Šinī brīdī, tik piepeša kāpinājumā graujoša spēka satriekts, nespējīgs pretoties skaidrajai vienkāršībai un lietišķībai, ar kādu tik mākslīgi tika izmērots viens mūžības mirklītis, Alises Akanas gara stiprums sabruka un izšķīda. Viņa pietrūkās kājās, grīļodamās kā akla, un nošļuka uz ceļiem, lai nožēlotu grēkus. Ābels Ā Jo vēl gan nebija beidzis sprediķi, tomēr viņš lieliski pazina pūļa psiholoģiju un spēja izjust, līdz kādai kvēlei uzpūstas šķīstīšanas uguns liesmas, kas svilina viņa klausītājus. Viņš uzsauca dziedātājiem, lai sāk jo spēcīgu atdzimšanas korāli, nokāpa no paaugstinājuma un, spiezdamies starp nēģeru zaldātiem, kas pilnās rīklēs auroja «Aleluja!», devās pie Alises Akanas. Un, pirms sajūsmības vilnis sāka plakt, deviņas desmitdaļas viņa sanāksmes un pilnīgi visi ticībai atgrieztie bija nokrituši ceļos un lūdzās pilnā kaklā, izkliegdami dievam savu sagrauzto siržu grēkus.
Pa telefonu gandrīz vai vienlaicīgi Klusā okeāna klubā un Universitātes klubā pienāca vēsts, ka nu beidzot Alise sūdzot grēkus sanāksmē; un pirmo reizi Ābela A Jo dvēseļu atdzimšanas sapulcē bariem vien sabruka dižciltīgie un augstu stāvošie, kas bija atbraukuši gan privātās mašīnās, gan taksometros. Pirmo atnācēju acis varēja skatīt dīvaino ainu, kā havajieši, ķīnieši un visdažādāko rasu jaukteņi, ko Havaja, šis lielais kausējamais pods, pilnīgi pārveidojusi, gan vīrieši, gan sievietes, pamazītiņām vien izčibēja un aizslīdēja pa Ābela Ā Jo saiešanas nama ārdurvīm. Tie, kas lavījās laukā, lielākoties bija vīrieši, bet tie, kas palika, ar ziņkārē tvīkstošām sejām centās nepalaist gar ausīm ne vārda no Alises runas.
Nekad neviens visā Klusā okeāna teritorijā, ne ziemeļos, ne dienvidos, nav uzstājies sabiedrības priekšā ar ziņojumu, kas būtu izraisījis vairāk baiļu un lāstu kā runa, ko teica Alise Akana, šī grēku nožēlotāja Frīna no Honolulu.
— Pū! — pirmie atnācēji dzirdēja Alisi sakām, kad viņa bija jau izklāstījusi lielāko daļu no nevainīgākajiem un sīkākajiem grēciņiem, kādi saglabājušies viņas atmiņā. — Jūs domājat, ka šis te vīrs Stefans Makekau ir Mozus Makekau un Minnijas A Lingas dēls un ka viņam ir likumīgas tiesības uz tiem divsimt astoņiem dolāriem, kurus viņš ik mēnesi saņem no Pārka Ričarda akciju sabiedrības par Amanas zivju dīķa izrentēšanu Bilam Kongam. Nepavisam ne. Stefans Makekau nav Mozus dēls. Viņš ir Arona Kamas un Tillijas Naones dēls. Vēl kā zīdainīti Arons un Tillija to atdāvināja Mozum un Minnijai. Es zinu. Mozus un Minnija, tāpat Arons un Tillija ir miruši. Tomēr es zinu un varu to pierādīt. Vecā misis Poepoe vēl ir dzīva. Es biju klāt, kad-Stefans piedzima, un pa nakts melnumu, kad viņš bija divus mēnešus vecs, es pati viņu aiznesu par dāvanu Mozum un Minnijai, bet vecā misis Poepoe nesa lukturi. Šis noslēpums bija viens no maniem grēkiem. Tas mani atturēja no dieva. Nu esmu brīva no tā. Jaunajam Arčijam Makekau, kas vāc maksājumus Gāzes kompānijai, bet pēcpusdienās spēlē beisbolu un dzer par daudz džina, tam, lūk, katra mēneša pirmajā datumā vajadzētu saņemt šos divsimt astoņus dolārus no Pārka Ričarda akciju sabiedrības. Viņš tos izšķiestu par džinu un nopirktu Forda automobili. Stefans ir labs cilvēks. Arčijs nav labs. Pie tam viņš ir melis, divas reizes jau ticis notiesāts spaidu darbos uz rifa, bet pirms tam bijis labošanas iestādē. Tomēr dievs prasa patiesību, un Arčijs tagad saņems šo naudu un izlietos sliktiem mērķiem.
