Marti reiz bija saskaitījis, ka somu mežu pārvēršana par milzīgiem skujkoku mežiem vismaz līdz tam bija sasildījusi zemeslodi daudz stiprāk, nekā virs Somijas atmosfērā izdalītais oglekļa dioksīds. Turklāt biezās egļu vai priežu audzes ziemeļos ir grūti atjaunot bez zemes garozas cietās daļas mainīšanas, aršanas vai ecēšanas. Visteņu un citu ēriku dzimtas augu izdalītās uzbrūkošās ķimikālijas nogalina dzinumus vai kavē sēklu dīgšanu. Aršana iznīcina krūmājus un atvieglo skujkoku augšanu, bet vienlaikus tie arī atbrīvo gaisā lielāko daļu tādu aramkārtas organisko vielu kā oglekļa dioksīds.
Kā viņš varētu lūgt palīdzību Kamillai, ja šis uzņēmums pārstāv visu to, ko viņš ienīda vairāk par visu pasaulē? Bezprincipiāla sava labuma gūšana uz vides un visas cilvēces nākotnes rēķina.
Tad vēl bija FPPC. Forest, Pulp and Paper Consulting. Pasaules lielākais mežsaimniecības konsultāciju uzņēmums, kura lielāko daļu akciju pirms dažiem gadiem bija nopircis Norrstrand Oy. Lietus mežu aktīvisti apgalvoja, ka liela daļa Āzijas un Āfrikas lietus mežu izcirsti saskaņā ar FPPC izveidotajiem mežsaimniecības plāniem. Pēc viņu izvirzītās apsūdzības, FPPC bija īpaši nozīmīga loma Indonēzijā. Kamillas īpašums šķita esam viss cits, tikai ne tīra nauda.
Kā Marti vispār varēja apdomāt sadarbību ar Norrslrand Oy?
No otras puses, laika nebija daudz. Ja konrita, jūras simtkāja, ķermenis ir aizskalots līdzi Halonas līča zemūdens straumēm, katra diena un katra stunda aiznesa to aizvien tālāk. Drīz to būs neiespējami atrast. Ziedojumu vākšana šeit nepalīdzēs.
Kādi vēl viņam bija varianti? Vai, no citas puses domājot, ko gan viņš varētu pazaudēt, piezvanot Kamillai? Kāds no tā būtu ļaunums? Vai Indonēzijā tad degtu mazāk mežu, kūdras un akmeņogļu, ja viņš nesazinātos ar KamiUu?
Varbūt Kamilla pat nezina, ar ko nodarbojas uzņēmumu klasteris, kas daļēji ir viņas īpašumā. Somu mediji nerakstīja daudz par to, ko visu FPP Consulting bija panācis Indonēzijā. Kamilla bi ja ļoti aizņemts cilvēks, diez vai viņa bija paspējusi pati aizbraukt un apskatīt Kalimantānā, Fapua vai Sumatrā izpostītos purvainos lietus mežus. Varbūt Marti pat varētu pastāstīt Kamillai to, par ko viņa vēl nezina, bet ko labākajā gadījumā viņa varētu ietekmēt.
Tā pasniegta, izvēle galu galā bija pavisam viegla. Varbūt pat pārāk viegla, domāja Marti. Jaunākajās filmās nelabais gandrīz vienmēr ir sieviete, un, kad iedod velnam mazo pirkstiņu…
Marti ieskatījās pulkstenī un pieņēma lēmumu. Tagad labāk rīkoties ātri. Viņš uzspieda Huas numuru.
— Hua? Klau, vai tev būtu laiks noskaidrot, cik maksātu labas eholotes īre vai pirkšana?
— Tas ir… Halonas līcim? — Hua pārbaudīja. — Tad mēs tomēr dosimies meklēt…
— Jā, — teica Marti. — Tagad vai nekad.
— Aha. Vai tu esi…
— Vai tu varētu pie reizes pavaicāt arī niršanas piederumu un piemērotu laivu cenas?
— Jā, saprotams, bet… Vai Ālto Uņiveristāte brauks līdzi? Tas ir pārsteidzoši. Nebūtu ticējusi, ka…
Marti sparīgi pakratīja galvu, lai arī zināja, ka Hua to nevar redzēt.
— Mūsdienās universitātes neuzdrošinās darit neko tādu, kas varētu apdraudēt viņu uzticamību sponsoru acīs.
— Bet kā tad tu…
— Nesatraucies, — apstiprināja Marti. — Es kaut kur dabūšu naudu. Tādā vai citādā veidā.
Marti nolika klausuli un palūkojās pa logu. Viņš skatījās uz pagalma kokiem, saimniecības ēkām un krastā šūpojošos Seikkailu. Ja ar šo izies slikti, pazaudēšu visu, viņš domāja. Un pavadīšu visu dzīves nogali parādu gūstā.
