Ja tā bija ilūzijas burvība, tad neticami spēcīga, jo tikai milzu spēks varēja likt Atklātajai jūrai izskatīties kā cietzemei. Cenzdamies sakopot drosmi un saglabāt skaidru galvu, Vīķis sāka runāt Atklāsmes burvības vārdus, pēc katras lēni izrunātās zilbes lūkodamies, vai dīvaini žūstošajā un zūdošajā okeāna klajumā nenotiek kāda pārmaiņa vai ilūzijas sairums. Taču nekas tamlīdzīgs neuotika. Varbūt burvībai, pat tādai, kas ietekmē tikai viņa paša redzes tēlu, nevis apkārtējās maģiskās norises, šai vietā nav nekāda spēka. Bet varbūt šī nemaz nav ilūzija un viņi ir nonākuši pasaules malā?
Nekam citam nepievērsdams uzmanību, Geds turpināja airēt; vēzieni k)uva lēnāki, un, atskatīdamies pār plecu atpakaļ, viņš virzīja laivu pa noteiktu ceļu starp sēkļiem un zemūdens ciļņiem, ko redzēja vienīgi viņš pats. Laiva drebēja, ķīlim dzenot ceļu. Zem šī ķīļa pletās jūras dzīles, tomēr braucēji atradās uz zemes. Geds pacēla airus augšup, un tie nograbēja duļļos; troksnis likās baiss, jo apkārt valdīja pilnīgs klusums. Jebkādas ūdens, vēja, koka vai buras skaņas bija pazudušas milzīgā, neaptveramā klusumā, kas šķita mūžīgs un nesatricināms. Laiva gulēja nekustēdamās. Gaisā nejuta ne mazākās vēja pūsmiņas. Jūra bija pārvērtusies smiltīs, ēnainā, nekustīgā tuksnesī. Ne tumšajās debesīs, ne sausajā, nedabiskajā zemē nebija nekādas kustības, un bezgalīgais plašums attālinādamies pārtapa tumsā, kas sabiezēdama ieskāva laivu no visām pusēm.
Geds piecēlās, paņēma zizli un viegli pārkāpa laivas malai. Vīķim likās, ka viņš tūlīt nogrims un pazudīs jūrā -jo jūrai taču noteikti jābūt zem Šī sausā, tumšā pārsega, kas slēpj ūdeni, debesis un gaismu. Taču jūras vairs nebija. Geds devās projām no laivas. Tumšajās smiltīs palika viņa pēdu nospiedumi, un tās viegli čirkstēja zem viņa soļiem.
Geda zizlis sāka spīdēt - nevis ar burvju gaismu, bet ar dzidru, baltu kvēlumu, kas drīz kļuva tik spožs, ka viņa pirksti, turēdami mirdzošo koku, izskatījās gluži sarkani.
Geds soļoja uz priekšu, projām no laivas, bet bez jebkāda virziena. Šeit virzienu nebija, šeit nebija nedz ziemeļu, nedz dienvidu, nedz rietumu, nedz austrumu - tikai uz priekšu un projām.
Vīķim, kurš vēroja Gedu, viņa nestā gaisma izskatījās kā liela, lēna zvaigzne, kas virzās cauri tumsai. Un tumsa ap to biezēja, melnēja, blīvējās. To redzēja ari Geds, kurš visu laiku vēroja apgaismoto ceļu sev priekšā. Un pēc neilga laika viņš sava gaismas loka vistālākajā, blāvajā malā ieraudzīja ēnu, kas pa smiltīm nāca viņam pretī.
Sākumā tai nebija nekādu apveidu, bet, slīdēdama tuvāk, tā kļuva līdzīga cilvēkam. Šķita, ka pretimnācējs ir vecs, sirms, drūms vīrs, bet, līdzko Geds šajā stāvā pazina sava tēva, kalēja, apveidus, viņš aptvēra, ka tas nav vecs, bet pavisam jauns cilvēks. Tas bija Kristāls: viņam pretī vērās Kristāla skaistā, nekaunīgā, jaunā seja, stāvu sedza pelēks apmetnis ar sudraba saspraudi, un soļi bija manierīgi stīvi. Naida pilns bija skatiens, ko viņš cauri tumsai pievērsa Geda sejai. Geds neapstājās, bet palēnināja gaitu un, iedams uz priekšu, pacēla zizli mazliet augstāk. Tas iemirdzējās vēl spožāk, un šajā gaismā pretimnācējs zaudēja Kristāla ārieni un pārvērtās par Pekvariju. Taču Pekvarija seja bija uzpūtusies un bāla kā slīkonim, un viņš pastiepa roku dīvainā, aicinošā žestā. Geds tomēr neapstājās, bet gāja tālāk, kaut gan abus šķīra vairs tikai pāris jardu. Tad pretinieks pilnīgi pārvērtās un izplūda uz abām pusēm, itin kā atplezdams milzīgus, plānus spārnus; tas locījās, piebrieda un atkal sarāvās. īsu bridi Geds tajā redzēja Skiorha balto seju, tad divas aizmiglotas, stingas acis, tad piepeši pārbiedētu seju-grūti pateikt, briesmekļa vai cilvēka seju, - ar pāršķiebtām lūpām un bezdibeņiem līdzīgām acīm, kurās rēgojās melns, dziļš tukšums.
