— Klau, man tieši tagad ir jādara kas cits, — atvainojās Kamilla.— Piezvanīšu tev… teiksim, pēc pusstundas. Ok, atā.
Kamilla nolika klausuli.
— Lūdzu, sēdies, — ieteica Nurminens.
— Varu jau ari pastāvēt, — Kamilla teica.
Viņas domas joprojām bija kaut kur pavisam citur.
Bet tad Kamilla ieskatījās Nurminenam cieši acis un redzēja, ka zem šīs cietās sejas izteiksmes bija saredzams kas biedējošs. Žēlums un līdzjūtība, un varbūt vēl kas cits. Skumjas?
— Tu negribi to dzirdēt, stāvot kājās, — teica Nurminens.
Pēkšņi Kamilla bija pilnīgi klāt, koncentrējusies un sastingusi bailēs. Viņa juta, ka asinis aizplūst no sejas un sareibst galva.
Viņa apsēdās.
— Tātad man ir… vēzis? — Kamilla aizžņaugti vaicāja.
— Nē, tā tev nav, — Nurminens mierinoši teica. — Nekas uz to nenorāda. Bet man ir jābrīdina, ka ziņas tāpat nav nekādas īpaši labās.
Kamilla gaidoši skatījās uz Nurminenu.
— Esam beidzot noskaidrojuši, no kā rodas tās tavas periodiskās reiboņu lēkmes, — teica Nurminens. — Tev ir Rēmera-Stauta sindroms.
— Atvaino, kas? — jautāja Kamilla.
Viņa nekad nebija dzirdējusi par tādu… kā nu tur bija… sindromu.
— Tā ir reta autoimūna slimība, — paskaidroja Nurminens. — Tātad slimībā, kuras laikā cilvēka imūnsistēma sāk uzbrukt paša audiem.
Kamilla cīnījās pret pamazām uznākošo reiboni. Autoimūna slimība. Viņa izgaršoja vārdu ar savu mēli. Tas izklausījās biedējošs. Pa īstam baiss.
— Vai to var ārstēt? — jautāja Kamilla. Viņa brīnījās, kāpēc gan viņas balss piepeši ir tik aizsmakusi..
Nurminens pašūpoja galvu.
— Neviens nezina, no kā slimība rodas. To atklāja tikai pagājušajā gadā.
— Tātad nekādu zāļu nav?
— Man žēl, — teica Nurminens. — Jaunas autoimūnās slimības mūsdienās parādās kā no zila gaisa, katru gadu vairākas pavisam jaunas kaites. Neviens nezina, no kā tās rodas, vai runa ir par vides piesārņojumu vai par ko citu. Tā vienkārši notiek.
Kamilla norija siekalas.
— Vai es miršu? — viņa vaicāja.
Viņa nepazina savu balsi. Viņai bija grūti noticēt, ka viņa nupat pajautājusi ārstam ko tādu. Nāve ilgi viņai bija šķitusi pavisam tāla un abstrakta. Kopš tā laika, kad viņa bija atgriezusies no Ruandas. Tādām steidzīgām biznesa sievietēm kā viņa nebija laika domāt par nāvi. Tai ir jābūt kļūdai, domāja Kamilla.
— Mēs visi kādreiz nomirsim, — teica Nurminens. — No RēmeraStauta sindroma līdz šim ir miruši apmēram divsimt cilvēku. Viņi ir miruši vidēji sešdesmit divu gadu vecumā. Bet es tagad gribētu uzsvērt, ka tas ir tikai vidējais rādītājs. Turklāt simptomi ilgstoši ir diezgan nemanāmi un tikai laika gaitā tie sāk ietekmēt ikdienas dzīvi.
Sešdesmit divi gadi, domāja Kamilla. Nez, kas ir tas cilvēka sagaidāmais vidējais vecums?
Tad viņa redzēja, ka Nurminena seja ietrīcas aiz līdzjūtības.
— Diemžēl tai līdzi nāk vēl kas,— teica Nurminens.
3
Nelaime nenāk viena, domāja Marti Ritola. Gribējās nolikt klausuli, jo viņam joprojām nebija īpašas degsmes pļāpāt ar bijušo sievu. Viņi gan atkal sarunājās, tāpēc normālos apstākļos situācija nebūtu šķitusi pārāk nomācoša. Bet tagad, kad viņš nupat bija lidinājies mākoņos un uzreiz nokritis atpakaļ uz zemes…
— Nu, čau, — Marti vārgi teica.
— Tu nu gan šodien izklausies vēl nožēlojamāk nekā parasti, — teica Līsamaija.
Cik mīļi teikts, nodomāja Marti. Šī saruna būs tikpat jautra kā zoba nerva raušana.
— Vai ir noticis kas slikts? — tincināja Līsamaija.
— Neviens nav nomiris vai zaudējis locekļus, — apliecināja Marti.
— Vismaz es ne.
— Tomēr kaut kas slikts?
Līsamaija mani pazīst pārāk labi, nodomāja Marti.
Marti un Līsamaija bija satikušies neilgi pēc tam, kad Marti bija atgriezies Somijā pēc trim Kekertarsuakā, Grenlandes Disko salā pavadītiem gadiem. Viņš bija meklējis starp Disko līcī ziemojošajiem Grenlandes vaļiem daļu populācijas, kas būtu uzvedusies tik atšķirīgi no sugasbrāļiem, ka tos varētu jau uztvert par atsevišķu kultūru. Grenlandē Marti pirmo reizi bija sapratis — pirmo reizi pa īstam sapratis —, ko oglekļa dioksīda emisijas izraisītā jūras virskārtas paskābināšanās nozīmē sliktākajā gadījumā.
