Nākamajā vasarā viņš un Kamilla kopā bija ceļojuši uz Murmanskā organizēto miera un vides nometni. Krievija tolaik vēl bija daļa no Padomju Savienības, bet Ļeņina impērija jau šķendējās par to, ka ir vienā savienībā ar perestroiku un glasnoslj. Divi tūkstoši Ziemeļvalstu jauniešu bija virzījušies cauri Murmanskas daudzstāvu ēku guļamrajoniem, līdzi ņemot ar mieru un vidi saistītus plakātus un karogus. Cilvēki bija nākuši pie logiem un balkoniem, lai skatītos uz viņiem. Katra ziemeļu pilsētas daudzstāvu ēka atmodās kā skudru pūznis pavasarī. No lielo daudzstāvu ēku balkoniem un logiem uz viņiem raugošās cilvēku sejas bija bez izteiksmes, kā akmenī cirstas. Neviens Murmanskas iedzīvotājs nebija uzdrošinājies pievienoties neoficiālam un tāpēc apšaubāmam miera gājienam. Reizēm ir ļoti grūti izprast pat pašam savas sugas pārstāvju idejas, domāja Marti.
Kamilla īsajos minisvārkos, platu jostu ap gurniem un kailām kājām izskatījās graujoši. Pārsteidzošā kārtā viņi bija tikuši līdz ostā noenkurota bruņukuģa klājam. Marti atcerējās skaistu jaunzēlandiešu meiteni, kurai bija balta jūrnieku cepurīte, gari, sarkani svārki un plīvojoši sarkani mati. Meitene bija uzkāpusi uz bruņukuģa klāja un pakārusi savu cepuri uz milzu lielgabala stobra.
Pēc eksāmeniem Kamilla bija aizbraukusi mācīties uz Savienotajām Valstīm, uz Kalifornijas Universitāti Bērklijā. Velna universitāti, kā Marti toreiz bija teicis. Lai arī Kamillas vecāki bija uz bankrota robežas, tas neietekmēja naudu, kas jau sen bija glabāta Kamillas izglītībai Savienotajās Valstis. Viņš atcerējās, kā Kamilla lidostā bija raudājusi viņam klēpī un solījusi rakstīt katru dienu. Sākumā viņi tiešām sarakstījās gandrīz ik dienu, bet drīz vien tikai ik pēc nedēļas un tad jau vien reizi dažos mēnešos. Vēstules kļuva īsākas, un tajās bija iezadzies samākslots un daļēji arī izvairīgs tonis. Vai varbūt Marti to tikai bija iztēlojies. “No acīm prom, no sirds laukā,” viņš atcerējās sevi domājam, aizvien pārliecinātāks par to, ka attālums neizbēgami virza viņu attiecības uz galu.
Marti bija dabūjis stipendiju Lapasas Universitātē, Meksikā. Viņš gribēja pētīt pelēko vaļu, kuprvaļu un zobenvaļu savstarpējo mijiedarbību no savu, ar dzīvnieku izturēšanos saistīto hipotēžu skatpunkta. Lapasas Universitātes
vaļu pētnieki bija lasījuši viņa maģistra darbu, un ideja viņus uzreiz bija ieinteresējusi. Turklāt Lapasa bija tikai krietnus divus tūkstošus kilometru no Bērklijas un Kamillas.
Bet tad viņš bija saticis Izabellu mazā Sanignasio lagūnas saliņā, kurā bija uzcelta Lapasas Universitātes pelēko vaļu pētnieku telšu pilsētiņa, kādu laiku pēc tam viņš redzēja un dzirdēja vien to, ko Izabella Valensija gribēja viņam pateikt.
Apmēram tajā pašā laikā Kamilla bija pārstājusi viņam rakstīt, bet viņš to pat nebija pamanījis, jo jau līdz ausīm bija samīlējies Izabellā. Viņi bija sekojuši līdzi tam, kas notiek, kad pelēkie vaļi un zobenvaļi satiekas, un redzējuši daudzas asiņainas epizodes. Atvaļinājumos viņi bija niruši kopā ar pieradinātiem jūras lauvām, cilvēkos ieinteresētām milzu rajām, vaļhaizivīm un plankumainajiem delfīniem. Viss bija skaisti un brīnišķīgi.
Izabellas Valensijas vecāki tomēr bija vecmodīgi Meksikas kastīlieši no Idalgo provinces, un viņiem bija mazliet citi plāni attiecībā uz vecākās meitas precībām. Marti nebija uzlabojis savas izredzes, pajautājot donam Rafaelam, kāpēc Meksikā joprojām rāda tikai spāņu televīzijas programmas, lai arī zeme bija kļuvusi neatkarīga jau pirms diviem simtiem gadu. Izabella bija turējusies pretī divus gadus, bet beigās pakļāvusies vecāku gribai. Viņa bija teikusi Marti, ka mīl viņu, bet ka nevar atsacīties no saviem vecākiem, brāļiem un vecvecākiem. Viņi ir mana pasaule, Izabella bija teikusi, mierinoši raudot, visa mana pasaule.
