- Es esmu Geds, - viņš skaļi teica. Tad, paspēris soli uz priekšu, viņš iegāja pa atvērtajām durvīm. Taču, kaut gan gaisma krita Gedam no muguras, viņam šķita, ka cieši pa pēdām seko kāda ēna.
Pagriezdamies Geds turklāt ievēroja, ka durvju arka, cauri kurai viņš bija izgājis, nav no vienkārša koka, kā bija licies sākumā, bet no ziloņkaula un bez jebkādiem salai dūmiem vai šuvēm; vēlāk viņš uzzināja, ka tā izgrebta no Lielā Pūķa zoba. Durvis, kuras vecais virs aizvēra aiz viņa, bija veidotas no pulēta raga, kam cauri spīdēja blāva dienasgaisma, un to iekšpusē bija izgrebts Tūkstošlapu koks.
- Esi sveicināts šajā namā, zēn! - teica durvju sargs un, vairāk neko nesacījis, sāka vest Gedu pa daudziem gaiteņiem un zālēm, līdz abi nonāca kādā iekšējā pagalmā; ēkas ārsienas Šķita palikušas pavisam tālu. Daļu pagalma sedza akmens plātnes, bet jumta virs galvas nebija, un zālienā starp jauniem kokiem saulē dzirkstīja strūklaka. Tur Geds kādu laiku gaidīja, palicis viens. Viņš stāvēja nekustēdamies, un sirds viņam strauji dauzījās, jo viņam šķita, ka te apkārt jūtama neredzamu garu un spēku darbība, un viņš zināja, ka šī vieta būvēta ne vien no akmens, bet ari no burvībām, kas stiprākas par akmeni. Geds atradās Visgudro nama visdziļākajā iekštelpā, kas bija atvērta debesīm. Tad piepeši viņš apjauta, ka caur strūkkikas krītošajiem ūdeņiem viņu vēro kāds balti tērpies vīrietis.
Kad viņu skatieni sastapās, koka zaros iedziedājās putns. Tajā brīdī Geds saprata putna dziesmu un krītošā ūdens valodu strūklakas baseinā, mākoņu apveidus, sākumu un galu vējam, kas trisināja koku lapas; j^aneklim šķita, ka viņš pats kļuvis par saulesgaismas izrunātu vārdu.
Tad šis brīdis pagāja, un Geds un visa pasaule kļuva tādi p;iši kā iepriekš. Viņš devās uz priekšu, lai nomestos uz ceļgala arhimaga priekšā un pasniegtu tam Ogiona rakstīto vēstuli.
Arhimags Nemmerls, Roukas skolas pārzinis, bija vecs vīrs - runāja, ka vecāks par visiem tobrīd dzīvajiem. Balss viņam drebēja kā putnam, kad viņš laipni apsveica Gedu. Mati, bārda un apmetnis viņam bija balti, un izskatījās, ka lēnais gadu ritums izvilinājis no viņa visu tumšo un smago, atstādams veco vīru baltu un gludu kā gadsimtiem ilgi upē pludinātu koku. - Manas acis ir vecas, un es nevaru izlasīt.
Tā nu Geds sāka burtot un lasīt skaļi Ogioua rakstītās hardiešu rūnas, un ziņa bija šāda: "Lord Nemmerl! Es tev nosūtu audzēkni, kas kļūs par dižāko Gontas burvi, ja vien pūtīs labs ceļavējš." Vēstule bija parakstīta nevis ar Ogiona īsto vārdu, kuru Geds joprojām nezināja, bet ar Ogiona rūnu zīmi - Aizvērto Muti.
- Tevi ir atsūtījis viņš, kas spēj savaldīt zemestrīci, un par to esi divkārt sveicināts! Jaunais Ogions, kas šeit ieradās no Gontas, man vienmēr bijis mīļš. Pastāsti man tagad par savu braucienu, zēn, - kādas jūras izbrauci, kādas zīmes redzēji?
- Brauciens bija veiksmīgs, tikai vakar mūs pārsteidza vētra, kungs.
- Ar kādu kuģi tu atbrauci?
- Ar "Ēnu", kravas kuģi no Andradas.
- Pēc kā gribas tu nokļuvi šeit?
- Pats pēc savas gribas.
Arhimags palūkojās uz Gedu, tad novērsās un sāka runāt valodā, kuru Geds nesaprata; viņš murmināja kā ļoti vecs vīrs, kura prāts izkaisīts daudzos garos gados un daudzās jūras salās. Tomēr šo neskaidro skaņu virknē bija dzirdami vārdi, kurus tika dziedājis putns un Čukstējis krītošais ūdens. Tie nebija burvības vārdi, tomēr vecā vīra balsī jautās spēks, kas pārņēma visas Geda domas, un īsu brīdi apmulsušajam jauneklim likās, ka viņš redz sevi stāvam vienu starp ēnām svešādā, tuksnesīgā plašumā. Taču visu laiku viņš bija tepat, saulainā pagalma vidū, kur blakus čaloja krītošais strūklakas ūdens.