Apjausma bija iebliezusi kā ar bomi pa pieri, un viņš bija nolēmis mainīt pētniecības jomu. Roņi un vaļi bija palikuši tikai kā aizraušanās, lai gan tie joprojām bija viņa lielā mīlestība.
Jo vairāk laboratorisko izmeklējumu viņš un citi Kopenhāgenas Universitātes pētnieki Disko salā bija veikuši, jo biedējošāka aina pavērās. Tās radības, kam bija kaļķa apvalki, vienkārši izšķīda apkārtējā ūdenī, kad tā pH līmenis pārlieku pieauga. Bet arī citi jūras dzīvnieki bija spiesti izlietot aizvien lielāku daļu enerģijas, lai saglabātu savu jonu līdzsvaru, kad ūdens kļuva skābāks. Viņi auga lēnāk un kustējās slinkāk. Tad nomira. Pašlaik ar oglekļa emisiju cilvēks mainīja jūras skābumu rekorda ātrumā. Perspektīvas bija biedējošas, jo simt reižu lēnāk notikušās dabiskās pārmaiņas zemeslodes ilgās vēstures laikā bija spējušas iznīcināt lielāko daļu jūras sugu dažādības.
Tas viss bija tik nospiedoši, ka Marti sāka ilgoties pēc kaut kā mierinoša, lai līdzsvarotu darbu, pēc ilgstošām cilvēcīgām attiecībām. Helsinkos viņš bija saticis Līsamaiju un gandrīz uzreiz sācis kopdzīvi, lai gan viņiem nebija nekā daudz kopīga. Nebija ne kopīgu sapņu vai mērķu, ne arī īsti kopīgu interešu. Patiesībā — gluži nekā, uz kā būvēt attiecības. Izņemot varbūt “Brokastis Tifānijā” un vēl kādas filmas. Toties pastāvīgas spriedzes un uzskatu un vēlmju atšķirību bija tik daudz, ka viņi bija sākuši kašķēties jau pirmajos mēnešos.
— Nu, tad nestāsti, ja negribi, — Līsamaija teica. — Bet es varētu pastāstīt tev kaut ko, kas spētu tevi interesēt. Jo tev vēl aizvien nav jaunas sievietes.
Marti juta, kā viņā aug aizkaitinājums.
— Kā tad tu vari zināt, vai man ir jauna sieviete vai nav? — Marti tincināja.
Līsamaijai bija slikts paradums jaukties lietās, kas ne mazākajā mērā neattiecās uz viņu. Marti tas vienmēr bija šķitis ārkārtīgi kaitinoši.
— Elementāri, dārgais Vatson, — skaidroja Līsamaija. — Ja tev kāda būtu, tad jau daudzas reizes man būtu izklāstījis, cik brīnišķīga viņa ir un ko tik visu pēdējā laikā jūs esat kopā darījuši. Tu taču neatstātu neizmantotu tik lielisku iespēju man iedzelt. Ja nu gadījumā man mazliet sāpētu.
Kāpēc gan sievietes vispār izdomātas, Marti rūgti nodomāja.
Pats muļķīgākais noteikti bija tas, ka viņi viens no otra pārāk nebija attālinājušies, neraugoties uz aizvien apnicīgākiem kašķiem. Viņiem bija izdevies izšķiest pārmērīgi daudz laika un sāpināt otru nevajadzīgi daudz un dažādos veidos. Neveiksmīgām attiecībām ir nelāgs paradums izvilkt no cilvēka viņa vissliktākās īpašības un izaudzēt tās briesmīgās proporcijās, nekas cits pašapziņai nenodara lielāku kaitējumu kā naidīga un slikta izturēšanās pret pašu tuvāko.
Kāpēc mēs neizšķīrāmies jau agrāk, domāja Marti.
Viņi bija pārtraukuši attiecības, kad Ālto Universitāte bija noraidījusi Marti pēdējās pētniecības programmas finansēšanu. Pētījums bija saistīts ar jūras gultnes bioloģisko daudzveidību, lūras dzelmē dzīvoja vairāk dažādu radību nekā tropiskajos lietus mežos, iespējams, pat simt miljoni dažādu sugu. Tas bija mīklaini un iracionāli, jo lielākā daļa jūras dibena bija ļoti līdzena. Marti bija sācis pieļaut, ka atšķirības jūras ūdens skābumā un skābekļa daudzumā ūdeni no sugu skatpunkta gultnes līdzenumus iedalīja miljonos mazu saliņu. Daudzas sugas nespēja pārlīst vai aizpeldēt no vienas jūras dibena salas uz citu cauri ūdeņiem, kuri bija vai nu pārāk skābi vai kuros trūka skābuma, un attīstījās par patstāvīgām sugām savos apvidos. Hipotēze bija jauna, bet Ālto Universitātes vadītājs uzskatīja, ka ideja ir pārāk radikāla. Viņš gribēja koncentrēt aizvien vairāk savas naudas uz retākiem un lielākiem profesionālajiem centriem, kuri verdziskāk sekoja citur pasaulē izdarītiem pētījumiem.