Marti piecēlās sēdus, jo klints tagad sāka ātri atdzist.
— Varbūt cilvēkiem vajag mīklas, — teica Kamilla. — Kaut ko, kas ir noslēpumains un mistisks, kaut ko, par ko vēl nav zināms viss iespējamais. Bet lielu mīklu ir aizvien mazāk, ļa konrits tiks atrasts, būs iznīcināts vēl viens noslēpums. Tas kļūs tikai par vienu jūras dzīvnieku starp tūkstošiem citu. Vai tā ir laba apmaiņa?
Marti pakasīja kaklu aiz auss un apdomāja Kamillas vārdus. Debesīs varēja redzēt vēl trīs vārgas krītošās zvaigznes, taču tad tas beidzās, meteoru pulks bija pagājis viņiem garām.
— Daudzi joprojām eksistējoši kriptīdi ir stipri apdraudēti dzīvnieki,— Marti teica. — Tie dzīvo kā bezdibeņa malā. Valdības nepiekrīt ņemt to aizsargāšanu nopietni, pirms ir pierādīts, ka attiecīgās sugas tiešām pastāv. Vū izdzīvojusi suga tomēr nav kas vairāk par vienīgi tukšu mītu? Un vienmēr, kad zinātne kaut ko atņem, tā iedod vietā ko jaunu.
Varbūt Marti ir taisnība, domāja Kamilla.
— Pasaki, kurš no abiem, tavuprāt, ir patiešām aizraujošāks, — izspēra Marti, — stāstījums par to, kā nirējpīle perē olu uz Ilmataras ceļiem,
vai visi tie iespaidīgie Visuma brīnumi, ko teleskopi un satelīti mums ir atklājuši?
Varbūt man vajadzētu finansēt Marti ekspedīciju, Kamilla domāja. Divsimt tūkstoši eiro. Kāda gan nozīme bija tādai naudai? Nekāda!
Varbūt man pat vajadzētu doties līdzi, Kamillai ienāca prātā. Vjetnama un Halonas līcis, tas beigu beigās nemaz neizklausījās slikti. Turklāt Ankorvata bija tajā pašā virzienā. Viņa vienmēr bija gribējusi redzēt Ankoras tempļus, pasaules lielāko tempļu un pilsētas drupu ansambli. Sava laika lielāko pilsētu, kurā uz Tonlēsāba ezera un sarežģītas apūdeņošanas sistēmas rēķina bija dzīvojis vismaz pusotrs miljons cilvēku. Tas man nāktu par labu, domāja Kamilla. Vienkārši visu atstātu citu aprūpē uz mēnesi vai diviem un atgrieztos atpakaļ tad, kad būtu atpūtusies. Kad būtu atkal uz kājām. Tad, kad man viss vairs neatgādinātu par Pēteru. Par mūsu kopīgo dzīvi un to, kas varētu būt bijis, bet kas tagad nekad nenotiks.
— Peniju par tavām domām, — teica Marti.
— Un ne vairāk? — jautāja Kamilla. — Diezgan lēti.
— Cik daudz tu gribētu?
Marti no kabatas sāka vilkt monētas.
— Desmit centu… trīsdesmit… astoņdesmit, un, oho, nu sanāca īsts dubultdžekpots.
Marti parādīja Kamillai atrasto divu eiro monētu.
— Vai pietiks ar diviem eiro astoņdesmit?
Tagad vai nekad, domāja Kamilla. Ko gan viņa var pazaudēt?
— Esmu pārdomājusi, — teica Kamilla. — Esmu tātad nolēmusi, ka varētu finansēt to tavu ekspedīciju. Pilnībā, lai tev nevajag ne aizņemties, ne arī ieķīlāt visu savu mantu, bet ar vienu noteikumu.
Marti pārsteigts skatījās uz Kamillu.
— Tu nopietni?
— Vai tad es neizskatos pēc nopietni ņemama cilvēka?
— Vai, — teica Marti. — Nu, paldies.
Viņš izskatījās vairāk nekā viegli apstulbis no Kamillas pēkšņās lēmuma maiņas.
— Vai tad tu neesi apmierināts?
— Esmu, protams, — apliecināja Marti, — bet kas ir tas tevis pieminētais noteikums?
— Es…
Kamilla atvēra muti, un tajā sekundē Marti saprata, kurā virzienā dodas viņas domas. Vai viņa tiešām grasījās teikt to, ko viņš iztēlojās viņu sakām, pazibēja Marti prātā.
— …braukšu līdzi, — pabeidza Kamilla.
14
Ja kāds pirms mēneša būtu teicis, ka es drīz braukšu uz Vjetnamu meklēt lielo jūras čūsku, es būtu smējusies tam sejā, domāja Kamilla Norstranda, kad lidmašīna sāka nolaisties Hanojas lidostā.
