Šī iemesla dēļ abi jaunie cilvēki viens pret otru juta zināmu neveiklību, toties Dzelzszāle ļoti drīz pārvarēja bijību pret Gedu, jo jutās saimniece pati savās mājās. Geds pret meiteni izturējās ļoti laipni, un viņa tam uzdeva daudz jautājumu, jo Vīķis nekad viņai neko nestāstot. Turpmākās divas dienas Dzelzszāle cītīgi rosījās, cepdama sausus kviešu plāceņus, ko dot abiem braucējiem līdzi ceļā; turklāt viņa sagatavoja tik daudz kaltētu zivju un gaļas sainīšu, ka Geds sāka iebilst, teikdams, ka nedomājot braukt līdz pat Selidorai bez apstāšanās.
- Kur atrodas Selidora?
- Ļoti tālu Rietumu Robežjoslā, kur pūķi ir tikpat parasti radījumi kā peles.
- Tad labāk paliec šeit, Austrumu robežsalās, jo mūsu pūķi ir tikpat mazi radījumi kā peles! Tā, šeit būs gaļa, bet vai patiešām pietiks? Paklausies, es nesaprotu: jūs abi ar manu brāli esat vareni burvji, kam pietiek pavicināt ar roku un kaut ko nomurmināt, un viss notiek tā, kā jūs gribat. Kāpēc tad jūs esat izsalkuši? Kad jūrā pienāk vakariņu laiks, kāpēc jūs nevarat pateikt: "Gaļas pīrāgu!" - un tas parādītos, un jūs to apēstu?
- Jā, mēs to varētu. Taču mēs, kā mēdz sacīt, nevēlamies apēst savus vārdus. "Gaļas pīrāgs" jau ir tikai vārds... Mēs varam darīt to smaržīgu, garšīgu, pat barojošu, tomēr tas ir un paliek vārds. Tas piemāna vēderu un salkstošam cilvēkam nedod spēku.
- Tātad burvji nav nekādi pavāri, - noteica Alks, kurš sēdēja Gedam pretī pie virtuves pavarda un greba no koka lādītes vāku; pēc amata viņš bija galdnieks, kaut gan pārlieku neaizrāvās ar savu darāmo.
- Un pavāri, diemžēl, nav burvji, - piemetināja Dzelzszāle, nometusies uz ceļiem, lai paskatītos, vai pēdējais cepiens uz pavarda ķieģeļiem ir sācis brūnēt. - Un tomēr es nesaprotu, Zvirbuļvanag. Esmu redzējusi, kā mans brālis un pat viņa māceklis ar vienu pašu vārdu tumšā vietā uzbur gaismu, un šī gaisma spīd, tā ir spoža - ceļu rāda nevis vārds, bet tieši gaisma!
- Jā, - Geds apstiprināja. - Gaisma ir spēks. Liels spēks, kas ļauj mums pastāvēt, bet pastāv ari pats neatkarīgi no mūsu vajadzībām. Saules gaisma un zvaigžņu gaisma ir laiks, un laiks ir gaisma. Saules gaismā, dienās un gados pastāv dzīvība. Tumšā vietā dzīvība var radīt gaismu, nosaucot to vārdā. Bet parasti, kad burvis nosauc vārdu un liek parādīties kādai būtnei vai lietai, tas nav gluži tas pats -parasti viņš izsauc spēku, kurš nav lielāks par viņējo, un tas, kas parādās, ir tikai ilūzija. Lai izsauktu lietu, kuras nav pat tuvumā, lai panāktu tās klātbūtni, saucot to īstajā vārdā, ir vajadzīga liela meistarība, ko nedrīkst izmantot joka pēc. Ari nieka izsalkuma dēļ ne. Dzelzszāle, tavs pūķēns nočiepa plāceni!
Dzelzszāle bija tik saspringti klausījusies, lūkodamās Gedā, ka nebija pamanījusi, ko dara viņas hareki: dzīvnieciņš, kurš visu laiku bija tupējis siltā vietā uz katliņu āķa virs pavarda, bija norāpies lejā un pakampis kviešu plāceni, kas bija lielāks par viņu pašu. Meitene paņēma zvīņoto radījumu klēpī un sāka to barot ar drupatām un sīkiem gabaliņiem, domādama par Geda teiktajiem vārdiem.
- Tātad tu nemēģinātu uzburt īstu gaļas pīrāgu tādēļ, lai neizjauktu to, ko bieži piemin mans brālis... Kā nu bija?...
-Līdzsvaru, - Geds paskaidroja, redzēdams, ka meitene ir ļoti nopietna.
