Drīz pēc saullēkta Geds priekšā ieraudzīja zemi, taču laiva tai tuvojās ļoti lēni. Līdz ar ausmu pasaules vējš bija norimis. Geds izsauca burā nelielu magvēju, kas virzīja viņu uz cietzemes pusi. Ieraugot šo zemi, viņu atkal bija pārņēmušas vecvecās bailes, stindzinošās šausmas, kas urdīja apgriezt laivu un doties atpakaļ, bēgt projām. Tomēr viņš sekoja šīm bailēm, kā mednieks seko lāča plato, strupo, nagoto ķetnu nospiedumiem, zinādams, ka vajātais kuru katru brīdi var mesties ārā no biezokņa un uzbrukt viņam. Jo Geds zināja: pretinieks tagad ir pavisam tuvu.
Zeme, kas pacēlās virs jūras klajuma, izskatījās diezgan savāda. Kalni, kas no attāluma šķita veidojam vienlaidu sienu, patiesībā sastāvēja no vairākām garām un stāvām grēdām, kas varbūt bija pat atsevišķas salas, starp kurām jūra veidoja šaurus līčus vai kanālus. Roukas salā Vārdu maģistra Tornī Geds bija izpētījis un iepazinis daudz jūras karšu, taču tās galvenokārt attiecās uz Arhipelāgu un iekšējām jūrām. Tagad viņš atradās Austrumu Robežjoslā un nezināja, kas šī varētu būt par salu. Patiesībā viņš daudz par to nelauzīja galvu. Priekšā gaidīja bailes, kas slēpās un uzglūnēja tur, salas kalnu spraugās vai mežos, un viņš devās tieši tām pretī.
Tumšie, mežotie klintāji slējās augstu virs laivas; viļņi plīsdami triecās pret krastu, un gaisā cēlās šļakatas, triekdamās burā, kamēr magvējš ievirzīja laivu starp diviem lieliem zemes izciļņiem dziļā, šaurā jūrasceļā, kas stiepās tālu salas iekšienē un nebija platāks par divu galeru garumu.
Iegrožotā jūra bija nemierīga un sitās pret stāvajiem krastiem. Lēzenu krastmalu te nebija, klintis stāvus slējās ārā no ūdens, mezdamas tajā saltus atspulgus. Vēja nebija, un apkārt valdīja klusums.
Ēna bija aizvilinājusi viņu Oskilas tīreļos un miglā uzvilinājusi klintīm - kāda būs tās trešā viltība? Vai viņš, Geds, ir atdzinis ēnu šurp, vai varbūt tā atvilkusi šurp viņu un iedzinusi lamatās? Geds to nezināja. Viņš zināja tikai vienu: jāpārvar mokošās bailes un jādodas uz priekšu, lai darītu to, kas jādara: jāpanāk ļaunums, jātiek līdz savu baiļu pašai saknei. Geds stūrēja ļoti piesardzīgi, vērodams apkārtni sev priekšā, aiz muguras un abās pusēs, virs klintīm un zem tām. Jaunās dienas gaisma bija palikusi aizmugurē, atklātā jūrā. Šeit viss tinās tumsā. Ieeja starp abiem zemesragiem atskatoties šķita kā tāli, spoži gaismas vārti. Kad Geds tuvojās vidienes kalna pakājei, klintis ap vinu slējās arvien augstākas un ūdensceļš kļuva arvien šaurāks. Geds vērīgi lūkojās tumšajā kalnu spraugā un abos klinšainajos, alu izvagotajos un akmeņiem nobārstītajos krastos, virs kuriem auga kropli kociņi pa pusei gaisā izslietām saknēm. Neredzēja nekādu kustību. Tagad viņš jau tuvojās šauruma galam, kur pletās augsts grubuļainu klintsakmeņu valnis; ūdensceļš pārtapa šaurā strautiņā, un pēdējie vilnīši vārgi skalojās pret krastu. Ceļu vēl vairāk sašaurināja nogruvuši akmeņi, satrunējuši stumbri un ķeburainas koku saknes, un laiva tik tikko spēja virzīties uz priekšu. Tās ir lamatas, tumšas lamatas zem mēmā kalna saknēm, un viņš ir iekļuvis šajās lamatās! Ne priekšā, ne virs galvas nebija manāma nekāda kustība. Valdīja kapa klusums. Tālāk ceļš bija slēgts.
