Marti bija kļuvis par gabaldarbu strādātāju, un viņa ienākumu līmenis bija sarucis. Situācija bija radījusi starp viņu un LIsamaiju jaunu spriedzi un apzīmogojusi viņu attiecību likteni. Viņi bija sākuši strīdēties ari par dzīvokļa kredīta termiņa saīsināšanu, un tas jau bija par daudz.
— Liecies mierā, — Marti norūca klausulē. — Es esmu, tā teikt, izaudzis par cilvēku pēc tam, kad tiku no tevis vaļā.
— Vai esi drošs, ka gribi spriest par lietām, kuru nozīmi pats nesaproti? — Līsamaija iedzēla. — Tam, zini, ir savs risks! Vispār jau, manuprāt, būtu patīkami, ja tev būtu jauna sieviete, jo tad mani vairs negrauztu
sirdsapziņa. Tu varbūt tam neticēsi, bet mani joprojām mazliet moka vainas apziņa, lai ari man šķiet, ka tu biji vismaz tikpat vainīgs un, iespējams, vēl daudz vainīgāks pie visa nekā…
Mums jāpārtrauc šī saruna, pirms atkal sākam veco dziesmu, domāja Marti. Nav nekādas jēgas atkārtot to, ko abi esam teikuši viens otram miljons reižu.
Kad viņiem beidzot bija izdevies pārdot kopīgo dzīvokli, Marti par savu daļu bija nopircis divdesmit reižu vairāk kvadrātmetru nenozīmīgā, gandrīz pilnībā no pastāvīgiem iedzīvotājiem tukšā jūras piekrastes ciematā. Līdzi nāca tik daudz meža, ka viņa dzīvošanas izdevumi bija pietuvojušies nullei. Māju apsildīja ar malku, sauli un pasīvo zemes siltumu, un laukos bija gana, ka salaboja to, kas salūza vai ko vajadzēja remontēt.
Kad pārgāja sākotnējais šoks, Marti pamanīja, ka jaunā kārtība viņam ir izcili piemērota. Viņam bija vairāk brīva laika nekā agrāk, arī naudas viņam, laukos dzīvojot, nevajadzēja daudz. Viņa darbi, kas tika sūtīti uz dažādiem pasaules stūriem, ienesa vairāk, nekā viņam īstenībā vajadzēja. Mežs deva ēdienu, un jūrā tā bija gandrīz tikpat daudz, ja zināja, kur meklēt. Zeme joprojām aizvien ātrāk virzījās pretī iznīcībai, bet vismaz viņš atkal varēja izbaudīt pats savu dzīvi.
Ar to viņam pilnīgi pietika. Līdz I lua pēkšņi atsūtīja ziņu no Vjetnamas.
— Varētu beidzot pateikt, kāpēc īsti zvani, — Marti pārtrauca Līsamaijas runas.
— Uzmini, ko es satiku vakar preses konferencē, — Līsamaija tincināja.— Kamillu Norstrandu!
Kamilla, domāja Marti. Kamilla Norstranda. Spoki no tālas pagātnes mūsu seriālā.
— Vai viņa gadījumā nebija tava pirmā mīlestība? — Līsamaija jautāja.
— It kā tu to nezinātu.
Bet tas bija ļoti sen, domāja Marti. Pirms mazas mūžības.
— Vai tu man piezvanīji tikai tādēļ, lai pateiktu, ka esi redzējusi Kamillu Norstrandu? — Marti brīnījās.
— Dzirdēju pirms kāda laika šo to par viņu no kādas draudzenes. Vai, pareizāk sakot, šo to par viņas tagadējo vīrieti.
— Mani neinteresē tenkas, — atcirta Marti.
— Varbūt ne, bet tikai tāda maza piezīme, ka, ja viņa tevi joprojām interesē, tad pēc dažām nedēļām varētu būt labs laiks, lai sazinātos. Tas tā, mājienam. Tici man.
— Aklai vistai es vairāk uzticētos. Vai tavas avīzes horoskopiem.
— Paldies! — Līsamaija priecīgi teica. — Bet tikai zināšanai — tā mana draudzene, kuras vārdu tagad neminēšu, jo tev nepatīk tenkas, satiekas ar Kamillas Norstrandas vīru. Viņi ir bijuši kopā jau divus gadus un plāno precēties nākamajā rudenī.
Marti skatījās pa logu uz jūru un sāka skaitīt no ūdens izskalotos akmeņus. Viens, divi, trīs… četrdesmit astoņi.
— Vai tu tur vēl esi? — vaicāja Līsamaija.
