- Nu, šī ir viena no labajām iespējām, - atbildēja Vīķis.
- Ir arī citas. Tagad, draugs, ja vari, pastāsti man, ko esi guvis, ko zaudējis kopš mūsu pēdējās sarunas piims diviem gadiem. Un pastāsti, kādā ceļā esi devies, jo es labi redzu, ka ilgi tu pie mums negrasies palikt.
Geds viņam visu izstāstīja, un Vīķis ilgi sēdēja, iegrimis domās. Pēc tam viņš teica: - Es došos tev līdzi, Ged.
-Nē.
- Jā, es tā gribu.
- Nē, Estariol. Tas nav nedz tavs uzdevums, nedz tavs lāsts. Viens es saku Šo ļauno ceļu, un viens es to pabeigšu — negribu, lai no tā ciestu vēl kāds cits un vismazāk tu, kas jau no paša sākuma centies atturēt mani no ļaunās rīcības, Estariol.
- Tavu prātu allaž ir vadījis lepnums, - draugs smaidīdams noteica, it kā runa būtu par kaut ko gluži nenozīmīgu.
- Bet padomā: skaidrs, ka tas ir tavs ceļš un uzdevums, taču, ja tu cietīsi neveiksmi, vai tavā tuvumā nevajadzētu būt vēl kādam, kurš varētu brīdināt Arhipelāgu? Jo tādā gadījumā ēna kļūs par varenu spēku. Un, ja tu pieveiksi ēnu, vai tuvumā nevajadzētu būt vēl kādam, kas par to izstāstītu visā Arhipelāgā, lai šis veikums kļūtu zināms un tiktu apdziedāts? Es zinu, ka liela labuma no manis tev nebūs, tomēr domāju, ka man vajadzētu braukt kopā ar tevi.
Pēc šāda lūguma Geds vairs nespēja draugam atteikt, tomēr sacīja: - Man nevajadzēja pavadīt šo dienu šeit. Es to zināju un tomēr paliku tepat!
- B urvji nemēdz sastapties nejaušības dēļ, - sacīja Vīķis.
- Un galu galā tu pats teici: es biju kopā ar tevi šī ceļa sākumā. Man jābūt arī tā beigās. - Viņš piemeta ugunij malku, un bridi abi sēdēja klusēdami un raudzīdamies liesmās.
- Ir cilvēks, par kuru es neko neesmu dzirdējis kopš tās liktenīgās nakts Roukas pakalnā, - Geds teica. - Un man nebija drosmes kādam skolā apvaicāties par viņu. Tas ir Kristāls.
- Viņš neieguva burvja zizli. Tajā pašā vasarā viņš aizbrauca no Roukas uz O salu, lai kļūtu par zintnieku 0 valdnieka galmā O-Toknē. Vairāk neko es par viņu nezinu.
Abi atkal bridi klusēja, lūkodamies ugunī; nakts bija salta, un pavarda siltums tīkami glāstīja kājas un sejas; sēžot uz platā sola pavarda priekšā, viņi ar pēdām gandrīz skāra kvēlošās ogles.
Beidzot Geds klusi ierunājās: - Ir kaut kas, no kā es baidos, Estariol. Un baidīšos vēl vairāk, ja tu dosies man līdzi. Plaukstu salās, aklā līča pašā galā es sastapos ar ēnu vaigu vaigā, es varēju aizsniegt to ar roku, un es to tvēru -mēģināju satvert. Tajā nebija nekā satverama un noturama. Es to nevarēju pieveikt. Tā bēga, un es dzinos paka). Bet tas var notikt vēl un vēlreiz no jauna. Man nav varas pār šo rēgu. Var gadīties, ka ceļa galā mani negaida ne nāve, ne triumfs; varbūt nebūs nekāda cildināma veikuma, varbūt nebūs pat beigu. Var gadīties, ka man viss mūžs jāpavada, braukājot no jūras uz jūru, no zemes uz zemi, dzenoties pakaļ ēnai bezgalīgos un veltīgos meklējumos.
- Prom tādas domas! - iesaucās Vīķis, paceldams kreiso roku žestā, kas atvaira pieminētu ļaunumu. Par spīti drūmajam noskaņojumam, Gedam tas izvilināja smaidu, jo tas drīzāk bija bērna, nevis burvja paņēmiens; Vīķim allaž bija piemitusi lauku zēna bērnišķā nevainība. Tomēr viņš bija ari asredzīgs, gudrs un allaž saskatīja lietas būtību. Tagad Vīķis teica: - Tas būtu bargs liktenis, un es ticu, ka tas nepiepildīsies. Domāju, ka to, ko redzēju sākamies, redzēšu ari beidzamies. Tu kaut kā izzināsi ēnas dabu un būtību, izpratīsi, kas tā ir, un tad notversi to, sasaistīsi un iznīcināsi. Bet visgrūtākais ir jautājums: kas tā ir? Es kaut ko nespēju izprast, un tas man dara raizes. Rādās, ka tagad ēna staigā tavā izskatā vai vismaz tev ļoti līdzīgā izskatā — tādu to ļaudis redzēja Vemišā, un tādu es to redzēju šeit, īfišā. Kā tas var būt, kāpēc tas notiek, un kāpēc tā neko tamlīdzīgu nedarīja Arhipelāgā?
- Stāsta, ka Robežjoslā visi likumi mainoties.
- Jā, un es varu apliecināt, ka tie ir patiesi vārdi. Roukā es iemācījos dažas lieliskas burvības, kas šeit ir bezspēcīgas vai dod greizus rezultātus; savukārt šeit iespējamas citas burvības, par kurām Roukā es neuzzināju ne vārda. Katrai zemei ir savs spēks, un jo tālāk no Iekšzemes, jo grūtāk uzminēt, kāds tas ir un pēc kādiem likumiem darbojas. Bet man šķiet, ka tas nav vienīgais iemesls, kāpēc ēna ir pārvērtusies.