- Jā. Bet toreiz, kad tevi izmeta uz klintīm, tu aizpeldēji no turienes laivā, ko turēja kopā galvenokārt burvība, un tomēr tajā nesūcās ūdens. Vai tā bija ilūzija?
- Nu, daļēji jā, jo man nepatīk redzēt laivā lielus caurumus, pa kuriem iekšā skatās jūras ūdens, tāpēc es tos "aizlāpīju" tīrā izskata pēc. Tomēr laivas izturība nebija ilūzija; tā bija radīta nevis ar izsaukšanu, bet ar cita veida mākslu - ar saistīšanas burvību. Koks tika sasaistīts kā vienots veselums, kā vienlaidu priekšmets, kā laiva. Un kas gan cits ir laiva, ja ne priekšmets, kurā nesūcas ūdens?
- Es esmu smēlis ūdeni no laivām, kurās tas sūcas, - iestarpināja Alks.
- Arī manējā sūcās, ja es neuzmanīju un neatjaunoju burvību.- Paliecies uz priekšu no savas sēdvietas, viņš paņēma no ķieģeļiem plāceni un bridi pamētāja to no vienas rokas otrā. - Es ari nozagu plāceni.
- Tad tu apdedzināji pirkstus. Un, kad bezgalīgā ūdens plašumā, tālu no salām tevi sāks mocīt izsalkums, tu iedomāsies šo plāceni un teiksi: "Ak, ja es nebūtu «ore iz to nozadzis, tagad varētu ēst!” Bet es apēdīšu sava brāļa plāceni, lai viņš badojas kopā ar tevi...
-Tā tiek saglabāts Līdzsvars, - Geds piemetināja, kamēr meitene paņēma un sāka košļāt karstu, pusizceptu plāceņa gabalu, un pēc brīža iesmiedamās sāka klepot. Tomēr drīz viņa atkal kļuva nopietna un teica: - Žēl, ka man tik grūti saprast, ko tu stāsti. Esmu pārāk dumja!
- Mazā māsiņ, - Geds iebilda, - es vienkārši neprotu paskaidrot. Ja mums būtu vairāk laika...
- Mums būs vairāk laika, - Dzelzszāle atbildēja. - Kad mans brālis atkal atgriezīsies mājās, tu taču brauksi viņam līdzi, kaut vai uz laiciņu, vai ne?
- Ja varēšu, - Geds klusi apsolīja.
Sekoja neilgs klusuma bridis, un tad Dzelzszāle, vērodama, kā hareki pūķēns rāpjas atpakaļ uz sava āķa, vaicāja: - Ja tas nav noslēpums, pastāsti man, kādi vēl lieli spēki pastāv līdzās gaismai!
- Noslēpums tas nav. Viss spēks, manuprāt, nāk no viena avota un iet uz vienu mērķi. Gadi un attālumi, zvaigznes un sveces, ūdens, vējš un burvība, cilvēka roku veiklība un koka sakņu gudrība - tam visam ir viena izcelsme. Mans vārds un tavējais, saules vai avota, vai nedzimuša bērna īstais vārds - tie visi ir zilbes lielajā vārdā, kuru ļoti lēni izrunā zvaigžņu gaisma. Cita spēka nav. Nav cita vārda.
Iedūris nazi kokā, Alks noprasīja: — Un nāve?
Meitene klausījās, noliekusi mirdzošo, melno galvu.
- Lai izrunātu kādu vārdu, — Geds lēni atbildēja, - ir vajadzīgs klusums. Pirms un pēc. - Tad viņš piepeši piecēlās kājās un teica: - Man nav tiesību runāt par šīm lietām. To vārdu, ko varēju sacīt, es pateicu nereizē. Būs labāk, ja cietīšu klusu un vairs nerunāšu. Varbūt īsts spēks pastāv tikai tumsā. - Paņēmis savu apmetni, viņš izgāja viens no siltās virtuves saltajā āra lietū.
- Viņu nospiež kāds lāsts, — teica Alks, ar tādu kā izbiedētu skatienu raudzīdamies Gedam nopakaļ.
- Man šķiet, ka ceļojums, kurā viņš pošas, ved viņu pretī nāvei, — sacīja meitene, - un viņš no tā baidās, tomēr iet, kurp jāiet. — Pacēlusi galvu, viņa lūkojās sarkanajās liesmās un itin kā redzēja vientuļu laivu, kas atbrauc pāri ziemīgai jūrai un atkal aizbrauc atklātas jūras plašumā. īsu brīdi viņas acis pieplūda asarām, tomēr viņa neko nesacīja.