Pāri akmens terasei un zālienam tuvojās liels, melns putns - Oskilas krauklis. Pienācis arhimagam pavisam klāt, tas apstājās un, izslējis viscaur melno, aso knābi, iesāņus paskatījās uz Gedu ar apaļajām, akmentiņiem līdzīgajām acīm. Tad tas trīs reizes piesita ar knābi baltajai nūjai, uz kuras balstījās Nemmerls, un vecais burvis, pārtraucis muracīm. Tad tas trīs reizes piesita ar knābi baltajai nūjai, uz kuras balstījās Nemmerls, un vecais burvis, pārtraucis murmināt, pasmaidīja - Skrien parotaļāties, zēn! - viņš beidzot sacīja Gedam gluži kā mazam bērnam. Geds atkal nometās viņa priekšā uz viena ceļgala. Kad viņš piecēlās, arhimaga vairs nebija. Zālē stāvēja tikai krauklis, vērodams jaunatnācēju, un tā knābis joprojām bija izsliets tā, it kā putns grasītos knābt izgaisušajai nūjai.
Krauklis ierunājās, un Geds sprieda, ka tā varētu būt oskiliešu valoda - Tetrenon ussbuk! - tas ķērcoši pavēstīja.
- Terrenon ussbuk orrek! — Pēc tam putns aizsoļoja prom tikpat cienīgi, kā bija atnācis.
Geds pagriezās, lai dotos projām no pagalma taču nezināja, kurp iet. Velvētajā durvju ailē viņš sastapās ar gara auguma jaunekli, kurš, palocīdams galvu, viņu ļoti galanti sveicināja. - Mani sauc Kristāls, Envita dēls, un es nāku no Eolga valstības Havnoras salā. Šodien man uzticēts tev pakalpot - izvadāt pa Lielo namu un, atbilstoši savām spējām, atbildēt uz taviem jautājumiem. Saki, kā man tevi uzrunāt?
Taču Gedam - kalnu ciemata zēnam, kurš nekad nebija uzturējies starp bagātiem tirgoņiem un augstmaņiem, — šķita, ka šis puisis ar savu izsmalcināto runasveidu un manierēm viņu vienkārši izsmej. - Mani sauc par Zvirbuļ-vanagu, - viņš īsi atbildēja.
Puisis brīdi klusēja itin kā gaidīdams vēl kādu pieklājīgāku piebildi, bet, kad tāda nesekoja, izslēja plecus un mazliet aizgriezās. Viņš bija divus vai trīs gadus vecāks par Gedu, ļoti garš, un viņa stāja un kustības bija tādas kā iestudēti graciozas (kā dejotājam, nodomāja Geds). Mugurā viņam bija pelēks apmetnis ar nolaistu kapuci. Vispirms viņš aizveda Gedu uz ģērbtuvi, kur tas, būdams tagad skolas audzēknis, varēja izmeklēt sev piemērotu apmetni un jebkādu citu apģērbu, ko varētu ievājadzēties. Kad viņš uzvilka
izraudzīto tumši pelēko apmetni. Kristāls teica: - Tagad tu esi viens no mums.
Kristāls runādams mēdza tik tikko jaušami smaidīt, un Gedam tāpēc likās, ka laipnajos vārdos slēpjas izsmiekls.
- Vai apģērbs dara par magu? - viņš īgni noprasīja.
- Nē, - vecākais biedrs atbildēja. - Bet es esmu dzirdējis, ka manieres gan darot par vīru. Kurp iesim tālāk?
- Kurp tu vēlies. Es Šo namu nepazīstu.
Kristāls sāka vadāt viņu pa Lielā nama gaiteņiem, izrādīdams iekšējos pagalmus, zāles, Plauktu istabu, kurā glabājās zinību grāmatas un rūnu sējumi, lielo Kamīna zāli, kurā svinību dienās mēdza sapulcēties visa skola; pēc tam viņš uzveda Gedu augšstāvā, kur Sarādīja torņus un jumta istabas — nelielus kambarīšus, kuros nakšņoja skolotāji un audzēkņi. Geda istaba bija Dienvidu tornī, un tās logs pavēra skatu lejup uz Tvilas pilsētiņas māju stāvajiem jumtiem, kas pletās līdz pat jūrai. Tāpat kā pārējās gujamtelpās šeit nebija nekādu mēbeļu, tikai salmiem piebāzts matracis vienā kaktā.
- Mēs šeit dzīvojam ļoti pieticīgi, - sacīja Kristāls.
- Bet es ceru, ka tev pret to nebūs iebildumu.
- Pie tā es esmu pieradis. — Pēc brīža, cenzdamies parādīt, ka ir līdzvērtīgs pretinieks šim smalkajam, lepnīgajam jauneklim, Geds piebilda: - Tu gan diez vai biji pieradis, kad pirmoreiz atbrauci uz šejieni.
Kristāls paskatījās uz Gedu, un viņa skatiens bez vārdiem teica: "Ko tu vari zināt par to, pie kā esmu vai neesmu pieradis es, Eolga valstības valdnieka dēls no Havnoras salas?" Bet skaļi Kristāls tikai sacīja: - Tagad iesim uz šo pusi!