Kamilla pašķielēja uz blakus snaudošā Marti seju. Kāpēc viņa bija atstājusi darbu un atbraukusi ar Marti uz Vjetnamu? Lai meklētu pārmaiņas ikdienas pelēcībā? Lai aizbēgtu no Petera un viņa jaunās, mūžam nolādētās sievietes? Vai arī zemapziņā slēpās vēl kas pavisam cits?
Vai mani joprojām interesē Marti, Kamilla sev jautāja. Vai es mēģinu noskaidrot, vai starp mums atkal varētu kas būt? Vai tāpēc es šeit atbraucu?
Kamilla nemācēja atbildēt uz saviem jautājumiem.
No otras puses… varbūt ceļojums jebkurā gadījumā nāks viņai par labu. Divi simti tūkstoši eiro turp vai šurp, un pie kājas tie jūras briesmoņi.
Stjuarte aizskāra Marti plecu.
— Atvainojiet, bet mēs tūlīt nosēdīsimies Hanojā. Jums jāpieceļ stāvus krēsla atzveltne.
Marti to paveica, kā teikts, vēl pa pusei aizmidzis.
— Labrīt, — novēlēja Marti. — Vai labi gulēji?
— Ne visai. Es neprotu gulēt lidmašīnās.
Kamilla palūkojās pa logu. Viņi bija vēl dažu simtu metru augstumā, un lidmašīna ātri tos deldēja. Kamilla mazliet baidījās no lidošanas, un nolaišanās vienmēr bija lidojuma satraucošākā daļa. Vēl daži simti metru lejup, un būšu drošībā uz zemes, viņa domāja. Visur, kur vien viņa skatījās,
bija tikai ūdens. Šauras zaļas un brūnas terases sadalīja plašumu ūdens rūtis. Šur tur bija garas, vaļējas plakandibena laivas un ūdensbifeļi. Cilvēkiem, kas kustējās rīsa lauku vidū, galvā bija baltas, koniskas cepures. Kamilla tādas bija redzējusi arī agrāk, vjetnamiešu zemnieki tādas lietoja, strādājot uz lauka.
— Vai šeit ir plūdi? — jautāja Kamilla. — Vai ari tas ir normāli?
— Rīsus šeit audzē applūdinot, — paskaidroja Marti. — Laukiem speciāli ļauj palikt zem ūdens.
Applūdinātās rīsa plantācijas beidzās. Tagad zem lidmašīnas pletās plaši apdzīvota vieta. Milzums mazu, dārzu ielāpu apjoztu māju.
— Tā jau ir Hanoja, — Marti skaidroja. — Mēs tai pietuvojamies no dienvidiem.
Kad viņi pārlidoja Hanojas centram, Kamilla redzēja, ka arhitektūra ir ļoti eiropeiska. Itin kā viņi būtu lidojuši pāri Parīzei vai kādai citai Francijas pilsētai. Izņemot to, ka nekur neredzēja mājas, kas būtu augstākas par dažiem stāviem. Turklāt ielās bija salīdzinoši maz mašīnu, bet krietni daudz divriteņu, motociklu un gājēju. Daudzas ielas bija koku rindu ieskauti bulvāri. Gaiss šķita piesārņots, redzētā aprises bija neskaidras un aizplīvurotas, it kā lidmašīnas logs būtu daļēji aizmiglojies. Kamilla ievēroja arī dažus mazus un vienu mazliet lielāku ezeru. Tad zem viņiem parādījās plata upe, pār kuru veda vairāki gari un šauri tilti.
— Kā sauc to upi? — jautāja Kamilla.
— Hona, — atbildēja Marli. — Sarkanā upe.
Lidmašīna turpināja nosēsties, un skatam atkal pavērās vietām zaļi, vietām pelēkbrūni applūduši rīsa lauki.
— Esam virs Soksona apgabala, — paskaidroja Marti. — Noi Bai starptautiskā lidosta ir Soksonā.
Nosaukums izklausījās miglaini pazīstami, taču Kamilla neatcerējās, kādā sakarā viņa to bija dzirdējusi. Tad tas iešāvās prātā. Viņa skolas laikā bija darbojusies mazā asociācijā, kura aizrāvās ar sadarbības attīstības treniņiem. Tā bija apmaksājusi testveida mikrokredīta projektus, kurus realizēja sadarbībā ar Vjetnamas sieviešu apvienību. Viena no sākotnējā
pilotprojekta grupām, supcraktīvu vientuļo māšu vietējais uzņēmums, bija darbojies tieši Soksonā. No turienes vientuļajām mātēm projekta laikā bija izveidojušās pat tādas kā slavenības. Pateicoties viņām un mediju uzmanībai, Vjetnamā bija dzimusi visā pasaulē augoša vientuļo māšu kustība.
Lidmašīnas riteņi pieskārās asfaltam. Lidmašīna tikai mazliet nodrebēja, un daļa cilvēku aplaudēja.