Geds sāka griezt laivu apkārt, virzīdams to ļoti uzmanīgi un piepalīdzēdams ar burvju vārdiem un pagaidu airi, lai tā nesadruptu pret zemūdens akmeņiem un neiestrēgtu zaru vai sakņu nodevīgajos pinekļos; kad tā bija pavērsta pretējā virzienā un viņš dzīrās izsaukt vēju, lai pa šo pašu ceļu
izbrauktu ārā no šauruma, burvības vārdi piepeši sasala uz viņa lūpām un sirdi sažņaudza ledaina roka. Geds paskatījās pāri plecam atpakaļ. Ēna stāvēja laivā viņam aiz muguras.
Ja Geds būtu zaudējis kaut mirkli, viņš būtu pagalam; taču viņš bija gatavs pretsparam un ar strauju kustību tvēra netveramo rēgu, kas trīsoši viļņoja rokas stiepiena attālumā. Te vairs nevarēja palīdzēt nekāda burvība — vienīgi paša spēks, dzīvība pret bezdzīvību. Viņš neteica ne vārda, tikai devās uzbrukumā; laiva spēcīgi sašūpojās un sasvērās no straujās kustības. Asas sāpes izskrēja cauri rokām un iesitās krūtīs, aizraujot elpu; ledains aukstums pārņēma visu ķermeni, skatiens aizmiglojās - tomēr rokās, kas tvēra ēnu, nebija nekā, vienīgi tumsa un gaiss.
Geds klupa uz priekšu, tverdamies pie masta, lai noturētos kājās, un ar spēju žilbumu viņa acīs atgriezās gaisma. Viņš redzēja, kā ēna drebēdama atraujas no viņa, savelkas kamolā, tad uz brīdi izstiepjas liela un gara, paceldamās pāri viņam un laivas burai. Tad bezveidīgā masa kā vēja pūsta melnu dūmu vērpete atrāvās no laivas un metās bēgt atpakaļ pa ūdensceļu pretī spožajiem klinšu ieejas vārtiem.
Geds noslīga uz ce|iem. Nelielā, burvības radītā laiva atkal sasvērās, sašūpojās un pamazām pierima, viegli līgodamās līdzi ūdens kustībai. Geds tupēja tajā apdullis, nespēdams domāt, un centās atgūt elpu, līdz aukstais ūdens, pieskardamies plaukstām, atgādināja, ka jāgādā par laivu, jo burvības spēks, kas to saista kopā, sāk atslābt. Geds uzslējās kājās, turēdamies pie zižļa, kas kalpoja laivai par mastu, un, cik spēdams, atjaunoja saistīšanas burvību. Viņš jutās nosalis un paguris, rokas un plaukstas sāpēja, un spēka bija ļoti maz. Viņam gribējās apgulties šeit, šajā tumšajā vietā, kur kalns sastop jūru, un gulēt, gulēt, gulēt virs līganā, šļakstošā ūdens.
Viņš nezināja, vai Šo gurdumu izraisījusi burvestība, ko viņam bēgdama uzsūtījusi ēna, vai skaudrais saltums, tai pieskaroties, vai vienkārši izsalkums, miega bads un spēku izsīkums; taču viņš visiem spēkiem turējās tam pretī, piespieda sevi izsaukt burā vieglu magvēju un doties atpakaļ pa tumšo, šauro jūrasceļu turp, kur bija aizbēgusi ēna.
Visas bailes bija zudušas. Viss prieks bija zudis. Tā vairs nebija pakaļdzīšanās. Tagad viņš vairs nebija ne vajātais, ne vajātājs. Trešo reizi pretinieki bija tikušies un saskārušies; pats pēc savas gribas viņš bija vērsies pret ēnu un mēģinājis to tvert ar savām dzīvajām rokām. Viņš to nebija noturējis, bet gan radījis staip abiem netrūkstošu saiti. Nevajadzēja vairs nedz sekot ēnai, nedz to meklēt, nedz uzmanīt, lai tā neaizbēgtu. Aizbēgt vairs nevarēja neviens no viņiem. Nonākuši savas pēdējās tikšanās laikā un vietā, viņi neizbēgami sastapsies.
Bet Geds zināja: pirms šī vieta un laiks būs sasniegti, viņš nekur un ne bridi neradīs mieru - ne dienu, ne nakti, ne uz jūras, ne sauszemes. Tagad viņš zināja to, ko zināt nebija viegli: viņa uzdevums nekad nav bijis atdarīt nodarīto, bet gan pabeigt iesākto.
Laiva izslīdēja no tumšo klinšu aizsega; jūru apmirdzēja skaidrs, saulains rīts, un no ziemeļiem pūta viegls vējš.