Tagad sieviete vēroja, kā Geds piekrastē strādā, likdams kopā izskalotus kokus un vecās laivas gabalus un meistarodams sev jaunu laivu ar sirmgalvja rupjās akmens cērtes
un burvju vārdu palīdzību. Tā īsti nebija nedz labošana, nedz jaunas laivas būve, jo Gedam nebija pietiekami daudz laba koka un lielu daļu materiāla vajadzēja aizstāt ar tīro burvību. Tomēr sieviete vēroja ne tik daudz Geda brīnumaino darbošanos, cik viņu pašu, un viņas acīs jautās tas pats alkainais, ilgu pilnais skatiens. Pēc brīža viņa kaut kur pazuda un atkal atgriezās, nesdama sauju gliemeņu, ko bija salasījusi starp klintīm. Geds apēda jēlo, sāļi slapjo cienastu un pateicās devējai. Tad sieviete, šķiet, sakopoja drosmi, aizgāja uz būdu un atgriezdamās atkal kaut ko turēja plaukstās - šoreiz tas bija lupatā ietīts sainītis. Viņa to bikli attina vaļā, visu laiku vērodama Geda seju, un parādīja izņemto priekšmetu.
Tā bija mazas meitenes kleitiņa no zīda brokāta, viscaur nošūta sīkām pērlītēm, gadu gaitā nodzeltējusi un vietām klāta sāls traipiem. Uz nelielā ņieburiņa pērles veidoja zīmējumu, ko Geds pazina: tā bija Kaigadas impērijas Dievbrāļu divkāršā bulta ar karaļa kroni augšdaļā.
Vecā, grumbainā, netīrā sieviete neveikli sašūtā roņādas apģērbā ar pirkstu parādīja uz mazo zīda kleitiņu, pēc tam uz sevi un pasmaidīja; smaids bija gaišs kā bērnam, bez slēptas nozīmes. No kādas svārkos iešūtas slēptuves viņa izvilka nelielu priekšmetu un pastiepa to Gedam apskatīt. Tas bija tumsa metāla gabaliņš, varbūt salauztas rotas daļa - kaut kas līdzīgs gredzena puslokam. Geds to apskatīja, bet sieviete ar žestiem rādīja, lai viņš ņem to sev, un nelikās mierā, iekams viņš to nebija paņēmis; pēc tam viņa pamāja ar galvu un atkal pasmaidīja, acīm redzami apmierināta, ka pasniegusi dāvanu. Taču mazo kleitiņu viņa rūpīgi ievīstīja atpakaļ taukainajās ādu skrandās un aizšļūca uz būdu, lai noglabātu dāvanu vecajā vietā.
Geds ielika salauztā gredzena pusi tunikas kabatā gandrīz ar tādu pašu rūpību, jo viņa sirds bija žēluma pilna. Tagad viņš noprata, ka Šie abi cilvēki, iespējams, ir kāda
Kargadas impērijas karaļnama bērni; varbūt kāds tirāns vai uzurpators, kas baidījies izliet karaliskās asinis, licis aizvest vigus uz nezināmu, kartē neatzīmētu saliņu tālu no Karego-Atas, lai tur tie vilktu dzīvību saviem spēkiem vai arī ietu bojā. Viens no bērniem varbūt bijis gadus astoņus vai desmit vecs zēns, otrs - maza, tukla princesīte pērlēm izšūtā zīda kleitiņā; bērni izdzīvojuši un četrdesmit vai piecdesmit gadus pavadījuši vieni uz klinšainas saliņas okeāna vidū -Pamesto valstības princis un princese.
Tomēr tas bija tikai minējums, un īsteno patiesību Geds uzzināja tikai pēc gadiem, kad Erreta-Akbes gredzena meklējumi aizveda viņu uz Kargadas zemēm un Atuanas kapenēm.
Geda trešā nakts uz vientu)ās saliņas pārtapa rāmā, blāvā saullēktā. Šī bija Saules Atgriešanās diena - gada īsākā diena. Viņa nelielā, no burvībām un koka gabaliem sameistarotā laiviņa bija gatava. Viņš bija mēģinājis paskaidrot abiem vecīšiem, ka aizvedīs tos uz kādu zemi vajadzīgs - uz Gontu, Spevi vai Toriklu; viņš bija ar mieru pat atstāt tos kādā vientuļā Karego-Atas piekrastē, ja tie abi to vēlētos, kaut arī Kargadas ūdeņi Arhipelāga iedzīvotājam nav droša vieta. Taču abi vecie neparko negribēja atstāt savu kailo salu. Sieviete, šķiet, nesaprata, ko Geds grib teikt ar saviem žestiem un klusajiem vārdiem, turpretī vecais vīrs viņu saprata un no piedāvājuma atteicās. Visas viņa atmiņas par citām zemēm un citiem cilvēkiem saistījās ar bērna gadu šausmām, asinsizliešanu, milžiem un kliedzieniem; kad vecais vīrs nepiekāpīgi purināja galvu, Geds to skaidri lasīja viņa sejā.
Tā nu Geds tajā rītā piepildīja roņādas maisu ar seklās akas ūdeni un, tā kā nevarēja nedz pateikties saimniekiem par siltumu un pārtiku, nedz pasniegt sievietei piemērotu dāvanu, viņš izdarīja vienīgo, ko spēja: ar burvību pārvērta iesāļo, nedrošo avotiņu. No smiltīm pacēlās dzidra straumīte, kuras ūdens bija tik tīrs un salds kā ikvienā Gontas kalnu avotā, un šī straumīte nekad vairs neizsīka. Šī avota dēļ kailā smilšu un klintsakmeņu strēle tagad ir atzīmēta kartē un ieguvusi vārdu: jūrasbraucēji sauc to par Avota salu. Taču būdas uz tās vairs nav, un daudzu ziemu vētras ir dzēsušas visas pēdas, kas liecinātu, ka tur savrupībā pavadījuši mūžu un miruši divi vientuļi cilvēki.
