Zēns sarauca pieri. Viņam nepatika justies kā muļķim. Tomēr viņš apspieda īgnumu un nepacietību un centās būt paklausīgs, lai Ogions beigu beigās tomēr piekristu kaut ko viņam iemācīt. Geds alka mācīties un iemantot burvju spējas. Tomēr viņam sāka likties, ka vairāk viņš būtu iemācījies, staigādams kopā ar jebkuru zālīšu vācēju vai ciemata zintnieku, un, kad viņi gāja apkārt kalnam uz rietumu pusi, uz vientulīgajiem mežiem aiz Visas, viņš arvien vairāk brīnījās, kur īsti slēpjas šī lielā maga Ogiona lielums un maģija. Jo, kad lija lietus, Ogions pat neskaitīja tos vārdus, kurus zina ikviens laikdaris, lai atvairītu negaisu. Zemē, kurā mājo daudz burvju un zintnieku, piemēram, Gontā un Enladā, nereti gadās redzēt, ka lietusmākonis lēni ceļo no vietas uz vietu, no malas uz malu, jo burvju vārdi to arvien raida prom, līdz beidzot tas aizpeld virs jūras plašuma, kur var netraucēti līt. Bet Ogions ļāva lietum līt netraucēti jebkurā vietā Viņš uzmeklēja kuplu egli un apgūlās zem tās. Geds samircis un pikts tupēja zem pilošajiem zariem un domāja: kāda jēga no burvju spēka, ja tā īpašnieks ir pārāk gudrs, lai to izmantotu... prātīgāk laikam būtu bijis iet mācībā pie vecā ielejas laikdara, jo tad vismaz varētu gulēt sausumā. Tomēr skaļi Geds savas domas neizteica. Viņš nesacīja ne vārda. Viņa skolotājs pasmaidīja un aizmiga, lietum līstot.
Neilgi pirms Saules Atgriešanās, kad Gontas kalnos sāka krist pirmais īstais sniegs, viņi sasniedza Re Albi, Ogiona mājvietu. Tas ir ciemats augsto Pārkares klinšu malā, un tā nosaukums nozīmē "Piekūna Ligzda". No tā dziļi lejā var redzēt Gontas Lielo ostu un tās torņus, un kuģus, kas iepeld līcī un izpeld no tā garām Bruņuklintīm, bet tālu rietumpusē pāri jūrai var saskatīt zilganos Oraneas kalnus, kas slejas Iekšējo Salu pašā austrumu malā.
Maga māja bija liela un pamatīga koka būve ar pavardu un skursteni, nevis vienkāršu ugunskura bedri, tomēr citādā ziņā ļoti līdzīga Desmit Alkšņu ciemata būdām: tajā bija tikai viena istaba, kam vienā pusē piebūvēts kazu aploks. Mājas rietumu sienā atradās tāda kā niša, kurā Gedam tika ierādīta guļvieta. Virs tās bija logs, kas pavēra skatu uz jūru, taču visbiežāk slēģi stāvēja aizvērti, jo visu ziemu no rietumiem un ziemeļiem pūta spēcīgi vēji. Šīs mājas tumšajā siltumā Geds pavadīja ziemu, pastāvīgi klausīdamies lietus un vēja šalkās aiz sienas vai krītoša sniega klusumā un mācīdamies rakstīt un lasīt hardiešu Sešsimt rūnas. Viņš ļoti priecājās, ka var apgūt šo mācību, jo bez tās, ar vārdu iekal-šanu vien, nav iespējams sasniegt īstu meistarību. Arhipelāga hardiešu valodā neslēpjas vairāk maģiska spēka nekā jebkurā citā mēlē, bet tās saknes sniedzas Senvalodā, kurā lietas saucas savos īstajos vārdos; un ceļš uz šo valodu ved caur rūnām, kas tika uzrakstītas tajos laikos, kad pasaules salas pirmoreiz pacēlās no jūras dzīlēm.
Bet joprojām nenotika nekādi brīnumi un nekādas burvju pārvērtības. Visu ziemu nebija nekā cita kā tikai smagās Rūnu grāmatas lappuses, lietus un sniegs aiz loga; Ogions ik pa laikam atgriezās no klejojumiem pa saltajiem mežiem vai no gājiena uz kazu aploku, nodauzīja no zābakiem sniegu un klusēdams apsēdās pie uguns. Un maga ilgā klusēšana, kurā jautās vērīga klausīšanās, piepildīja istabu, piepildīja Geda prātu tiktāl, ka viņš palaikam šķita aizmirsis, kā skan vārdi; un, kad Ogions beidzot ierunājās, likās, ka viņš tikai nupat pirmoreiz izgudrojis valodu. Tomēr vārdi, kurus mags teica, bija nenozīmīgi un attiecās tikai uz vienkāršām lietām - maizi, ūdeni, laika apstākļiem un gulēšanu.