Tad Geds pacēla zizli, cik augstu varēja, un tas iekvēlojās tādā žilbinošā baltumā un spožumā, ka atvairīja un caursita pat Šo senatnīgo tumsu. Šajā gaismā Geda pretimnācējam nokrita un izgaisa visas cilvēku pazīmes. Radījums savilkās, sarāvās, samelnēja un nokrita rāpus smiltīs uz četrām īsām, nagotām ķetnām. Un tomēr tas virzījās uz priekšu, pacēlis Gedam pretī aklu, izplūdušu purnu bez lūpām, ausīm un acīm. Kad abi pretinieki sastapās, tas kļuva pilnīgi melns baltajā maģijas mirdzumā, kas apņēma to no visām pusēm. Rēgs izslējās stāvus. Pilnīgā klusumā cilvēks un ēna sastapās vaigu vaigā un apstājās.
Skaļi un skaidri, pārtraukdams senatnīgo klusumu, Geds izsauca ēnas vārdu, un tajā pašā brīdī ēna bez lūpām un bez mēles izrunāja to pašu vārdu: - Ged! - Un abas balsis bija kļuvušas par vienu balsi.
Geds izstiepa rokas, nomezdams zizli, un sagrāba savu ēnu, savu melno esību, kas stiepās viņam pretī. Tumsa savienojās ar gaismu un saplūda vienā būtnē.
Bet Vīķim, kurš šausmās vēroja notiekošo cauri krēslainajai pustumsai, pāri smilšu klajumam, šķita, ka Geds ir uzvarēts, jo viņš redzēja, ka dzidrais spožums izbālē un satumst. Niknuma un izmisuma pārņemts, viņš izlēca no laivas smiltīs, lai palīdzētu draugam vai mirtu kopā ar viņu, un metās uz to pusi, kur tumsā un tukšumā uz sausās zemes mirgoja sīkā, dziestošā gaismiņa. Taču skrienot pamats iegrima viņam zem kājām, un viņš cīnījās itin kā plūstošās smiltīs, itin kā spēcīgā ūdens straumē iekļuvis, līdz piepeši ar dārdošu troksni, ar mirdzošu dienasgaismu, ar skaudru ziemas aukstumu un skaudru sāļuma garšu ap viņu atgriezās pasaule un viņš atradās īstas, dzīvas jūras viļņos.
Netālu pelēkajā ūdenī šūpojās tukšā laiva. Neko citu Vīķis tuvumā nespēja saskatīt; lūstošās viļņu krēpes šļācās
viņam acīs un aizmigloja redzi. Nebūdams īpaši labs peldētājs, viņš tomēr turējās visiem spēkiem un, ticis līdz laivai, ierāpās tajā. Klepodams un cenzdamies nopurināt ūdeni, kas pilēja no matiem, viņš izmisīgi lūkojās apkārt, taču nezināja, kur meklēt. Tomēr beidzot krietnu gabalu attālāk, kur pirms brīža bija pletušās smiltis, bet tagad mutuļoja ūdens, viņš pamanīja viļņos kaut ko tumšu. Sagrābis airus, Vīķis sparīgi virzīja laivu uz drauga pusi un, satvēris Gedu aiz rokām, palīdzēja viņam iekļūt laivā.
Geds bija apdullis, un viņa skatiens stingi vērās tukšumā, taču viņam nebija nekādu ievainojumu. Labajā rokā viņš bija sažņaudzis zizli - melnu īves koka nūju. kas zaudējusi visu mirdzumu; to viņš neparko nelaida vaļā. Draugs nesacīja neviena vārda. Izvārdzis, izmircis un drebošs viņš tupēja, atspiedies pret mastu un ne reizes nepaskatījās uz Vīķi, kurš pacēla buru un pagrieza laivu tā, lai to dzītu ziemeļaustrumu vējš. Geds neko neredzēja no pasaules tik ilgi, līdz priekšā satumsušajās debesīs starp garenajiem mākoņiem dzidri zilas gaismas ielokā iemirdzējās jauns mēness - kā ziloņkaula sirpis, kas, atstarodams saules gaismu, apspīdēja tumsas okeānu.
Geds pacēla seju un pievērsa skatienu tālajam, spožajam puslokam rietumu pamalē.
Tā viņš skatījās ilgi, tad piecēlās un izslējās taisni, turēdams zizli abās rokās kā kareivis tur savu garo zobenu. Viņš pārlaida skatienu debesīm, jūrai, brūnajai, piepūstajai burai virs galvas un sava drauga sejai.