Nākamais šaurums bija trīsdesmit metru plats. Viņi tam viegli tika pāri, taču ūdens sāka kļūt vēsāks. Tā temperatūra vēstīja, ka viņi tuvojas dziļākiem ūdeņiem. Viņi pārpeldēja pāri vēl ceturtajam šaurumam un nokļuva uz augstas, paugurainas saliņas.
Uz klints vairs neauga nekas, pat ne ķērpji, bet pusmetru dziļā ūdenī kuploja aļģu pušķi. Jūraszāles bija noklātas ar mazām gliemenēm un jūraszīlēm, tāpat kā akmeņi un klintis jūras dibenā. Krasta līniju klāja biezas zaļaļģes. Tās glāstīja pēdas kā mīksts audums. Virs zaļaļģēm bija slidena melnu aļģu josla, bet tad tikai ūdens tīri noskalota klints. Sarkans, melnu gneisa līniju izrakstīts granīts.
— Šī varētu būt īstā vieta, lai apstātos, — Marti atzīmēja. — Ja vien tu negribi doties līdz Igaunijai.
— Arī tas der, — smējās Kamilla.
Viņa paskatījās uz Marti un silti pasmaidīja.
— Šī ir paradīze! — Kamilla jūsmoja. — Jāatzīst, ka tajā, ko teici par zemo ķīļu burulaivām, ir sava doma.
13
Saulh bija norietējusi, un viņus apjoza tumsa. Taču augusta nakts bija patīkama, no dienvidiem nākošā vēja pūsma liega un silta, un viņiem bija gana drēbju, lai atvairītu aukstumu. Kamillai virs pašas drēbēm bija arī Marti iedotais islandiešu vilnas džemperis. Tas gan viņai bija krietni par lielu, taču ļoti silts.
Zvaigžņotās debesis bija pārsteidzoši spožas, tajās skaidri iezīmējās Piena Ceļa arka. Tagad laikam ir tukšs mēness, domāja Kamilla. Kad viņa pēdējo reizi bija redzējusi skaidras un zvaigžņotas augusta debesis? Vai viņa bija pārāk daudz ziedojusi savam darbam? Pārāk daudz visa, ko kādreiz bija izbaudījusi, bet kā esamību vēlāk bija gandrīz aizmirsusi.
Viņi gulēja uz gludās krasta klints. Kamilla sapņaini lūkojās debesīs. Klints zem viņiem sāka atdzist, pirmo reizi tā šķita patiešām vēsa, un Kamilla instinktīvi pievirzījās tuvāk Marti. Tad viņai prātā ienāca kas cits, un viņa nevarēja apvaldīt mazu spurdzienu pārslīdam pār lūpām.
— Kas nu? — Marti uzreiz jautāja.
— Nekas, — Kamilla teica, taču knapi spēja noturēt nopietnu seju.
— Nu, saki! — Marti uzstāja.
— Atceries Murmansku? — Kamilla jautāja un uzcēlās pussēdus.
Marti redzēja, ka viņas mute pavērusies platā smīnā.
— Protams, — apstiprināja Marti. — Kā es varētu…
— Atceries, kad krievu armijnieki mums uzcēla telts saunu?
— Miglaini.
Kamilla atkal iespurdzās.
— Tu izgāji pilnīgi pliks ar alus pudeli rokās atvēsināties purva malā, — atminējās Kamilla. — Bija bieza migla, un redzamība bija tikai daži desmiti metru, mums nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis. Vai pat kāds diennakts laiks. Bija jūlijs, saule nemaz nenorietēja.
Kamillai pēkšņi bija jāsmejas. Viņas smiekli izklausījās pēc ķiķināšanas, ko Marti labi atcerējās.
— Nu, kas tagad ir tik smieklīgs? — Marti nesaprata.
— Tu tiešām neatceries! — ķiķināja Kamilla. —Vējš aizpūta miglu prom, un tavā priekšā, viens divi, bija… pavisam tuvu… dzīvīgs ceļš… kas bija pilns cilvēku… un mašīnu… un aiz kura bija lielas daudzstāvu mājas. Atceries? Nezinu, kurš iztrūkās vairāk!
Marti mazliet nosarka.
— Tā detaļa man laikam ir aizmirsusies, — teica Marti. — Esi droša, ka kaut kas tāds patiešām ir noticis?
Kamilla smējās, tagad jau daudz skaļāk.
— Tici man, es redzēju!
Par laimi, no notikuma vismaz nav fotogrāfiju, Marti domāja.
— Man varētu būt dažas fotogrāfijas, — smīnēja Kamilla. — Lai arī tās, cik atceros, nav sevišķi labi izdevušās. Ko dosi, lai es tās neieliktu internētā?
Piepeši Marti redzēja, kā melnajās debesīs iedegas blāva gaismas svītra.
— Krītoša zvaigzne, — viņš teica un pavērsa roku pret debesīm.
