— Vai tad mums nevajadzētu vismaz pamēģināt? Šī varētu būt vienīgā iespēja, ko iegūstam. Otra tāda pati pavisam noteikti mūsu dzīves laikā vairs neradīsies.
Vispār jau tāda gadījuma noteikti nebūs vairs nekad, drūmi domāja Marti. Nevienam. Pat pēc tam, kad mēs paši būsim miruši. Kad kāda suga reiz pazūd no zemes virsas, tā ir prom uz visiem laikiem.
Mūžīgi.
— Nu… pavisam teorētiski…
Marti gandrīz spēja sadzirdēt, kā Hua apdomā sakāmo.
— Varbūt tas nebūtu pavisam neiespējami, — Hua beidzot teica. — Halonas līča ūdeņi nav diez ko dziļi, dibenu ir viegli sasniegt nirstot.
Marti juta, kā viņa cerības atdzīvojas.
— Tomēr ūdens ir tik dziļš, ka dibenu redz tikai dažās vietās, — Hua turpināja. — Turklāt ūdens ne tuvu nav tik dzidrs kā tālāk jūrā. Nirējs nevar reizē izķemmēt vairāk par metrus divdesmit platu joslu. Tas nozīmē, ka jau hektāru platas teritorijas izskatīšana ir visai grūts pasākums.
— Par cik lielu platību mēs tagad runājam? Apmēram.
Hua atkal mirkli padomāja, pirms atbildēja.
— Desmitiem kvadrātkilometru.
Tas nenoliedzami ir diezgan daudz, Marti domāja.
— Mums vajadzīgi vismaz divi nirēji, eholote un pāris laivu uz vairākām nedēļām, — Hua rezumēja. — Lai mums būtu vismaz teorētiska iespēja, ka tas izdosies. Tas maksātu diezgan daudz. Vai tev ir iekrājumi kam tādam?
— Nu, laikam nav vis, — atzina Marti, zaudējis dūšu.
Iestājās nepatīkams, ilgs klusums.
— Marti, man patiešām ir ārkārtīgi žēl,— Hua visbeidzot teica.
Hua izklausījās nokaunējusies, it kā tā būtu viņas vaina.
— Neuztver to personīgi, — aizrādīja Marti. — Taifūni dara, ko paši grib. Bet, klau, es vēl mazliet par to padomāšu. Piezvanīšu tev, ja kaut kas ienāks prātā.
— Darām tā, — Hua skanīgi teica. — Saudzē sevi!
Marti nolika klausuli un mēģināja norīt vilšanos. Viņš iedzēra malku kafijas. Tā bija jau atdzisusi. Viņš izlēja auksto dzērienu izlietnē un ielēja jaunu no kafijas automāta kannas. Perkeleen perkeleen perkeleen perkele, domāja Marti. Par laimi, somu valodā bija ļoti labi un salīdzinājumā ar citām zemēm izcili spēcīgi lamuvārdi. Tas reizēm palīdzēja, vismaz mazliet. Tad, kad kaut kas patiešām saniknoja, saniknoja ne pa jokam.
Mājas telefona zvanīšana pārtrauca viņa domas. Viņš iegāja istabā un pacēla klausuli.
— Ritola, — viņš norūca.
— Sveiks, šeit Līsamaija, — teica bijušās sievas balss.
Šī nav mana diena, nodomāja Marti.
Viņš nespēja sarunāties ar Līsamaiju. Ne tagad, tikai dažas minūtes pēc tam, kad viņa Lielais Sapnis vispirms bija šķitis piepildāmies un tad — gandrīz tajā pašā mirklī — sagruvis kaudzē kā kāršu namiņš.
2
Veiko Nurminens skatījās uz slimības vēsturi, kas bija izklāta uz galda, un vēlējās, kaut viņš atrastos kur citur, citā zemē, citādā situācijā. Kāpēc viņš nebija izmācījies, piemēram, par juristu vai žurnālistu?
Nurminens bija beidzis Turku Universitātes Medicīnas fakultāti jau pirms trīsdesmit gadiem. Laika gaitā viņš bija aprūpējis tūkstošiem pacientu un redzējis daudz. Visu to, ko dažādas kaites un nelaimes spēj cilvēkam nodarīt. Bet par spīti tam, ko viņš bija pa ceļam redzējis un pieredzējis, viņš joprojām šādās situācijās jutās tikpat bezpalīdzīgs kā jauns palīgs, medicīnas bakalaurs.
Pēc mirkļa viņam būs ilggadējā ģimenes drauga meitai jāvēsta sliktas ziņas, un uzdevums šķita ļoti grūts. Nurminens domās nopūtās. Nav iemesla vilkt garumā. Tas nevienam nepalīdzēs. Viņš savienoja zvanu ar reģistratūru.
— Aiciniet Kamillu Norstrandu iekšā.
