Lāčādas kažokā tērpies policists ar pulksteni rokā svinīgi panācās priekšā. Vīri pie pajūgiem sarosījās, cēla augšā suņus, atšķetināja un pievilka streņģes. Pēc tam sacenzdamies steidzās pie zemes gabala robežas, žņaugdami rokā mietiņus un pieteikumus. Viņi jau tik daudz reižu bija staigājuši pāri šai robežai, ka tagad varēja to izdarīt aizvērtām acīm. Policists pacēla roku. Nometuši no pleciem liekās zvērādas un segas, pēdējo reizi saraustījuši jostu, vīri sastinga gaidās.
— Gatavi!
Sešdesmit pāri dūraiņu raušus tika norauti no rokām; tikpat daudz pāru mokasīnos ieautu kāju stingrāk atspērās sniegā.
— Sākt!
No visam pusēm plašajā, tukšajā laukā metās vīri, dzina mietiņus gar malām un vidū, kur bija paredzēti divi centrālie pieteikumi, pēc tam visi pa galvu pa kaklu metās pie savām kamanām, kas gaidīja uz spoguļgludi aizsalušā strauta. Viss sajuka vienā lietā juceklī — kustības, skaņas; viss saplūda neaprakstāmā haosā. Kamanas saskrējās; ilkņi cirtās pret ilkņiem, dažādu pajūgu suņi ņerkstēdami metās cits citam virsū. Ņudzeklis aizsprostoja šauro strauta gultni. Patagas svilpa bez atšķirības gan pār suņu, gan cilvēku mugurām. Lai jucekli padarītu vēl lielāku, ap katru braucēju salasījās draugi, cenzdamies viņu izvilkt no ņudzošā kamola. Taču beidzot, ar spēku izlaužot ceļu, kamanas aiz kamanām izrāvās brīvībā un pazuda tumsā starp strauta drūmajiem, kraujajiem krastiem.
Džeks Haringtons jau priekšlaikus bija paredzējis, ka izcelsies jūklis, tādēļ, pie savām kamanām stāvēdams, nogaidīja, līdz panika pierimsies. Lutjs Savojs, zinādams, ka sāncensis dos viņam simt punktu priekšā, nolēma sekot ta piemēram un arī nogaidīja. Kliedzieni jau pagaisa tālumā,, kad viņi devās ceļā un, nobraukuši jūdzes desmit pa strautu uz leju līdz Bonanzai, panāca pārējos pajūgus, kas brauca zosu gājienā, tomēr cieši cits aiz cita. Nedzirdēja gandrīz neviena uzmundrinājuma sauciena suņiem, jo šajā ceļa posmā nebija ko domāt izrauties uz priekšu: kamanu platums no slieces līdz sliecei bija sešpadsmit collu, bet iebrauktās takas platums — astoņpadsmit collu. Krietnu pēdas tiesu dziļuma iebrauktā kamanu taka līdzinājās renei. Tai abās pusēs pacēlās pūkaina, mirdzoša sniega sega. Ja kāds, cenzdamies tikt garām citam karna- nām, iedomātos novirzīties no takas, viņa suņi tai paša acumirklī iegrimtu irdenajā sniegā līdz vēderam un pērdamies nevarētu no tā izpērties. Tādēļ vīri gulēja kamanās kā sastinguši un pacietīgi gaidīja. Turpmakajās piecpadsmit jūdzēs ceļa posmā pa Bonanzu un Klondaiku nekādas pārmaiņas nenotika līdz pašai Dausonai, kur braucēju rinda izkļuva pie Jukonas. Tur tos jau gaidīja jauni suņu pajūgi. Taču Haringtons un Savojs savus posteņus bija norīkojuši divas tris jūdzes tālāk, nolēmuši sākotnējos pajūgus vajadzības gadījumā notrenkt līdz nāvei. Izmantojot aizkavēšanos, kas radās, pajugus mainot, viņi pameta sev aiz muguras vairāk nekā pusi braucēju. Kad viņu kamanas izslīdēja Jukonas plašumos, priekšā nebija vairāk par trīsdesmit pajūgiem. Nu varēja sākt mēroties spēkiem. Rudenī, kad upe sala ciet, starp divām masīvām ledus blīvām palika apmēram jūdzi plata straumes josla. Ta tikai nesen bija pārvilkusies ar ledu, kas bija ciets, gluds un slidens kā balles zāles parkets. Tikko kamanu slieces saskāras ar mirdzošo ledu, Haringtons pacēlas ceļos; ar vienu roku viņš turējās pie kamanām; pātaga mežonīgi svilpa pār suņu galvām, ausīs tiem iegranda drausmīgi lāsti. Suņu pajūgi plaši izklīda pa slideno ledu, un visi sasprindzināja spēkus līdz pēdējai iespējai. Taču retais visos Ziemeļos prata tā vadīt suņu pajūgu kā Džeks Haringtons. Viņa pajūgs drīz vien izrāvās priekšgalā, bet Luijs Savojs izmisīgi pūlējās nepalikt iepakaļ, un viņa priekšējie suņi ar purnu bezmaz skārās pie pretinieka kamanām.
Kaut kur Iedus klajuma vidus posmā no krasta viņiem pretī joņoja nomaiņas pajūgi. Haringtons tomēr suņus neapturēja. Nogaidījis izdevīgu mirkli, kad jaunais pajūgs bija blakus, viņš iekliegdamies pārlēca otrās kamanās un tūliņ sāka trenkt suņus kā negudrs. Nomaiņas pajūga braucējs, kūleni pārmezdams, izlidoja no kamanām. Luijs Savojs arī šoreiz sekoja sāncenša priekšzīmei. Likteņa ziņā pamestie pajūgi svaidījās šurp un turp, citi tiem uztriecās virsū, un uz ledus izcēlās drausmīga jezga. Haringtons traucās aizvien ātrāk. Luijs Savojs turējās viņam pēdās. Pašā ledus lauka galā viņu kamanas panaca priekšējo braucēju. No jauna iebraucot šaurajā kamanu ceļā, kas veda starp irdena sniega kupenām, viņi abi jau bija rindas priekšgalā, un Dausonas iedzīvotāji, kas viņus vēroja ziemeļblāzmas gaismā, zvērēt apzvērēja, ka tas esot bijis skaists un tīrs darbs.
Kad sals sāk kniebt līdz sešdesmit grādiem, ir vai nu jākustas, vai jāsakur uguns, citādi nav iespējams ilgi izturēt. Haringtons un Savojs ķērās pie sensenis pārbaudītā līdzekļa — «skriešus un braukšus». Izlēkuši no kamanām, viņi, grožos turēdamies, skrēja pakaļ kamanām, kamēr asinis dzīslās sāka ritēt straujāk un aizdzina sala stingumu, tad ielēca atpakaļ kamanās un nometās guļus, līdz atkal izsala līdz kaulam. Tā — skriešus un braukšus — viņi pieveica otro un trešo ceļa posmu. Ikreiz, izbraucot uz gluda ledus, Luijs Savojs ņēmās plītēt suņus, bet ikreiz viņa pūliņi aiztraukties garām sāncensim cieta neveiksmi. Izklaidus braukdami, pārējie, kas atradās jūdzes piecas viņiem aiz muguras, centās viņus panākt, to- rnēr velti, jo vienīgi Luijam Savojam šajās sacīkstēs laimējās izturēt drausmīgo ātrumu, ko bija uzņēmis Džeks Haringtons.