Četrdesmitajā Jūdzē daudz pretendentu nebija. Kad visa apmetne kā sadegusi pūlējās nodrošināt uzvaru vai nu Džekam Haringtonam, vai Luijam Savojam, nevienam citam pat prātā vairs nenāca mēģināt laimi uz savu roku. Attālums no zelta lauka līdz raktuvju kantorim bija apaļas simt jūdzes, un tika nolemts katram favorītam šajā ceļa gabalā piegādāt trīs pajūgus apmaiņai. Pēdējais posms, protams, būs izšķirošais, un šīm divdesmit piecām jūdzēm čakli brīvprātīgie palīgi centās sameklēt visspēcīgākos suņus. Starp abām partijām iedegās tik nikna cīņa un tāds azarts, ka suņu cenas sacēlās tik pasakainos augstumos, kādi šā apvidus vēsturē vēl nekad nebija pieredzēti. Nav jābrīnās, ka trakā cīņa vēl ciešāk pievērsa visu skatienus Džojai Molino. Viņa bija ne tikai satraucošo notikumu cēlonis, bet arī labākā suņu pajūga īpašniece no Čilketas līdz pašai Beringa jūrai. Neviens suns nespēja līdzināties viņas pajūga vedējsunim Vilka Ilknim. Tas, kura kamanās ceļa pēdējā posmā būtu iejūgts šis suns, varētu droši uzskatīt sevi par uzvarētāju. Par to nešaubījās neviens. Taču Četrdesmitajā Jūdzē katrs bez liekas runāšanas zinaja, ko drīkst un ko nedrīkst, tādēļ neviens neuzdrošinājās uzmākties Džojai Molino ar lū- gurnu aizdot suni. Abas puses mierināja sevi ar to, ka šādu priekšrocību nebaudīs ne pašu favorīts, ne pretinieks.
Taču vīrieši — gan katrs atsevišķi, gan visi kopumā — radīti tā, ka bieži vien līdz kapa malai nodzīvo svētlaimīgā neziņā par to, cik dziļa ir cilvēku dzimuma otras puses viltība, un šā paša iemesla dēļ arī Četrdesmitās jūdzes vīrieši pat iedomāties nespēja, kādi velnišķīgi plāni perinās Džojas Molino galvā. Vēlāk visi atzina, ka nav pratuši pienācīgi novērtēt melnacaino Kāvu meitu, kuras tēvs šajā apvidū uzpirka ādas jau tad, kad nevienam no pašreizējiem apmetnes iedzīvotājiem ir sapņos nerādījās, ka viņi kādreiz atklīdis šurp, un kuras acis, tikko dzīvei pavērušās, pasauli ieraudzīja ziemeļblāzmas uguņu gaismā. Jasaka tomēr, ka apstākļi, kādos Džoja Molino bija piedzimusi, viņu nekavēja izaugt par sievieti no galvas līdz papēžiem un nelaupīja viņai spēju izprast vīrieša dabu. Vīrieši zināja, ka viņa ar tiem spēlējas, tacu tie ne iedomāties nevarēja, cik pamatīgi pārdomātā ir šī spēle, cik tā smalka un divkosīga. Viņi redzēja vienīgi tās kārtis, ko Džojai labpatika uzmest galdā, un līdz pēdējam brīdim viņi palika it kā ar tīkamu aklību sisti; bet, kad viņa izspēlēja savu galveno trumpi, nabadziņiem atlika vienīgi saskaitīt zaudējumus.
Nedēļas sākumā visa apmetne izvadīja Džeku Haring- tonu un Luiju Savoju ceļa. Sacensoņi izbrauca pāris dienu agrāk, jo gribēja nokļūt pie mērķa laikus, lai varētu mazliet atpūsties paši un ļaut suņiem atgūt spēkus pirms lielās skriešanās. Pa ceļam viņi redzēja zeltračus no Dau- sonas, kas jau izlika ceļā posteņus ar nomaiņas pajūgiem, un pārliecinājās, ka neviens, dzenoties pēc miljona, nav baidījies no izdošanām.
Paris dienu pēc viņu izbraukšanas Četrdesmitā Jūdze sāka sūtīt rezerves pajūgus — vispirms uz septiņdesmit piekto, tad uz piecdesmito un visbeidzot — uz divdesmit piekto jūdzi. Pajūgi pēdējam ceļa posmam bija lieliski — visi suņi kā lasīt izlasīti, un apmetne veselu stundu piecdesmit grādu salā nodirnēja laukā, apsprieda un salīdzināja suņu priekšrocības, līdz beidzot pienāca brīdis doties ceļā. Taču tad, pašā pēdējā mirklī, piedrāzas Džoja Molino savās kamanas. Viņa pasauca sānis Lonu Mak- feinu, kas vadīja Haringtonam domāto pajūgu, un vēl nebija paguvusi izteikt pirmos vārdus, kad Makfeinam mute papletās tādā apstulbumā, ka visiem uzreiz kļuva skaidrs, cik izdzirdētā ziņa svarīga. Viņš izjūdza Vilka Ilkni no Džojas kamanām, iejūdza to Haringtona pajūga priekšgalā un aizjoņoja ar suņiem pa Jukonu uz augšu.
— Nabaga Luijs Savojs! — noskanēja visapkārt.
Bet Džoja Molino tikai izaicinoši nozibsnīja melnās acis un pagrieza kamanas atpakaļ uz tēva būdu.
Tuvojās pusnakts. Vairāki simti Olafa Nelsona zemes gabalā sapulcējušies, zvērādās satuntuļojušies cilvēki noniecināja siltās būdas un ērtās guļvietas un labāk stāvēja sešdesmit grādu salā, kur risinājās satraucoši notikumi. Daudziem bija sagatavoti mietiņi un pajūgi braukšanas gatavībā. Katpeiņa Konstantīna jātnieku policijas nodaļa bija saņēmusi pavēli raudzīties, lai viss notiek pēc likuma. Rīkojums skanēja: neviens nedrīkst sākt dzīt mietiņus, iekams mūžībā nav aizritējusi šās dienas pēdējā sekunde. Ziemeļos šādai pavēlei ir tikpat liels spēks kā Jehovas bauslim, jo dum-dum lode soda tikpat zibenīgi un neglābjami kā dieva dusmība. Nakts bija skaidra un salta. Ziemeļblāzma bija iedegusi svētku ugunis, raidīdama pār debess velvi zaļganbaltus, mirdzošus starus, kas apdzēsa zvaigžņu spožumu. Salti iesārtās gaismas bangas viļņoja zenītā, bet pie apvāršņa neredzams milzis vilka žilbinošus lokus. Sā majestātiskā skata satraukti, suņi palaida garas, žēlabainas gaudas kā viņu tālie senči neatminamā senatnē.