Kad spirgts un gaišs pienāca pavasaris, Ogions bieži sūtīja Gedu lasīt augus un zāles pļavās virs Re Albi un ļāva viņam to darīt, cik ilgi viņš vēlējās, tā ka zēns visu cauru dienu varēja klejot gar pārplūdušām upītēm, pa mežiem un cauri slapjiem, zaļiem, saules apspīdētiem laukiem. Geds ik reizes ar prieku izmantoja šo iespēju un palika ārā līdz pat vakaram, tomēr zāles un augus viņš neaizmirsa. Kāpdams, brizdams, klīzdams un lodādams viņš visu laiku lūkojās ari pēc tiem un ikreiz kaut ko pārnesa mājās. Reiz viņš nonāca pļavā starp divām upītēm, kur bagātīgi auga baltās plīvurenes, un, tā kā šie ziedi atrodami reti un dziednieki tos vērtē augstu, viņš nākamajā dienā atkal atnāca šurp. Šoreiz Geds tur sastapa kādu meiteni, kuru atcerējās redzējis agrāk, - tā bija vecā Re Albi valdnieka meita. Geds pirmais nebūtu sācis runāt, bet meitene pati tuvojās viņam un, laipni sveicinādama, viņu uzrunāja: - Es tevi pazīstu, tu esi Zvirbuļvanags, mūsu maga māceklis. Pastāsti man kaut ko par burvībām!
Geds paskatījās uz baltajām puķēm, kas kļāvās pie meitenes baltajiem svārkiem, un sākumā jutās bikls un samulsis; viņš pat lāgā neprata atbildēt. Taču meitene turpināja čalot un darīja to tik brīvi, bezbēdīgi un pašpaļāvīgi, ka pamazām atraisījās ari Geds. Viņa bija gara auguma meitene apmēram Geda vecumā, un viņas āda bija neparasti gaiša, gandrīz balta; ciematā runāja, ka viņas māte esot no Oskilas vai tamlīdzīgas svešas zemes. Viņas mati taisni un gari krita pār pleciem kā melns ūdenskritums. Gedam meitene likās ļoti neglīta, taču viņam gribējās tai izpatikt, iegūt tās atzinību un apbrīnu, un šī vēlēšanās sarunas gaitā auga arvien lielāka. Meitene lika viņam izstāstīt visus savus miglas trikus, ar kuriem viņš bija atvairījis kargadiešu karotājus, un klausījās ar interesi un bijību, tomēr skaļi nesacīja neviena cildinājuma vārda. Drīz vien viņa pārgāja uz citu tematu. - Vai tu vari atsaukt pie sevis putnus un dzīvniekus? - viņa jautāja.
- Varu, - Geds atbildēja.
Viņš zināja, ka klintīs virs pļavas atrodas piekūna ligzda, un pasauca putnu vārdā. Putns atlidoja, tomēr nesēdās
Gedam uz rokas - acīmredzot to atturēja meitenes klātbūtne. Tas ieķērcās un, ar platajiem, robotajiem spārniem šķeldams gaisu, atkal pacēlās gaisā.
- Kā sauc burvību, ar ko tu piespiedi piekūnu lidot šurp?
- Izsaukšanas burvība.
- Vai tu vari izsaukt pie sevis arī mirušo garus?
Geds nodomāja, ka meitene zobojas par viņu, tāpēc ka piekūns nebija pilnīgi pakļāvies viņa saucienam. Izzobot sevi nu gan viņš neļaus! - Ja gribētu, tad varētu, — viņš mierīgi atbildēja.
- Vai tas nav ļoti grūti vai bīstami - izsaukt garus?
- Grūti — jā. Bet bīstami?... - Geds paraustīja plecus.
Šoreiz viņš gandrīz nešaubījās, ka meitenes acīs redzējis apbrīnu.
- Un vai tu proti pieburt mīlestību?
- Tā nav nekāda māksla.
- Pareizi, - meitene piekrita. - To var jebkura ciemata ragana. Bet vai tu proti pārvēršanas burvības? Vai vari pārvērst pats savu izskatu, kā burvji reizēm darot?
Geds atkal nesaprata, vai tikai meitene nezobojas par viņu, tāpēc atkal atbildēja: - Ja gribētu, tad varētu.
Meitene sāka lūgties, lai viņš par kaut ko pārvēršoties -par vanagu, bulli, ugunskuru vai koku — pēc savas patikas. Geds atvairījās ar īsiem, mīklainiem vārdiem, kādus palaikam lietoja viņa skolotājs, tomēr neprata klaji atteikt meitenes lūgumam; turklāt viņš pats nezināja, vai var ticēt saviem pārdrošajiem apgalvojumiem. Tāpēc Geds devās projām, teikdams, ka viņa skolotājs mags gaidot viņu atpakaļ, un nākamajā dienā uz šo pļavu vairs nenāca. Tomēr aiznākamajā dienā viņš atkal atnāca šurp, apgalvodams sev, ka jāsalasa pēc iespējas vairāk reto puķu, kamēr tās zied. Meitene bija jau priekšā, un viņi abi kailām kājām brida pa purvaino zāli, plūkdami lielos, baltos plīvureņu ziedus. Spīdēja pavasara saule, un meitene tērzēja ar Gedu tikpat nebēdīgi kā jebkura viņa dzimtā ciemata kazu gane. Viņa atkal iztaujāja Gedu par burvībām un platām acīm klausījās zēna stāstos, un Gedā atkal iedegās vēlme padižoties. Meitene pajautāja, vai Geds varētu parādīt kādu pārvēršanas burvību, un, kad viņš atvairījās, tā paskatījās uz viņu, atmezdama no pieres melnos matus, un noprasīja: - Vai tu baidies?