5
Apjukusī Kamilla Norstranda atvēra mājas durvis. Kā es spēšu visu izstāstīt Peteram, viņa domāja.
Kā spēšu paskaidrot viņam, kas notiks pēc desmit, piecpadsmit vai, vēlākais, divdesmit gadiem? Un kā es varēšu viņam pateikt, ka mums nekad…
Viņa nespēja pabeigt domu, pat klusām pie sevis. Tas sāpēja pārāk daudz. Jo viņa tomēr visu laiku, par spīti steigai, bija cerējusi, ka kādu dienu viņiem… nu tā. Tas nenotiks. Nekad.
Jācer, Peters vēl nav pārnācis, domāja Kamilla, ejot iekšā, bet Peters jau bija mājās. Viņš sēdēja istabas dīvānā un izskatījās pavisam nopietns. It kā viņš jau zinātu, ko Kamilla grasās teikt. Tas nekādā gadījumā nebija iespējams. Nurminens nekad nebūtu atklājis ziņas par viņas veselības stāvokli nevienam, pat ne Peteram.
Man noteikti viņam ir jāsaka uzreiz, domāja Kamilla. Viņa iegāja istabā. Bet kāpēc Peters izskatās tik nomākts? Kas viņam lēcies?
— Sveika, — teica Peters. — Kāda tev bija diena?
— Ja godīgi, tad nekādā jēgā, — atzinās Kamilla.
— Žēl gan.
— Klau, Peter, mums jāparunā. Nopietni.
Petera seja mainījās. Piepeši viņš izskatījās mierīgs un atvieglots.
— Priecājos, ka tu esi tādās pašās domās, — teica Peters. — Vai, pareizāk, patīkami pārsteigts. Tas visu padara daudz vieglāku. Es domāju, ka…
Tas ir, baidījos, ka tu negribēsi… Bet tad jau mēs esam viens otram daudz tuvāki, nekā es domāju. Šajā ziņā.
Kamilla apstulbināta skatījās uz Peteru.
— Piedošanu, bet kādus brīnumus tu vispār īsti runā?
Petera sejā parādījās apjukums.
— Nu, vai tad tas tagad… ko tad tu pati domāji? Man šķita, ka…
Kamilla pēkšņi sajuta vieglu reiboni. Par ko īsti Peters gribēja ar viņu
runāt? Kāpēc viņš izskatās tik nemierīgs? Kāpēc viņa balss tonis ir tik vēss un atsvešināts?
Slikta priekšnojauta iezagās Kamillas prātā, bet viņa to pagrūda malā, jo tai taču noteikti nevarēja būt nekāda sakara ar īstenību.
Nevarēja?
Viņa jutās tā, it kā būtu redzējusi murgu. Baismīgu murgu, no kura nespēja pamosties, lo tālāk šī diena gāja, jo tumšākus toņus tā nesa.
— Vai tu, lūgtum, varētu paskaidrot, — teica Kamilla. — Par ko tu gribi ar mani runāt?
— Nu, par šķiršanos, saprotams. Par mūsu laulības šķiršanu.
Kamilla satrūkās, it kā Peters viņai būtu iesitis pa seju.
Viņa dziļi ievilka elpu un mēģināja nomierināties. Bet reibonis pieauga, un viņai vajadzēja atbalstīties pret krēslu.
Tā nevar būt patiesība, viņa domāja. Es tūlīt pamodlšos, un viss būs atkal labi. Peters gulēs man blakus, un man nebūs nekāda autoimūnā sindroma, kas tūlīt sāks sagraut mana ķermeņa audus.
— Vai tu saprati, ko es teicu? — jautāja Peters.
Viņa balss bija kā ledus, un viņa seja bija cieta, bez izteiksmes, kā mironim. Tajā vairs neredzēja pat atliekas no tā siltuma un pieķeršanās, ko viņš agrāk bija veltījis Kamillai. Par mīlestību nemaz nerunājot.
Tātad tā ir patiesība, domāja Kamilla. Tas tiešām notiek.
Bet ar to var tikt galā arī izdzīvojot, Kamilla steidzīgi nodomāja. Daudzi cilvēki ir pieredzējuši to pašu, un viņi ir izdzīvojuši. Vismaz daži no viņiem. Vispirms jūties slikti, bet tad pamazām sāk kļūt labāk un laika gaitā aizvien labāk. Drīz atkal esi tik drošs uz kājām, ka spēj pat aiziet pats uz veikalu.
Pakausis pēkšņi šķita pavisam nejutīgs, it kā tas būtu sasalis. Sajūta izplatījās galvā, no tās uz pleciem un pa visu ķermeni. Viņas asinsvados plūda ledus. Viss sastinga, viņa vairs nejuta neko.