Geds izdzēra roņādas maisā atlikušo ūdeni un virzīja laivu apkārt rietumu zemesragam, līdz nokļuva platā ūdens joslā starp to un blakus salu rietumu pusē. Tad, atsaucis atmiņā Austrumu Robežjoslas karti, viņš pazina šo vietu. Sīs divas vientuļās salas sauca par Plaukstām, un tās vērsa savus kalnotos pirkstus pret ziemeļiem, Kargadu zemēm. Geds devās tālāk pa šaurumu starp abām salām, un, kad pēcpusdienā virs galvas savilkās tumši negaisa mākoņi, kas kāpa augšup no ziemeļu puses, viņš piestāja mala rietumu salas dienvidu piekrastē. Tur, augstāk krastā, viņš bija pamanījis nelielu ciematu, no kura pa stāvo nogāzi lejup traucās neliela upe, un Geds nebēdāja par to, vai tiks uzņemts pietiekami laipni, ja vien bija cerība tikt pie dzeramā ūdens, siltuma un atpūtas.
Ciemata ļaudis bija skarbi un noslēgti cilvēki, kuros burvja zizlis viesa bijību un sveša seja izraisīja piesardzību, tomēr tie izturējās viesmīlīgi pret cilvēku, kurš ieradies viens no jūras pirms negaisa. Geds dabūja pietiekami daudz gaļas un ūdens un varēja baudīt pavarda siltumu un klausīties mierinošajās cilvēku balsīs, turklāt savas dzimtās hardiešu valodas skaņā; un pats tīkamākais bija ciematnieku piedāvātais karstais ūdens, ar ko viņš varēja noskalot jūras saltumu un sāļumu, un gulta, kurā beidzot varēja ļauties netraucētam miegam.
9. Ifišas sala
Šajā Rietumu Plaukstas ciematā Geds pavadīja trīs dienas, atgūdams spēkus un sagādādams sev laivu, kas šoreiz nebija veidota no burvības saistītiem izskalotiem lūžņiem, bet no īsta koka, ar visiem nepieciešamajiem stiprinājumiem un drivējumiem, ar izturīgu mastu un buru, lai braukt būtu viegli un brauciena laikā varētu gulēt Tāpat kā lielākā daļa Ziemeļu un Robežjoslu laivu tā bija pamatīgi būvēta - dēļi pārsedza cits citu un bija nevainojami sastiprināti, lai izturētu ceļojumu atklātā jūrā; ikviena laivas daļa bija rūpīgi un pamatīgi apdarināta. Geds nostiprināja koku, dziļi caurstrāvodams to ar burvību, jo paredzēja, ka šajā laivā vajadzēs veikt garu ceļu. Laiva bija piemērota diviem vai trim braucējiem, un vecais vīrs, kam tā piederēja, apgalvoja, ka kopā ar saviem brāļiem esot braucis ar to pa atklātu jūru sliktos laika apstākļos un tā nekad viņu neesot pievīlusi.
Atšķirībā no izmanīgā gontiešu zvejnieka, šis vecais vīrs savā bijībā un cieņā pret burvja spējām būtu atdevis laivu Gedam par velti. Tomēr Geds viņam samaksāja ar zintnieka mākslu, izārstēdams sirmgalvja acis, kurām katarakta draudēja ar drīzu aklumu. Tad vecais vīrs iepriecināts teica: — Mēs šo laivu saucām par "Gārni", bet tev vajadzētu saukt to par "Tālredzi" un blakus priekšgalam uzkrāsot acis - tad no aklā koka lūkosies mana pateicība un atturēs tevi no rifiem un klintīm. Jo es biju aizmirsis.
cik pasaulē daudz gaismas, iekams tu atdevi man to atpakaļ
Šajās trīs dienās ciematā uz Plaukstas mežotās, stāvās piekalnes Geds, atguvis spēkus, paveica vēl citus labus darbus. Te dzīvoja tādi cilvēki, kādus viņš atcerējās no savas bērnības Gontas Ziemeļu ielejā, tikai šejienieši bija vēl trūcīgāki nekā viņa ļaudis. Kopā ar šiem cilvēkiem Geds jutās kā mājās, un tas nekad nebija iespējams bagāto pilīs; šejieniešu skaudrākās vajadzības viņš zināja bez teikšanas. Geds apvārdoja sirgstošus, klibus bērnus ar dziedināšanas un atvairīšanas vārdiem; pār ciematnieku trūcīgajiem kazu un aitu ganāmpulkiem viņš izsauca pieauguma burvību; viņš uzvilka Simna rūnu zīmi uz vērpjamratiņiem un stellēm, uz laivu airiem un visiem bronzas un akmens darbarīkiem, ko ciematnieki viņam atnesa, lai darbs ar tiem vienmēr veiktos labi; un uz būdu jumtiem viņš uzvilka Pirra rūnu, kas pasargā māju un tās iemītniekus no uguns, vēja un ārprāta.
Kad laiva "Tālredze" bija gatava un labi apgādāta ar ūdeni un kaltētām zivīm, Geds vēl vienu dienu uzkavējās ciematā, lai iemācītu turienes jaunajam dziesminiekam "Morreda varoņdarbu" un "Havnoras balādi". Plaukstu salās ļoti reti iegriezās kāds Arhipelāga kuģis, un dziesmas, kas sacerētas pirms simt gadiem, šiem ciematniekiem bija jaunas, turklāt viņi dedzīgi vēlējās klausīties dziesmas par varoņiem. Ja Geds būtu brīvs, viņš ļoti labprāt būtu palicis šeit vēl nedēju vai mēnesi un izdziedājis ļaudīm visus savus klājumus, lai izcilās dziesmas kļūtu pazīstamas vēl uz kādas salas. Taču viņš nebija brīvs, un nākamajā rītā laiva ar paceltu buru devās uz dienvidiem, pāri plašajiem Robežjoslas ūdeņiem. Jo ēna bija aiztraukusies uz dienvidiem. Gedam nebija jāņem talkā meklēšanas burvība; viņš virzienu zināja tik droši, it kā viņu ar ēnu saistītu smalka, neatšķetināma saite, vienalga, kādas jūras, zemes un attālumi abus šķirtu.