Nurminens gaidīja. Pēc brīža durvis atvērās un ienāca izskatīga gara auguma sieviete, varbūt mazliet zem četrdesmit, ģērbusies matu krāsai stilīgi pieskaņotā gaiši brūnā kostīmā. Tas stingri iezīmēja ķermeņa formas. Viņai bija pāri mugurai krītoši zeltaini mati. Seja bija klasiski skaista un simetriska. Nurminens zināja, ka Kamilla Norstranda ir augstākajā sabiedrībā izslavēta skaistule gan Somijā, gan daudzās Eiropas valstīs.
Gandrīz tajā pašā sekundē, kad Kamilla ienāca Nurminena kabinetā, viņas telefons sāka pīkstēt. Nurminens nāca Kamillai pretī. Kamilla paspieda Nurminena labo roku, bet vienlaikus skatījās kreisajā rokā skanošā telefona ekrānā, kas ir zvanītājs.
Redzot numuru, Kamilla nopūtās.
— Atvaino, bet man pilnīgi noteikti ir jāatbild, — teica Kamilla, kā piedošanu lūdzot. — Jā, te es. Tātad, ko tieši viņi teica?
Man vajadzētu viņu pārtraukt, domāja Nurminens. Vai, ja tā padomā, varbūt tas vēl brīdi var pagaidīt. Varbūt nemaz nav tik lielas steigas. Ja viņš mazliet pagaidītu, Kamillas laimīgā dzīve turpinātos vēl dažas dārgas minūtes.
— Vai tas ir viņu pēdējais piedāvājums? — iesaucās Kamilla. — Nu, nē, tas ir pilnīgi izslēgts. Nekādā gadījumā. Nevaram tik tālu iet.
Kamilla paskatījās uz Nurminenu. Viņas lūpas izveidoja nedzirdamu “piedod”.
— Saki viņiem, ka tas neiet krastā, — turpināja Kamilla. — Ka neparko neiet.
Kamilla pacēla trīs pirkstus. No tā Nurminens saprata, ka Kamilla centīsies pabeigt sarunu pēc trim minūtēm, un piekrītoši pamāja. Kamilla brīnījās, kāpēc viņš tā dara. Nurminens parasti nebija tik saprotošs. Viņas telefons arī agrāk bija daudz reižu iezvanījies, līdzko viņa bija ienākusi Nurminena kabinetā, un parasti viņš necentās slēpt aizkaitinājumu. Turklāt Nurminens izskatījās… saspringtāks? Vai… vairāk norūpējies nekā parasti? Pakļāvīgs? Kamillai bija grūti nolasīt, kas notiek aiz Nurminena acīm. Varbūt viņu vienkārši sarūgtināja, ka Kamilla atkal jau ieradusies uz vizīti, telefonam zvanot, lai gan aiz durvīm jau bija gara pacientu rinda.
No otras puses, Nurminens tikpat labi būtu varējis pateikt analīžu rezultātus Kamillai pa telefonu vai nosūtīt pa pastu, kā Kamilla bija lūgusi. Viņa taču zināja, kāpēc Nurminens pavisam noteikti bija gribējis, lai viņa ierastos pati personīgi.
Ainas horeogrāfija būs tāda pati kā vienmēr. Nurminens savā nopietnajā un tēvišķajā stilā viņai dos kaudzi norādījumu, kas attiecas uz veselīgāku dzīvesveidu. Viņš stāstīs, ka Kamillas asinsspiediens pakāpies līdz satraucošai robežai, kā tas, nenoliedzami, bija nolicis jau vairākus gadus. Nurminens aizrādīs, ka viņai vajadzētu dzert mazāk alkohola. Ka viņai vajadzētu strādāt īsākas darbadienas un ik pa laikam paņemt kārtīgu atvaļinājumu.
Ka viņai vajadzētu nodarboties ar kaut ko, kas mazina stresu. Teiksim, garām pastaigām, jogu vai transcendentālo meditāciju.
Nurminens lielākoties viņai deva vienas un tās pašas norādes vienmēr, kad viņi tikās. Padomos kā tādos nebija nekādas vainas, jo visi Nurminena labprāt sniegtie padomi noteikti bija ļoti labi. Teorētiski. Nurminens tikai nevēlējās saprast, ka realitātē Kamillai nebija nekādas iespējas ievērot ārsta ieteikumus. Vismaz tik ilgi, kamēr viņa turpinās būt visa Norstrandu koncerna direktore.
— Saki viņiem, lai nolaiž zemāk vismaz par divdesmit miljoniem, — nokomandēja Kamilla. — Tad sāksim runāt par lietu. Bet, ja viņi tā nedarīs, darījums nenotiks. Saki, ka mums ir ari citi varianti. Jā, jā, jā, jā, bet viņi par to nevar būt droši. Viņi taču nezina, ka… Tici man, tas nostrādās. Tikai dari tā, kā es saku. Galvenais, neatstāj nepārliecinošu iespaidu.
Nurminens ar rādītājpirkstu norādīja uz pulksteni. Kamillai solītās trīs minūtes bija pagājušas.