Un tomēr Geds atzina, ka apkārtējo sejas izskatās laipnas. Iemesls, šķiet, bija tas, ka cilvēki nojauta to, ko Geds pats zināja skaidri: ka viņš ir nošķirts no pārējiem, atrauts no tiem, ka viņš pakļauts likteņa lēmumam un seko tumšai parādībai. Viņš bija kā auksta vēja pūsma, kas iestrāvojusi izkurinātā istabā, kā melns putns, ko vētras atnesušas no tālām un svešām zemēm. Jo drīzāk viņš dosies projām, nesdams |auno likteni sev līdzi, jo labāk būs visiem šiem ļaudīm.
— Man ir darīšanas caurbraucot, — Geds paskaidroja saimniekam. - Pavadīšu te tikai vienu vai divas naktis. -Viņa balss skanēja drūmi. Viesnīcas saimnieks neko neatbildēja, tikai pameta skatienu uz lielo īves koka zizli kaktā un bagātīgi piepildīja Geda krūzi ar brūnu alu, līdz tas putodams pārlija pāri malām.
Geds zināja, ka Ismejā viņam vajadzētu pavadīt tikai šo vienu nakti. Neviens viņu šeit negaida atplestām rokām un negaidīs arī citur. Jāiet turp, kur lemts. Taču viņš bija paguris no saltās jūras tukšuma un klusuma, kurā viņu neuzrunāja neviena balss. Geds sev iegalvoja, ka uzkavēsies Ismejā tikai vienu dienu un nākamajā rītā brauks projām. No rita viņš pamodās vēlu; ārā nedaudz sniga, un viņš izgāja pastaigāties pa pilsētiņas ielām un šķērsielām un pavērot cilvēku rosību. Geds vēroja bērnus, kas, satinusies kažokādu apmetņos, spēlēja sniega pilis un cēla sniegavīrus; pa atvērtajām durvīm ielas pretējā pusē līdz viņam atplūda tērzēšanas Čalas; citā mājā viņš redzēja darbojamies kalēju un tā mazo palīgu, kurš sarkanu seju nosvīdis pūta lielās plēšas blakus ēzei; pa logiem, kuros, īsajai dienai krēslojot, iedegās blāvas, zeltaini sarkanas uguntiņas, varēja redzēt pie stellēm sēdošas sievietes, kas palaikam pagrieza galvu, lai veltītu vārdu vai smaidu bērnam vai vīram aiz sienām istabas siltumā. To visu Geds redzēja no malas, no attāluma, un viņa sirds bija smaguma pilna, kaut gan viņš pats neparko nebūtu atzinies, ka ir grūtsirdīgs. Kad iestājās tumsa, viņš joprojām klīda pa ielām, nevēlēdamies atgriezties viesnīcā. Pa ielu uz pilsētas laukuma pusi, moži sarunādamies, viņam garām pagāja kāds vīrietis kopā ar meiteni, un Geds tūdaļ pagriezās, jo bija pazinis vīneša balsi.
Viņš devās gājējiem pakaļ un, drīz tos panācis, piesteidzās klāt; apkārtnes tumsu mazliet kliedēja tikai attālu laternu blāvā gaisma. Meitene atrāvās soli atpakaļ, bet vīrietis cieši ieskatījās Gedam sejā, tad spēji pacēla sev priekšā zizli, ko turēja rokā, itin kā aizšķērsodams ceļu draudiem vai ļaunumam. To Geds vairs nespēja izturēt. Drebošā balsī viņš teica: - Es nu gan domāju, ka tu mani pazīsi, Vīķi!
Pat pēc tam Vīķis vēl bridi vilcinājās.
- Es tevi pazīstu, - viņš teica, nolaida zizli, satvēra Geda roku un apskāva viņa plecus. - Es tevi pazīstu! Esi sveicināts, draugs, esi sveicināts! Cik nožēlojami es tevi sagaidīju - kā rēgu, kas piezogas no mugurpuses... Bet es tiku gaidījis tevi, tiku meklējis...
- Tātad tu esi tas burvis, ar kuru lepojas Ismejā? Es tieši prātoju...
- Jā, es esmu viņu burvis, bet pagaidi, draugs: ļauj man paskaidrot, kāpēc es tevi nepazinu. Varbūt pārāk cītīgi lūkojos pēc tevis. Pirms trim dienām... Vai tu biji šeit, Ifišā, pirms trim dienām?
- Es atbraucu vakar.