Tāpēc viņš devās savā izvēlētajā ceļā noteikti, nesteidzīgi un bez īpašām cerībām, un ziemas vējš dzina viņu uz dienvidiem.
Veselu dienu un nakti Geds brauca pa vientuļo jūras klajumu, un otrajā dienā nonāca pie kādas nelielas salas, kuru tās iemītnieki nosauca par Vemišu. Cilvēki nelielajā ostā uzlūkoja atbraucēju ar neuzticību, un drīz uz piekrasti atsteidzās viņu zintnieks. Paskatījies uz Gedu, viņš paklanījās un teica uzsvērti svinīgā un reizā pieglaimīgā balsī: - Burvja kungs! Atvaino manu pārdrošību un pagodini mūs, pieņemdams visu, kas var noderēt tavā ceļojumā -ēdienu, dzērienu, buru audumu, virves; mana meita patlaban iet uz tavu laivu ar pārīti nupat ceptu vistu... Tomēr man šķiet, ka prātīgi būtu, ja tu turpinātu ceļu tik drīz, cik vien tev iespējams. Mūsu ļaudis ir drusku satraukti. Jo pavisam nesen, pirms pāris dienām, pie mums tika redzēts kāds svešinieks, kurš šķērsoja mūsu necilo salu kājām no ziemeļiem uz dienvidiem, bet netika redzēta neviena laiva, kas būtu viņu atvedusi vai aizvedusi, turklāt šim svešiniekam nebija ēnas. Tie, kuri viņu redzēja, apgalvo, ka viņš esot izskatījies līdzīgs tev.
To dzirdējis, Geds paklanījās, pagriezās un devās atpakaļ uz Vemišas piestātni, no kuras tūdaļ atgrūda laivu un neatskatīdamies peldēja projām. Nebūtu nekādas jēgas biedēt salas iemītniekus vai sanaidoties ar viņu zintnieku. Labāk vēl kādu nakti pārgulēt uz jūras un pārdomāt zintnieka teikto. Jaunā ziņa Gedu manāmi mulsināja.
Diena beidzās, un visu nakti virs jūras čukstēdams rasināja auksts lietus, kas turpinājās arī pelēkās rītausmas laikā. Tomēr pūta viegls ziemeļvējš, nesdams "Tālredzi" uz priekšu. Pēcpusdienā lietus un migla izgaisa un palaikam uzspīdēja saule; pievakarē Geds ieraudzīja priekšā lielas salas zemos, zilganos kalnus, ko apmirdzēja ziemas vakara saule. Kalnu starpās virs nelielu pilsētiņu jumtiem gaisā cēlās pavardu dūmi, un redzamā aina patīkami atdzīvināja vienmuļo, plašo jūras līdzenumu.
Geds sekoja zvejas laivām, kas brauca uz ostas pusi, un drīz izkāpa krastā; zeltainajā ziemas vakarā staigādams pa pilsētiņas ielām, viņš atrada viesnīcu, kur viņa miesu un garu sasildīja un spirdzināja pavarda uguns, alus un ceptas jēra ribiņas. Pie galdiem sēdēja vēl daži jūrasbraucēji -Austrumu Robežsalu tirgotāji, bet lielākā daļa apmeklētāju bija vietējie pilsētiņas iedzīvotāji, kas iegriezušies iedzert labu alu, uzzināt jaunākos notikumus un parunāties. Šie cilvēki nebija bikli un noslēgti kā Plaukstu iemītnieki, bet īsti pilsētnieki — acīgi un pašpārliecināti ļaudis. Protams, viņi tūlīt redzēja, ka Geds ir burvis, taču neko par to neteica, tikai viesnīcas saimnieks sarunas laikā izmeta (turklāt viņš bija visai pļāpīgs vīrs), ka viņu pilsētai Ismejai tāpat kā citām šīs salas pilsētām esot ļoti laimējies: viņiem esot izcils burvis, kurš skolojies Roukā un saņēmis savu zizli no paša arhimaga rokām; pašlaik šis burvis gan esot kaut kur aizceļojis, bet viņš dzīvojot tepat Ismejā, pats savu senču mājā, tāpēc viņu pilsētai neesot vajadzības pēc cita Augsto Mākslu pratēja. - Mēdz sacīt, ka divi zižļi vienā pilsētā viegli nonākot sadursmē, vai nav tiesa, kungs? - viesnīcas saimnieks smaidīdams omulīgi piebilda. Šādā veidā Gedam tika paziņots, ka ceļojošam burvim, kurš vēlas gūt iztiku ar burvju mākslām, šeit nebūs vietas. Tā nu viņš bija saņēmis strupu noraidījumu Vemišā un laipnu atteikumu Ismejā un pabrīnījās, atcerēdamies, ka Austrumu Robežsalu iemītnieki viņam tikuši raksturoti kā ļoti laipni un viesmīlīgi ļaudis. Šī bija Ifišas sala, kurā dzimis viņa draugs Vīķis. Tā nemaz nelikās tik viesmīlīga, kā viņš savulaik bija stāstījis.