— Grūta gan ir šāda atdzimšana. — Alise nopūtās.
— Atdzimšana ir pat daudz grūtāka nekā piedzimšana. — Ābels Ā Jo itin nemaz necentās viņu mierināt. — «Pirms jūs nebūsiet kā šie bērniņi…»
— Ja vien es kādreiz sākšu savu grēksūdzi, ak, kas tā būs par lielu stāstīšanu, — Alise atzinās.
— Tātad jo lielāks iemesls, lai to izstāstītu.
Un tā viņi bija nonākuši strupceļā, jo Ābels Ā Jo kategoriski pieprasīja pilnīgu pakļaušanos dievam, bet Alise Akana neapņēmīgi mīņājās pie paradīzes vārtiem.
— Jupis ar ārā, tā gan būs viena varena stāstīšana, ja tik Alise kādreiz vērs muti vaļā, — bīčkomeri un klaidoņi no kamaaina (baltie pirmiedzīvotāji Havajā) vidus līksmi tērgāja savā starpā, sēdēdami pie palmu džina pudeles.
Klubos Alises grēksūdzes iespējai piešķīra daudz lielāku nozīmību. Jaunākās paaudzes vīrieši paziņoja, ka centīšoties dabūt sev priekšējās sēdvietas sapulcē, kur Alise runāšot, bet daudzi vecākā gadagājuma vīri mētājās tukšiem jokiem par Alises atgriešanos pie ticības. Bez tam Alise ievēroja, ka viņu pēkšņi ļoti iemīļojuši draugi, kas jau gadu divdesmit kopš bija aizmirsuši par viņas esamību.
Kādu pēcpusdienu, kad Alise ar bībeli rokā pie viesnīcas un cietokšņa taisījās kāpt elektriskajā tramvajā, Sairess Hodžs, cukurrūpnieks uji lielbagātnieks, lika savam šoferim apturēt automašīnu blakus Alisei. Laipnībā pārplūz- dams, nerēķinādamies ar Alises gribu, viņš iedabūja to limuzīnā sev līdzās un veselas trīsceturtdaļstundas braukāja apkārt, ziedodams tikpat daudz sava dārgā laika, lai personiski lūkotu tai iedvesmot tās īstos uzdevumus.
— Jūs satikt — tas iepriecina noskumušu sirdi, — viņš dudināja. — Kā tie gadi lido! Jūs izskatāties lieliski! Laikam gan zināt mūžīgās jaunības noslēpumu.
Alise tikai smaidīja un pēc polinēziešu cildenās laipnības paražas tāpat neskopojās ar glaimiem.
— Ak tu dieniņ, dieniņ, — Sairess Hodžs kavējās atmiņās. — Kāds gan puika es vēl biju tajās dienās!
— Un kas par puiku! — Viņa atzinīgi pasmējās.
— Bet neatceros arī neko vairāk kā vien to sen pagājušo dienu puicisko niekošanos» »— Atminieties vien to vakaru, kad jūsu kučieris piedzērās un pameta jūs …
— Cst! — viņš klusināja. — Šis japāņu šoferis ir beidzis augstskolu un prot angļu valodu labāk nekā mēs abi kopā. Bez tam man šķiet, ka viņš spiego savas valdības uzdevumā. Kālab mums viņam kas jāizpauž? Bez tam es taču tolaik biju tik jauniņš. Jūs atceraties …
— Jūsu vaigi līdzinājās persikiem, kurus mēs audzējām, kad vēl Vidusjūras augļu mušiņa nebija tiem uzkritusi, — Alise atteica. — Man domāt, toreiz jūs neskuvā- ties biežāk kā reizi nedēļā. Jūs bijāt glīts puisis. Vai atminaties vēl to hula dziesmu, ko sacerējām jums par godu, un kā …
— Cst! — viņš atkal klusināja. — Tas viss ir sen aprakts un aizmirsts. Lai arī paliek aizmirsts!
Nu Alise ievēroja, ka acīs tam vairs nav nekā no jauneklīgās vaļsirdības, kādu viņa atcerējās. Tagad viņa acis bija skadras un vērtējošas, tās pētīja Alisi, meklēdamas kādu apstiprinājumu tam, ka viņa netaisās modināt no miroņiem tieši viņa dalību šajā apbedītajā pagātnē.
— Reliģija mums ļoti noderīga, kad nākam jau vidējos gados, — kāds cits vecs draugs Alisei stāstīja. Viņš cēla sev greznu namu Klusā okeāna augstajā krastā, nesen bija apprecējies otro reizi un patlaban atradās ceļā uz tvaikoni, lai sagaidītu mājās savas divas meitas, kas bija tikko beigušas Vasāra institūtu. — Mūsu vecumā, Alise, reliģija ir nepieciešama. Tā mīkstina mūsu sirdis, dara mūs iecietīgākus un ļauj piedot citu vājības, it īpaši… citu jaunības vājības, kad tie vēl spēlēja bagātos un nabagos, augstos un zemos un paši nezināja, ko dara.
Viņš bažīgi gaidīja atbildi.
— Jā, — Alise atteica. — Mēs visi esam dzimuši, lai grēkotu, un ir grūti tikt vaļā no grēka. Bet es cenšos, es cenšos.
— Nepiemirstiet, Alise, tajās senajās dienās es arvien rīkojos godīgi! Mums taču ne reizi neradās domstarpības.
— Pat ne tajā vakarā, kad jūs divdesmit viena gada dzimšanas dienā rīkojāt luau un pēc katra tosta visādā ziņā gribējāt dauzīt traukus. Bet, protama lieta, jūs par tiem samaksājāt.
— Labi samaksāju, — viņš apgalvoja, gandrīz kā lūgdamies»
— Labi samaksājāt, — viņa apliecināja — Par jūsu doto naudu es nopirku divtik daudz trauku un pat vēl vairāk, tā ka nākamajā luau varēju likt galdā simt divdesmit šķīvjus un man nevajadzēja ne īrēt, ne aizņemties ne šķīvjus, ne glāzes. Lords Meinvezers rīkoja šo luau — jūs jau viņu atceraties.
— Mēs ar viņu Manā bijām mežacūku medībās. — Vecais draugs pameta ar galvu. — Mēs tur divas nedēļas viesojāmies kādās mājās. Bet sakiet man, Alise, — kā jūs domājat, manuprāt, šīs ticības būšanas ir laba lieta, pat ļoti laba? Tomēr neļaujiet, lai tās jūs nogāž no kātiem! Un nesāciet nu sūdzēt tos grēkus, kas attiecas uz mani! Ko gan manas meitas domātu par tiem sadauzītajiem traukiem!
— Arvien savā sirdī esmu lolojis aloha (maigas jūtas) pret jums, Alise, — apliecināja viņai kāds senāta loceklis, resns plikpauris.
Un kāds cits, advokāts un pie tam vectētiņš, teica:
— Mēs taču arvien esam bijuši draugi, Alise. Un ne- piemirstiet, ka pie manis jūs ik brīdi varat griezties pēc padoma vai palīdzības likumu lietās par veikalnieciskiem darījumiem, es ar prieku pakalpošu jums, pie tam bez maksas, mūsu seno laiku draudzības dēļ.
Kāds baņķieris ieradās pie Alises vēlu Ziemsvētku vakarā, turēdams rokā iespaidīga apmēra un oficiāla izskata aploksni, ko pasniedza viņai.