— Ja gribētu klausīties tenkas, nopirktu tenku kalendāru, — apstiprināja Marti.
— Tādu nemaz nav, — nošņācās Līsamaija.
— Es nesaprotu, kāpēc mani vajadzētu interesēt…
— Kamilla ir ārkārtīgi izskatīga sieviete. Un naudas viņai kā spaļu.
Nu ja, domāja Marti. Lai arī tā manta, par kuru bija runa, nebija pasaulē tīrākā nauda. Vismaz tā daļa, kas bija saistīta ar uzņēmuma Forest, Paper and Pulp Consulting darbību.
Prātā atausa atmiņas par to, kā Palangkarajā bija izskatījies, kad viņš pēdējo reizi bija mēģinājis tur tikt. No kūdras dedzināšanas radies dūmu mākonis bija karājies virs pilsētas un purva biezs kā rīta migla Alpu ielejās. Lidmašīna nevarēja nolaisties dūmu mākoņa dēļ, tā bija spiesta atgriezties Džakartā.
— Hallo? — vaicāja Līsamaija. — Vai tu tur vēl esi? Vai kaut kur pavisam citur?
— Tev ir vēl kas sakāms? — atjautāja Marti.
Līsamaija smējās.
— Tev nav daudz tā saucamo labo pušu, bet nauda tev nekad nav rūpējusi, — viņa labsirdīgi teica. — Tas tev spīd cauri. Tāpēc tieši tev vajadzētu būt iespējai attiecībā uz Kamillu tagad, kad viņai apkārt noteikti
spieto kāds miljons lišķ… potenciālo līgavaiņu, kurus visvairāk interesē tie divsimt miljoni eiro, ko viņa mantoja no vecākiem. Turklāt tu viņu pazini vēl tad, kad viņu ģimenes uzņēmums bankrotēja.
— Vai tu varētu koncentrēties uz savām lietām un izbeigt spēlēt savedējas lomu? — Marti ierosināja. — Tas gadījumā nav pat nelikumīgi?
— Nepateicība — pasaules alga, — žēlojās Līsamaija. — Es tikai domāju, ka tevi tas varbūt varētu interesēt.
— Okei, tas bija interesanti. Paldies.
— Satiekamies kaut kad?
— Varbūt nākamajā dzīvē, — teica Marti.
Līsamaija nopūtās.
— Tas gan bija mīļi, — viņa teica. — Bet piezvani viņai! Viņa noteikti priecāsies.
Līsamaija nolika klausuli, pirms Marti paspēja vēl kaut ko pateikt.
4
TtUiFONA klausule pīkstēja Marti rokā. Viņš brīdi uz to skatījās un tad nometa vietā ar gluži nevajadzīgu spēku. Viņš jutās vienlaikus aizkaitināts, vīlies un tāds kā izsmelts. Kā Līsamaijai tas izdevās? Piecas minūtes, un viņa dvēseles miers bija izgaisis. No otras puses, viņš bija spiests sev atzīt, ka lielākā daļa vētrainuma, kas malās viņa prātā, tagad bija saistīta ar ko pavisam citu nekā Līsamaiju. Ar Huas sūtīto vēstuli un varbūt pavisam mazliet arī ar… Kamillu.
Kamilla Norstranda, domāja Marti. Cik ilgs laiks gan pagājis, kopš viņi pēdējo reizi satikās? Neiespējami ilgi. Piecpadsmit, divdesmit gadu? Noteikti lielos vilcienos apmēram tā. Kurš gads gan tagad jau bija?
Vai tev tur tiešām ir patīkami? Viņš piepeši dzirdēja Kamillas kaut kad sen, pirms puses cilvēka mūža kādā neaizmirstamā situācijā izteiktos vārdus. Ja ne, tu tikpat labi varētu nākt ar mani saunā.
Kamilla.
Vesels atmiņu krājums pēkšņi applūdināja viņa prātu. Notikumi, kurus viņš nebija atcerējies vai vismaz par tiem domājis dievs zina cik ilgi. Lietas, kuras viņš domājās jau esam aizmirsis.
Viņi bija iemīlējušies vidusskolas otrajā klasē. Marti bija tikko pārvācies uz Somiju ar saviem vecākiem diplomātiem pēc trim Āfrikā un pieciem Vjetnamā pavadītiem gadiem. Kamillas vecāki bija nonākuši līdz drošam bankrotam. Tolaik visiem bija skaidrs, ka Kamillai mantojumā paliks vienīgi pliks gaiss vai sliktākajā gadījumā lieli parādi.