Выбрать главу

—   Grūta gan ir šāda atdzimšana. — Alise nopūtās.

—  Atdzimšana ir pat daudz grūtāka nekā piedzim­šana. — Ābels Ā Jo itin nemaz necentās viņu mierināt. — «Pirms jūs nebūsiet kā šie bērniņi…»

—   Ja vien es kādreiz sākšu savu grēksūdzi, ak, kas tā būs par lielu stāstīšanu, — Alise atzinās.

—   Tātad jo lielāks iemesls, lai to izstāstītu.

Un tā viņi bija nonākuši strupceļā, jo Ābels Ā Jo ka­tegoriski pieprasīja pilnīgu pakļaušanos dievam, bet Alise Akana neapņēmīgi mīņājās pie paradīzes vārtiem.

—   Jupis ar ārā, tā gan būs viena varena stāstīšana, ja tik Alise kādreiz vērs muti vaļā, — bīčkomeri un klaidoņi no kamaaina (baltie pirmiedzīvotāji Havajā) vidus līk­smi tērgāja savā starpā, sēdēdami pie palmu džina pu­deles.

Klubos Alises grēksūdzes iespējai piešķīra daudz lielāku nozīmību. Jaunākās paaudzes vīrieši paziņoja, ka centīšo­ties dabūt sev priekšējās sēdvietas sapulcē, kur Alise runā­šot, bet daudzi vecākā gadagājuma vīri mētājās tukšiem jokiem par Alises atgriešanos pie ticības. Bez tam Alise ievēroja, ka viņu pēkšņi ļoti iemīļojuši draugi, kas jau gadu divdesmit kopš bija aizmirsuši par viņas esamību.

Kādu pēcpusdienu, kad Alise ar bībeli rokā pie viesnīcas un cietokšņa taisījās kāpt elektriskajā tramvajā, Sairess Hodžs, cukurrūpnieks uji lielbagātnieks, lika savam šo­ferim apturēt automašīnu blakus Alisei. Laipnībā pārplūz- dams, nerēķinādamies ar Alises gribu, viņš iedabūja to limuzīnā sev līdzās un veselas trīsceturtdaļstundas brau­kāja apkārt, ziedodams tikpat daudz sava dārgā laika, lai personiski lūkotu tai iedvesmot tās īstos uzdevumus.

—  Jūs satikt — tas iepriecina noskumušu sirdi, — viņš dudināja. — Kā tie gadi lido! Jūs izskatāties lieliski! Lai­kam gan zināt mūžīgās jaunības noslēpumu.

Alise tikai smaidīja un pēc polinēziešu cildenās laipnī­bas paražas tāpat neskopojās ar glaimiem.

—  Ak tu dieniņ, dieniņ, — Sairess Hodžs kavējās at­miņās. — Kāds gan puika es vēl biju tajās dienās!

—   Un kas par puiku! — Viņa atzinīgi pasmējās.

—   Bet neatceros arī neko vairāk kā vien to sen pagā­jušo dienu puicisko niekošanos» »— Atminieties vien to vakaru, kad jūsu kučieris pie­dzērās un pameta jūs …

—   Cst! — viņš klusināja. — Šis japāņu šoferis ir bei­dzis augstskolu un prot angļu valodu labāk nekā mēs abi kopā. Bez tam man šķiet, ka viņš spiego savas valdības uzdevumā. Kālab mums viņam kas jāizpauž? Bez tam es taču tolaik biju tik jauniņš. Jūs atceraties …

—   Jūsu vaigi līdzinājās persikiem, kurus mēs audzē­jām, kad vēl Vidusjūras augļu mušiņa nebija tiem uzkri­tusi, — Alise atteica. — Man domāt, toreiz jūs neskuvā- ties biežāk kā reizi nedēļā. Jūs bijāt glīts puisis. Vai at­minaties vēl to hula dziesmu, ko sacerējām jums par godu, un kā …

—   Cst! — viņš atkal klusināja. — Tas viss ir sen ap­rakts un aizmirsts. Lai arī paliek aizmirsts!

Nu Alise ievēroja, ka acīs tam vairs nav nekā no jau­neklīgās vaļsirdības, kādu viņa atcerējās. Tagad viņa acis bija skadras un vērtējošas, tās pētīja Alisi, meklēdamas kādu apstiprinājumu tam, ka viņa netaisās modināt no miroņiem tieši viņa dalību šajā apbedītajā pagātnē.

—    Reliģija mums ļoti noderīga, kad nākam jau vidē­jos gados, — kāds cits vecs draugs Alisei stāstīja. Viņš cēla sev greznu namu Klusā okeāna augstajā krastā, ne­sen bija apprecējies otro reizi un patlaban atradās ceļā uz tvaikoni, lai sagaidītu mājās savas divas meitas, kas bija tikko beigušas Vasāra institūtu. — Mūsu vecumā, Alise, reliģija ir nepieciešama. Tā mīkstina mūsu sirdis, dara mūs iecietīgākus un ļauj piedot citu vājības, it īpaši… citu jaunības vājības, kad tie vēl spēlēja bagātos un nabagos, augstos un zemos un paši nezināja, ko dara.

Viņš bažīgi gaidīja atbildi.

—   Jā, — Alise atteica. — Mēs visi esam dzimuši, lai grēkotu, un ir grūti tikt vaļā no grēka. Bet es cenšos, es cenšos.

—   Nepiemirstiet, Alise, tajās senajās dienās es arvien rīkojos godīgi! Mums taču ne reizi neradās domstarpības.

—   Pat ne tajā vakarā, kad jūs divdesmit viena gada dzimšanas dienā rīkojāt luau un pēc katra tosta visādā ziņā gribējāt dauzīt traukus. Bet, protama lieta, jūs par tiem samaksājāt.

—   Labi samaksāju, — viņš apgalvoja, gandrīz kā lūg­damies»

—   Labi samaksājāt, — viņa apliecināja — Par jūsu doto naudu es nopirku divtik daudz trauku un pat vēl vairāk, tā ka nākamajā luau varēju likt galdā simt div­desmit šķīvjus un man nevajadzēja ne īrēt, ne aizņemties ne šķīvjus, ne glāzes. Lords Meinvezers rīkoja šo luau — jūs jau viņu atceraties.

—  Mēs ar viņu Manā bijām mežacūku medībās. — Ve­cais draugs pameta ar galvu. — Mēs tur divas nedēļas viesojāmies kādās mājās. Bet sakiet man, Alise, — kā jūs domājat, manuprāt, šīs ticības būšanas ir laba lieta, pat ļoti laba? Tomēr neļaujiet, lai tās jūs nogāž no kā­tiem! Un nesāciet nu sūdzēt tos grēkus, kas attiecas uz mani! Ko gan manas meitas domātu par tiem sadauzīta­jiem traukiem!

—   Arvien savā sirdī esmu lolojis aloha (maigas jūtas) pret jums, Alise, — apliecināja viņai kāds senāta locek­lis, resns plikpauris.

Un kāds cits, advokāts un pie tam vectētiņš, teica:

—   Mēs taču arvien esam bijuši draugi, Alise. Un ne- piemirstiet, ka pie manis jūs ik brīdi varat griezties pēc padoma vai palīdzības likumu lietās par veikalnieciskiem darījumiem, es ar prieku pakalpošu jums, pie tam bez maksas, mūsu seno laiku draudzības dēļ.

Kāds baņķieris ieradās pie Alises vēlu Ziemsvētku va­karā, turēdams rokā iespaidīga apmēra un oficiāla izskata aploksni, ko pasniedza viņai.