- Es tevi redzēju pirms trim dienām kādā Kvoras ielā, ciematā augstāk kalnos. Tas ir, es redzēju tavu atveidojumu vai atdarinājumu, vai vienkārši cilvēku, kas tev ļoti līdzīgs. Viņš gāja man pa priekšu, ārā no pilsētas, un, kad viņš ceļa līkumā pagriezās, es redzēju viņa seju. Iesaucos, taču atbildes nebija; sekoju, bet nevienu vairs neredzēju; nebija arī nekādu pēdu, bet zeme bija sasalusi. Tas bija dīvaini... un tagad, kad tu tik piepeši izniri no tumsas, es domāju, ka atkal topu maldināts. Piedod, Ged! — Geda īsto vārdu viņš izrunāja tik klusi, ka meitene, kura gaidīja dažus soļus attālāk, to nevarēja dzirdēt.
Ari Geds atbildēja klusi, lai varētu izrunāt drauga īsto vārdu: - Nekas, Estariol. Bet tas patiešām esmu es un ļoti priecājos, tevi redzot...
Iespējams, ka Vīķis viņa balsī saklausīja kaut ko vairāk nekā tikai prieku. Viņš vēl nebija atlaidis Geda plecu un teica draugam Patiesajā valodā: -Tu nāc no tumsas un raižu mocīts, Ged, bet man prieks par tavu atnākšanu. -Pēc tam viņš turpināja savā hardiešu Robežjoslu dialektā:
- Nāc līdzi, nāc uz mūsu mājām, jo ir laiks iet ārā no tumsas! Šī ir mana māsa, pati jaunākā no mums visiem; kā redzi, skaistāka par mani, taču gudrībā līdzi man netiek; viņu sauc Dzelzszāle. Dzelzszāle, šis ir Zvirbuļvanags, mans labākais draugs.
- Labdien, burvja kungs, - meitene sveicināja Gedu un graciozi nolieca galvu, ar plaukstām aizsegdama acis par cieņas apliecinājumu, kā mēdza darīt Austrumu robežsalu sievietes; kad viņa atkal atsedza acis, Geds redzēja, ka tās ir dzidras, biklas un ziņkāras. Meitenei varēja būt ap četrpadsmit gadu, viņa bija tikpat tumšādaina kā brālis, taču ļoti trausla un slaida. Piedurknē viņai bija ieķēries spārnots un nagots pūķēns apmēram plaukstas lielumā.
Viņi kopā devās projām pa pustumšo ielu, un Geds teica:
- Gontieši uzskata, ka viņu sievietes ir ļoti drosmīgas, taču es nekad neesmu redzējis, ka tās aproces vietā nēsātu uz rokas pūķi!
Dzelzszāli šie vārdi uzjautrināja, un viņa atsaucās:
- Tas taču ir tikai hareki! Vai tad Gontā to nav? - Tad viņa atkal sakautrējās un paslēpa acis.
- Nē, un pūķu ari nav. Vai tad šis radījums nav pūķis?
- Ir, bet mazs, tāds, kas dzīvo ozolos, ēd lapsenes, tārpus un zvirbuļu olas un lielāks nemaz neaug. Ai, kungs, cik daudz man brālis ir stāstījis par to dzīvnieciņu, kas tev esot bijis - par savvaļas zvēriņu otaku... Vai tev tas vēl ir?
- Nē. Vairs nav.
Vīķis jautājoši paskatījās uz Gedu, taču neko neteica līdz krietni vēlākam brīdim, kad abi bija palikuši divatā un sēdēja Vīķa namā pie akmens pavarda.
Kaut gan Vīķis bija visas Ifišas salas galvenais burvis, viņš bija apmeties Ismejā, mazajā pilsētiņā, kur pats bija dzimis, un dzīvoja kopā ar savu jaunāko brāli un māsu. Viņu tēvs bija braukājis pa jūrām, tirgodams preces, un māja bija pamatīgi būvēta un plaša; tā lepojās ar bagātīgiem māla podu, audumu, bronzas un misiņa trauku krājumiem, grebtiem plauktiem un lādēm. Lielākās istabas vienā kaktā stāvēja liela taoniešu arfa, otru aizņēma Dzelzszāles aužamās stelles, kuru lielais rāmis bija rotāts ar ziloņkaulu. Šeit Vīķis, par spīti necilajai, neuzkrītošajai ārienei un manierēm, bija varens burvis un sava nama saimnieks. Te dzīvoja vēl pāris vecu kalpotāju, kam klājās tikpat labi kā pašam namam, Vīķa jaunākais brālis, dzīvespriecīgs puisis, un Dzelzszāle, aša un klusa kā sīka zivtiņa; māsa pasniedza abiem draugiem vakariņas, paēda kopā ar viņiem un bridi paklausījās sarunās, tad neuzkrītoši pazuda savā istabā. Viss šajā namā šķita savā īstajā vietā, viss šķita izstarojam rāmu mieru un pārliecību, un Geds, aplaizdams skatienu uguns apgaismotajai istabai, nopūzdamies teica: - Tieši tā cilvēkam vajadzētu dzīvot!