Šādā veidā tad Alise klaidoja caur visiem sava garā un dēkām bagātā mūža piedzīvojumiem. Un sievas aizmirsa, ka atrodas saiešanas namā, un vīri tāpat, un sejas tiem nikni pietvīka, kad tie pirmo reizi uzzināja savu pielaulāto otro pušu ilgi glabātos noslēpumus.
— Rīt no rīta advokātu kantori būs stāvgrūdām pilni, — detektīvu biroja vadītājs Makilveins, vienīgi uz īsu brītiņu atrāvies no viņiem tik noderīgās informācijas kopošanas, pieliecies iečukstēja ausī pulkvedim Stiltonam.
Pulkvedis Stiltons piekrizdams pavīpsnāja, tomēr detektīvu biroja vadītājs skaidri redzēja, ka smīns tam iznāca tāds izķēmots.
— Honolulu dzīvo kāds baņķieris. Jūs visi zināt viņa vārdu. Viņš ir ticis uz zaļa zara un tagad dižojas sabiedrībā tikai savas sievas dēļ. Viņam pieder daudz akciju Galvenajā plantāciju kompānijā un Starpsalu kompānijā.
Makilveins pazina portretu, kas nu veidojās, un aizturēja smiekliņu.
— Viņa vārds ir pulkvedis Stiltons. Pagājušo Ziemsvētku vakarā viņš ieradās manā mājā ar lielu aloha (mīlestību) un pasniedza man dzēstas nu nolīdzinātas ķīlu zīmes divtūkstoš dolāru vērtībā par manu zemes gabalu Japio ielejā. Bet kāpēc gan viņam bija radusies tāda naudasmaka aloha pret mani? Es jums pastāstīšu …
Un viņa arī pastāstīja, mezdama spilgtu gaismas staru uz seniem veikalnieku darījumiem un politiskām mahinācijām, kas no sākta gala bijušas slēptas tumsībā.
— Sis tad nu, — Alise pabeidza šo epizodi, — ilgi bija grēks uz manas sirdsapziņas un atturēja manu sirdi no dieva.
Un Harolds Mailss tolaik bija senāta prezidents, un nākamajā nedēļā viņš nopirka trīs apbūves gabalus Pirlhar- borā, pārkrāsoja savu Honolulu māju un nomaksāja visus ilggadējos parādus savos klubos. Un kur tad vēl Rem- zeja patversme Honokiki, kas ar testamentu bija novēlēta tautai, ja vien valdība apņemas to uzturēt! Bet, ja valdība pēc diviem gadiem vēl nebūs sākusi rūpēties par patversmi, tad tai jāpāriet Remzeja mantinieku rokās, kurus vecais Remzejs neieredzēja ne acu galā. Nu, un nams tiešām tika mantiniekiem. Viņu advokāts bija Cārlijs Midl- tons, un viņš mani pierunāja palīdzēt visu to nokārtot ar valdības vīriem. Un viņu vārdi bija.., — Alise nosauca sešus uzvārdus no abām likumdevējas iestādes pārstāvībām, piebilzdama: — Laikam pēc tam viņi visi nokrāsoja savas mājas. Pirmo reizi es par to runāju. Mana sirds nu ir daudz vieglāka un mierīgāka. Ar biezu apmetuma kārtu tā bija nocietinājusies pret savu kungu. Un tad vēl ir Harijs Verzers. Toreiz viņš bija senātā. Visi par viņu runāja tikai jaunu — un no jauna viņu vairs neievēlēja. Tomēr viņa māja toreiz netika nokrāsota. Viņš bija godīgs. Līdz pat šai dienai viņa māja nav pārkrāsota, kā tas ikvienam zināms.