tavu balsi. Pieļauju, ka izgriezumi nonākuši galā.
Marti uzreiz šķita, ka Huas balsi bija tāds kā… rezervēts tonis. Kāpēc? Vai kaut kas nebija kārtībā?
— Protams, tie atnāca! — Marti atcirta. — Es pat nezinu, cik ilgi esmu to gaidījis. Kāpēc neatsūtīji man e-pastu? Tas būtu atnācis daudz ātrāk.
— Dīvaini, — brīnījās Hua. — Sūtīju ziņu vismaz četras reizes, bet no tevis nebija nekādas atbildes.
Ak jā, Marti nokaunējies nodomāja. Viņš nebija lasījis savu e-pastu vismaz nedēļu. Sasodīts.
— Es braucu turp, — Marti kļuva steidzīgs. — Tūdaļ pat rezervēšu lidojumu uz Hanoju. Ceru, ka uz rītdienu vēl ir kāda biļete. Ja rīta lidojumā vēl ir vietas un no lidostas dodamies pa taisno uz Halonu, būsim tur jau…
— Paklau, Marti, man tev jāteic, ka…
Marti pagriezās, lai palūkotos uz sienas sakombinēto karti. Tā nosedza visu apvidu, visas Halonas līča vairāk nekā trīs tūkstoš salas.
— Vai esi jau noskaidrojusi precīzi, uz kuras salas radījums ir izskalots? — viņš jautāja. — Vai vari mums noīrēt kādu piemērotu mazu laivu?
Tad Marti dzirdēja, kā Hua nopūšas, un viņa noskaņojums sašļuka. Viņai ir sliktas ziņas, nodomāja Marti. Cerams, ka runa ir tikai par kādu mazu birokrātisku problēmu, nevis par ko nopietnāku.
— Man diemžēl jāliek tev vilties, — brīdināja Hua.
— Ko tu ar to domā? — jautāja Marti. — Vai runa ir tikai par parastu preses pīli? Vai… neesi vēl noskaidrojusi salas atrašanās vietu?
— Nē, nē, es, starp citu, domāju… ka notikums ir patiess, — apstiprināja Hua. — Vai vismaz tas man šķiet gandrīz neparasti ticams. Noskaidroju arī, par kuru salu ir runa. Bet…
Marti gaidīja, sirdij dauzoties kaklā, un baidījās no sliktākā.
— …mums šeit bija jau otrais taifūns, un zvejnieki stāsta, ka tas aizskalojis līķi prom no krasta. Apvidū ir spēcīgas zemūdens straumes. Tās var aiznest ķermeni dievs vien zina līdz kurienei. Daudzus kilometrus tālāk, varbūt pat vēl vairāk.
Marti nespēja neko sacīt. Vilšanās bija pārāk smaga.
— Man žēl, — Hua vienkārši teica. — Zinu, ko tas tev nozīmē.
— Tā nav tava vaina, — Marti izmocīja.
Viņš skatījās uz Halonas līča karti un izmisīgi centās izdomāt kaut ko, kas varētu līdzēt. Kaut ko, kas dotu viņiem cerību, pēdējo cerību stariņu.
— Vai mums tiešām nav nekādu iespēju to atrast? — vaicāja Marti.