Zvaigžņu radītā gaismas švīka kļuva spožāka. Tad tā pēkšņi itin kā apjuka savā kustībā un gandrīz apstājās. Brīdi vēlāk tā sadalījās trīs daļās, kas kādu brīdi kustējās gandrīz pavisam taisni uz priekšu un tad izzuda skatienam kā dzirksteles, kas pacēlušās debesis no skursteņa.
— Tas gan bija lieliski, — Kamilla sajūsmināta noelsās.
— Tā bija liela, — Marti teica.
Debesīs iedegās jauna krītošā zvaigzne. Tad otra un trešā.
— To nu gan ir daudz, — Kamilla piezīmēja.
— Padomā, cik labi mums ir būt šeit,—Marti domīgi teica. — Ja mums nebūtu atmosfēras aizsega, ikviena gramu sveroša daļiņa uzsprāgtu kā
puskilograms trotila. Iedomājies, kāds grāviens tas būtu! Miljardi granātu, simtiem pasaules karu katru dienu.
— Nekad neesmu par to domājusi tieši no šādas puses, — atzina Kamilla.
Jaunas gaismas svītras iedegās zvaigžņu dārza vidū. Daļa liesmoja ilgi,
pirms nodzisa, ceļodamas pāri naksnīgajām debesīm, daļa bija redzamas vien īsu mirkli.
— Un palūkojies uz visām tām zvaigznēm! — Marti mudināja. — Visumā ir vismaz trīssimt tūkstoši triljonu zvaigžņu un vēl daudzkārt vairāk dažādu agrāko zvaigžņu kā melno caurumu, balto punduru, neitronu zvaigžņu un daudz kā tāda, par ko mēs vēl neko nezinām. Ikviena no tām dzīvajām un mirušajām zvaigznēm visu laiku raida nāvējošu starojumu arī uz mums. Gamma starus, rentgena starus, neitronu starojums, alfa daļiņas, beta daļiņas, visu iespējamo. Un ar kādu jaudu! Viena pati mūsu Saule staro tikpat stipri kā tūkstoš miljoni miljardu atomelektrostaciju.
Kamilla skatījās uz Piena Ceļu un apdomāja Marti teikto.
— Bet mēs varam peldēt ar šo mūsu mazo bumbu pavisam apmierināti un pilnīgi mierīgi, — teica Marti. — Jo mums ir brīnišķīga, maza planēta, un tai ir lieliska atmosfēra, kas mūs aizsargā, kad visas Visuma zvaigznes mūs apšauda ar nāvējošu starojumu!
Tā, nenoliedzami, ir diezgan skaista doma, domāja Kamilla. Būt šeit aizsargātam no Visuma indēm. Uz maza, drosmīga Zemeslodes kuģa klāja, zem drošas atmosfēras. Viņu niecīgā planēta burāja pa Piena Ceļu, kamēr viss Piena Ceļš ceļoja uz Andromedas galaktiku un tālajām galaktiku kopām, kā nu tur bija, ar ātrumu divi miljoni kilometru sekundē. Mēs visi esam kosmonauti ceļā uz Jaunavas galaktiku kopu. Lielākais piedzīvojums, kas var būt. Lielākais piedzīvojums visā Visumā, un tas bija visiem viens. Kāpēc kādam vajadzētu gribēt jebko citu?
— Tu gan joprojām esi tieši tikpat romantisks kā sešpadsmit gados, — Kamilla piezīmēja.
— Romantisks? — Marti iespurdzās. — Phe! Šis gan drīzāk bija naturālistisks raksturojums tam, kā mums klātos, ja mūs neaizsargātu atmosfēra.
Tad Kamilla atcerējās, ka viņai vajadzēs drīz izlemt, vai viņa palīdzēs piepildīt Marti apsēstību. Vai viņa finansēs Marti ekspedīciju uz Halonas līci? Kamilla pēkšņi sajuta vieglu paniku. Summa jau nebija grandiozi liela, bet ar to saistījās dažādi sarežģījumi.
Laikam vislabāk būtu to atrisināt. Problēma nekur nepazudīs, lai kā arī viņa gribētu atlikt lēmumu. Viņa tikai padarītu Marti stresainu, tas ir pavisam lieki.
— Tātad par to tavu brīnumdzīvnieku…
— Tas nav nekāds brīnumdzīvnieks, — Marti noliedza.
— Nu, tas tavs lielais jūras simtkājis, — precizēja Kamilla. — Tu to patiešām gribi atrast?
— Kāpēc lai negribētu? — Marti brīnījās.
— Vai mēs iegūsim vairāk nekā pazaudēsim, ja to atrodam? Tu, protams, kļūsi slavens, bet cilvēce kopumā? Pētniecība un zinātne jau ir samazinājusi zemeslodes baltos plankumus tuvu neesamībai.