Marti bija pabeidzis disertāciju, un viņa vārds savas jomas starptautisko pētnieku aprindās bija visiem uz mēles, un viņš saņēma vilinošus darba piedāvājumus no dažādām pasaules malām. Reiz viņš atkal bija mēģinājis sazināties ar Kamillu, bet viņas adrese bija mainījusies, un vēstule bija atnākusi atpakaļ kā bumerangs. Pēc tam bija pagājuši gadi, pirms viņš atkal bija dzirdējis par Kamillu. Beigu beigās viņš bija uzzinājis, ka Kamilla strādājusi Āfrikā, pazīstamā starptautiskā ātrās palīdzības organizācijā. Viņa bija gadījusies pa vidu gadsimta beigu drausmīgākajai masu slepkavībai. Kamilla bija redzējusi tūkstošiem cilvēku mirstam nežēlīgā veidā un atgriezusies Somijā, nogurusi kā apdedzis vraks. Marti bija dzirdējis viņu runājam radio. Viņš bija klausījies Kamillas vienlaikus pazīstamajā, bet jau
pavisam svešajā balsī. Kaut kas KamiUas balsī bija izdzisis, un Marti atcerējās skumjas par to, ka agrākā Kamilla vairs nepastāv.
Viņš bija mēģinājis iztēloties, kā viss bijis, ko Kamilla redzējusi. Viņš jau daudzas reizes gandrīz bija paņēmis klausuli, lai zvanītu Kamillai, bet tad atmetis ar roku. Viņš bija gribējis palīdzēt viņai, dzirdēt viņu, atbalstīt un mierināt, palīdzēt viņai atlabt. Bet Kamilla, kā stāstīja avīzes, tolaik jau bija precējusies ar nepieklājīgi bagātu zviedru magnātu, un Marti negribēja jaukties viņas dzīvē.
Kamillai tagad ir pietiekami daudz problēmu ari bez manis, Marti bija domājis. Bet Llsamaija apgalvoja, ka Kamillas bagātība tagad ir… Cik nu tur bija… Divi simti miljoni eiro. Vai Llsamaija tiešām tā bija teikusi? Summa izklausījās neticami liela. No otras puses, Marti ik pa laikam bija iekritis acis, ko avīzēs stāstīja par Kamillu. Norrstrarīd Oy bija izvairījies no draudoša bankrota, kad tā rīcībā esošo Nokia akciju vērtība pārsteidzošā kārtā divsimt reižu bija pārsniegusi agrāko augstāko līmeni. Kad Kamillas vecāki bija gājuši bojā autoavārijā, viņa bija kļuvusi par vienu no Somijas bagātākajiem cilvēkiem. Tagadējā Kamilla, pēc avīžu nostāstiem, bija ārkārtīgi bagāta, pašpārliecināta un stingra biznesa sieviete.
Starp citu…
Vai viņš varētu lūgt Kamillai atbalstīt ekspedīciju uz Halonas līci veco laiku vārdā? Kamilla tagad pāris dienās varēja nopelnīt vairāk, nekā vajadzētu ekspedīcijai.
Vai Kamilla maz atcerētos par Marti eksistenci? Nu, droši vien. Tā tomēr gribētos domāt. Viņu attiecības taču abiem bija pirmā mīlestība. Bet vai Kamilla gribētu palīdzēt? Tas nešķita visai iespējams. Kāpēc lai tas viņu interesētu? Turklāt viņi sen nebija tikušies. Ko Kamilla domās, ja Marti pēkšņi uzradīsies kā zibens no skaidrām debesīm, ubagojot pie viņas durvīm? Vai tas nebūtu vairāk kā mazliet apkaunojoši?
Marti atkorķēja aukstu alus pudeli un piegāja pie datora. Viņš ierakstīja meklētājā vārdus “Kamilla Norstranda” un “Norrstrand Oy”. Rādījās, ka pirmie teksti visi bija saistīti ar Kamillas ģimenes dzīvi. Viņas vira uzvārds varbūt tad bija Peters Bekstrems.
Marti malkoja alu no pudeles kakliņa un atvēra nākamo rakstu. Vismaz Norrstrand Oy kartona iepakojumu rūpnīcām veicās diezgan labi. Biznesa avīzes Optio stāsts apliecināja, ka globalizācija ir palielinājusi pieprasījumu pēc labas kvalitātes iepakošanas kartona un ziemeļu skujkoku mežu joslas garšķiedru koksne ir īpaši piemērota tā izgatavošanai.
Tas ir liels mīnuss Norrstrand Oy eko bilancē, domāja Marti. Lai apstādinātu klimata pārmaiņas un jūras skābuma paaugstināšanos, ziemeļu skujkoku mežu joslā īstenībā vajadzētu audzēt lapukokus vai lapegles, nevis mūžzaļas egles un priedes, izņemot varbūt retus, audzelīgus baļķu kokus. Tumšie skujkoki, redz, gada laikā atstaro daudz mazāk gaismas nekā lapu un jaukto koku meži. Skaidrs, ka vislielākā starpība ir pavasarī. Tā kā lapu koki nomet savas lapas rudenī, saules stari gandrīz katrā vietā tieši skar sniega kupenas, un sniegs un ledus lielāko daļu saules radiācijas atstaro atpakaļ kosmosā. Tumšie un biezie skujkoku meži atstaro tikai dažus procentus.