Kad Geds atstūma savu laivu no salas dienvidgala smilšainā krasta, abi vecie bija paslēpušies būdā, itin kā baidīdamies vērot notiekošo. Geds ļāva pasaules vējam, kas vienmērīgi pūta no ziemeļiem, piepildīt burvības austo buru, un laiva strauji sāka slīdēt pāri viļņiem.
Dīvains bija šis Geda jūrasbrauciens, jo viņš labi apzinājās, par kādu neparastu mednieku ir kļuvis: nedz viņš zināja, kas ir viņa vajātais, nedz nojauta, kurā Jūrzemes malā tas meklējams. Jāvadās pēc minējumiem, jāpaļaujas uz nejaušību, uz izdevību — tāpat kā ēna tika vajājusi viņu. Abi pretinieki bija akli viens pret otru: netveramā bezveida ēna Gedu mulsināja tieši tāpat, kā ēnu žilbināja dienasgaisma un mulsināja taustāmā lietu pasaule. Geds bija drošs tikai par vienu: Šobrīd viņš patiešām ir vajātājs, nevis vajātais. Jo ēna, aizvilinājusi viņu uz klintīm, viegli būtu varējusi pieveikt savu upuri, kamēr tas pusdzīvs gulēja krastā vai vētrainajā tumsā rāpās augšup kāpās - taču tā nemaz nebija gaidījusi šādu izdevību. Ievilinājusi Gedu likstā, tā bija tūlīt bēgusi tālāk, neuzdrīkstēdamās stāties viņam pretī. Tātad Ogionam taisnība: ēna nespēj atņemt viņa spēku, kamēr viņš pats vēršas tai pretī. Viņam jāturpina vērsties pret to, dzīties tai pakaļ, kaut arī šis ceļš ved tālu pār saltām jūrām un viņa vienīgais palīgs ir pasaules vējš, kas pūš uz dienvidiem, un pavisam neskaidra nojausma, tīrais minējums, ka jāturas uz dienvidu vai austrumu pusi.
Pašā vakarā Geds kreisajā pusē ievēroja kādas lielas zemes garo, tik tikko saskatāmo krasta līniju un sprieda, ka tai jābūt Karego-Atai. Tātad viņš nokļuvis tieši šo balto, barbarisko (aužu jūrasceļos. Geds modri vēroja, vai kaut kur neparādīsies kāds kargadiešu kuģis vai galera, un, braukdams pa jūru sarkanā saulrieta gaismā, atcerējās kādu bērnības ritu Desmit Alkšņu ciematā - kareivji ar spalvu pušķiem pie bruņcepurēm, bieza migla... Un, domādams par to dienu, viņš piepeši, sirdij sažņaudzoties, saprata, ka ēna sastapšanās brīdī viņu pieveikusi ar viņa paša ieroci, izsaukdama jūrā miglu ap viņa laivu gluži kā no viņa paša pagātnes, tādējādi neļaudama saskatīt briesmas un gandrīz ievilinādama viņu nāvē.
Geds turpināja braukt uz dievidaustrumiem, un, kad austrumu apvārsni ietina tumsa, tālā zemes mala pazuda skatienam. Viļņu ieplakās biezēja melnums, bet krēpēs vēl laistījās dzidri rūsganais saulrieta atspulgs. Geds skaļi dziedāja Ziemas korāli, "Jaunā karaļa varoņdarbu" un citas dziesmas, ko mēdz dziedāt Saules Atgriešanās svētkos. Viņa skaidrā, skaņā balss izgaisa bezgalīgajā jūras plašumā un klusumā. Strauji sabiezēja tumsa, un virs galvas iedegās zvaigznes.
Šo gada garāko nakti Geds pavadīja nomodā, vērodams, kā virs kreisās rokas iemirdzas zvaigznes, kā tās ceļo pāri debess kupolam un kā nogrimst tālajā, melnajā ūdenī apvāršņa labajā pusē, un spēcīgais ziemas vējš dzina viņu pa neredzamo jūru uz dienvidiem. Tikai retus, īsus brīžus viņš ļāvās snaudai un ikreiz spēji uztrūkās no miega. Laiva, kurā viņš brauca, būtībā nebija īsta laiva, bet burvības sasaistīti dēļu un koku gabali, kas drīz vien izirtu un pa vienam izkaisītos viļņos, līdzko viņš ļautu atslābt veidošanas burvībai un saistīšanas burvībai. Ari bura bija austa no maģijas un gaisa, un, ja Geds ļautos miegam, tā ilgi neizturētu vēja brāzmas, bet pati pārvērstos vēja pūsma. Geda austās burvības bija spēcīgas un noturīgas, bet, ja viela, uz kuras pamata auž burvību, ir niecīga, ik pa brīdim ir jāatjauno spēks, kas to uztur, un tāpēc Geds šajā naktī nevarēja gulēt. Pārvērties par piekūnu vai delfīnu, viņš būtu ātrāk un vieglāk ticis uz priekšu, taču Ogions bija ieteicis viņam nemainīt izskatu, un viņš zināja, cik vērtīgs ir Ogiona padoms. Tā nu Geds turpināja ceļu uz dienvidiem zem rietošajām zvaigznēm, un garā nakts vilkās lēni, tomēr beidzot jūras plašumu apmirdzēja jaunā gada pirmā diena.