- Estariol, — Geds teica, — zini, tas ir izdarīts. Tas ir galā. — Viņš iesmējās. - Brūce ir sadziedēta, - viņš turpināja.
- Es esmu vesels un brīvs. — Pēc tam viņš saguma, paslēpa seju rokās un sāka raudāt kā mazs zēns.
Līdz šim brīdim Vīķis bija vērojis viņu ar raižpilnām bailēm, jo nebija sapratis, kas īsti noticis tur, tumsas zemē.
Viņš nezināja, vai laivā kopā ar viņu ir Geds vai cita būtne, un viņa roka stundām ilgi bija gatavībā turējusi enkuru, lai vajadzības gadījumā izsistu dējos caurumu un nogremdētu ļaunuma iemiesojumu tepat, jūras vidū; lai neaizvestu atpakaļ uz Jūrzemi rēgu, kas varbūt piesavinājies Geda izskatu un apveidus. Tagad, skaidri redzot savā priekšā draugu un dzirdot viņa balsi, izgaisa visas šaubas. Vīķis sāka aptvert patiesību: Geds nav ne zaudējis, ne uzvarējis, bet, nosaukdams savas nāves ēnu pats savā vārdā, izdziedinājis sevi un iepazinis savu patieso esību; tagad viņu nevar pakļaut nekāds svešs spēks - vienīgi paša griba; viņš kļuvis par cilvēku, kura dzīve var kalpot tikai dzīvībai, nevis iznīcībai, sāpēm, naidam vai tumsai. "Ea zemes radīšanā", vissenākajā no dziesmām, ir teikts: "Vien klusumā vārds, vien tumsā gaisma, vien nāvē dzīve: spilgti mirdz vanaga ceļš tukšo debesu tālē." Šo dziesmu Vīķis tagad skanīgi dziedāja, virzīdams laivu uz rietumiem un ļaudams aukstajam ziemas nakts vējam no Atklātās jūras plašumiem sparīgi pūst mugurā.
Viņi peldēja astoņas un vēlreiz astoņas dienas, līdz pirmoreiz ieraudzīja priekšā cietzemi. Daudz reižu viņiem vajadzēja piepildīt ādas maisus ar jūras ūdeni un saldināt to ar burvības vārdiem; viņi mēģināja ķert zivis, bet pat ar zvejnieku burvības vārdiem tās negribēja doties rokā, jo Atklātās jūras zivis nezina savus īstos vārdus un nepadodas maģijai. Kad no ēdamā bija atlikušas vairs tikai pāris kripatas žāvētas gaļas, Geds atcerējās, ko bija teikusi Dzelzszāle, kad viņš no pavarda ķieģeļiem nočiepa plāceni: ka viņš to nožēlošot, jūras vidū ciezdams izsalkumu; tomēr, par spīti izsalkumam, šīs atmiņas bija patīkamas. Jo viņa bija teikusi ari to, ka Geds kopā ar viņas brāli atkal pārbraukšot mājās.
Magvējš bija nesis viņus uz austrumiem tikai trīs dienas, bet atceļš uz rietumiem prasīja sešpadsmit dienas. Neviens cilvēks vēl nebija atgriezies no tādas Atklātās jūras tālienes, no kādas atgriezās jaunie burvji Estariols un Geds ziemas Atelpas laikā ar savu vaļējo zvejas laivu. Viņi nesastapa bargas vētras un brauca vienmērīgi, ar kompasa un Tol-begrenas zvaigznes palīgu, virzīdami laivu mazliet uz ziemeļiem no turpceļa maršruta. Tāpēc viņi vairs nenokļuva Astovelā, bet, pabraukuši garām Tālajai Tolijai un Snegai, nemaz tās neredzēdami, pirmoreiz piestāja cietzemē netālu no Kopišas dienvidu gala. Virs viļņiem viņi kā milzu cietokšņus redzēja slejamies akmens klintis. Pār viļņiem lidinādamies, klaigāja jūrasputni, un vējš nesa šurp zilganus pavardu dūmus no mazajiem ciematiem.
No turienes līdz Ifišai ceļš vairs nebija tāls. Viņi iebrauca Ismejas ostā rāmā, tumšā vakarā, īsi pirms sāka snigt. Piesējuši laivu, kas bija uzticami aizvadījusi viņus līdz nāves valstības krastiem un atpakaļ, draugi pa šaurajām ielās devās uz burvja māju. Neparasti vieglām sirdīm abi draugi iegāja siltumā un gaismā, kas valdīja zem šī jumta, un pretī viņiem ar līksmiem prieka saucieniem steidzās Dzelzszāle.
* * *
Ja Estariols turēja vārdu un sacerēja dziesmu par šo Geda pirmo varoņdarbu, tad tā ir pazudusi. Austrumu robežsalās ceļo stāsts par kādu laivu, kas daudzas dienas peldējusi tālu no visiem krastiem, pārpeldējusi okeāna bezdibenim un nokļuvusi uz cietzemes. Ifišā runā, ka šo laivu esot vadījis Estariols, bet Tokā stāsta, ka tajā braukuši divi zvejnieki, kurus vētra aizdzinusi Atklātajā jūrā; savukārt Holpā tas viss tiek piedēvēts kādam holpiešu zvejniekam, kurš nevarējis izkustināt laivu no neredzamajām smiltīm, kurās iebraucis, un tāpēc aizvien vēl klīstot turpat. Tā nu no dziesmas par ēnu palikušas tikai dažas leģendas drusciņas, kas garo gadu gaitā kā peldoši koku gabali ceļojušas no salas uz salu. Bet "Geda varoņdarbā" par Šo ceļojumu nekas nav teikts; tur nav stāstīts arī par Geda sastapšanos ar ēnu, pirms viņš neskarts aizpeldēja pa Pūķu ceļu, atveda no Atuanas kapenēm uz Havnoru Erreta-Akbes gredzenu un beidzot vēlreiz atgriezās Roukā, kļuvis par visu pasaules salu arhimagu.