- Arī man tā liekas. Man šķiet, kad es pārstāju bēgt no tās un stājos tai pretī, manas gribas pavērsiens piešķīra tai apveidus un formu, bet reizē laupīja tai iespēju atņemt man spēku. Katrs mans solis rod tajā atbalsi... tā ir kā daļa no manis.
- Oskilā tā nosauca tevi vārdā un tādējādi aizšķērsoja ceļu jebkādai burvībai, ko tu būtu varējis pret to izmantot. Kāpēc tā nedarīja to pašu nākamajā reizē, Plaukstu līcī?
- Es nezinu. Varbūt spēju runāt tā var smelties tikai no mana vājuma. Tā runā gandrīz kā ar manu muti; kā tā varēja zināt manu vārdu? Par to esmu nemitīgi lauzījis galvu jau kopš tā brīža, kad aizbraucu no Gontas, bet atbildes nav. Varbūt pati savā apveidā vai bezveidā tā nemaz nespēj runāt un tai vajadzīga citas būtnes, piemēram, gebeta mēle. Es nezinu.
-Tādā gadījumā tev jāuzmanās, lai tu atka1 to nesastaptu gebeta izskatā.
- Man šķiet, ka tas nenotiks, - Geds atbildēja, pastiepdams rokas pret kvēlošajām oglēm, it kā viņu mocītu iekšējs saltums. - Tagad tā ir piesaistīta man tikpat cieši kā es tai. Tā nevar no manis tiktāl atsvabināties, lai sagrābtu citu cilvēku un iztukšotu tā gribu un būtību, kā tā izdarīja ar Skiorhu. Bet tā var iemājot manī. Ja es atkal kļūšu vājš un mēģināšu bēgt, pārraut šo saiti, tā mani panāks un iemājos manī. Un tomēr, kad es turēju to no visa spēka, tā pārvērtās tvaikos un aizbēga no manis... un tāpat notiks citreiz; taču pilnīgi aizbēgt tā nevar, jo es vienmēr to atradīšu. Esmu piesaistīts šai ļaunajai, cietsirdīgajai parādībai un tāds palikšu vienmēr, ja neuzzināšu vienīgo vārdu, kas pār to valda: ēnas vārdu.
- Vai tumsas valstībā vispār ir vārdi? - draugs domīgi jautāja.
-Arhimags Genšers teica, ka neesot. Bet mans skolotājs Ogions domā citādi.
- Bezgalīgi un mūžīgi ir magu dažādie spriedumi, -Vīķis noskandēja ar drūmu smaidu uz lūpām.
- Tā, kura kalpoja Oskilas Senajiem Spēkiem, zvērēja, ka Akmens varot man pateikt ēnas vārdu, taču viņas teikto es nevērtēju augstu. Bet bija arī pūķis, kurš piedāvājās pasacīt man šo vārdu, lai tiktu no manis vaļā, un es domāju: kur magu domas atšķiras, tur varbūt gudrība ir pūķa pusē.
- Gudrība jā, taču ne labestība. Bet kas tas par pūķi? Tu man neteici, ka pēc mūsu pēdējās tikšanās esi runājis ar pūķi.
Draugi tovakar ilgi kavējās sarunās, un, kaut gan valoda ikreiz atgriezās pie Gedam lemtā smagā uzdevuma, atkalredzēšanās prieks pārspēja citas izjūtas, jo viņu mīlestība bija spēcīga un noturīga, laika un nejaušības nesatricināta. No rīta Geds pamodās drauga siltajā pajumtē un, pat pusmiegā būdams, juta tādu tīkamu mieru, it kā atrastos vietā, kurai nevar piekļūt nekāds ļaunums. Visu dienu viņa domās kavējās drusciņa no šī sapņainā miera, un viņš to uztvēra nevis kā labu zīmi, bet kā dāvanu. Gedam šķita, ka, atstādams šo namu, viņš atstās aiz sevis pēdējo patvērumu, kādu ir pazinis, bet, kamēr nav izgaisusi pēdējā sapņa drusciņa, viņš jutīsies laimīgs.
Tā kā Vīķim vajadzēja šo to nokārtot pirms aizbraukšanas no Ifišas, viņš devās uz citiem salas ciematiem kopā ar kādu puisi, kurš kalpoja viņam par mācekli. Geds palika kopā ar Dzelzszāli un viņas brāli, kuru sauca Alks un kurš bija vecāks par māsu, bet jaunāks par Vīķi. Alks izskatījās gluži parasts zēns, viņā nebija ne dzirksts no maga spējām, un viņš nekad nebija devies tālāk par Ifišu, Toku un Holpu; viņa dzīve bija viegla uz ritēja bez raizēm. Geds vēroja viņu ar apbrīnu un nelielu skaudību, un tieši tāpat Alks skatījās uz Gedu: abiem likās ļoti savādi, ka otrs arī ir deviņpadsmit gadus vecs, bet tik atšķirīgs. Geds brīnījās, kā cilvēks, kurš nodzīvojis pasaulē deviņpadsmit gadus, var būt tik brīvs no rūpēm un raizēm. Skatīdamies Alka pievilcīgajā, možajā sejā, Geds pats jutās neveikls un skarbs un pat nenojauta, ka Alks apskauž viņu pat par rētām uz sejas, uzskatīdams tās par pūķa atstātām pēdām un visīstāko varoņa pazīmi.