Kad viņi tuvojās nomaiņas postenim pie Septiņdesmit Piektās jūdzes, Lons Makfeins palaida pretī savus suņus. Pajūga priekšgalā skrēja Vilka Ilknis, un, tiklīdz Džeks Haringtons ieraudzīja vedējsuni, viņam kļuva skaidrs, kurš uzvarēs. Visos Ziemeļos nebija otra suņu pajūga, kas tagad spētu uzveikt viņu ceļa pēdējā posmā. Bet Luijs Sa- vojs, pamanījis Vilka Ilkni Haringtona pajūga priekšgalā, saprata, ka ir zaudējis, un izgrūda tādus lāstus, kādus parasti mēdz veltīt sievietēm. Un tomēr viņš nolēma cīnīties līdz pēdējam, un viņa suņi neatlaidīgi turējās sniega virpulī, ko sacēla pa priekšu braucošās kamanas. Dienvidrītu pusē sāka aust diena; Haringtons un Savojs brāzās uz priekšu kā viesuļi: viens ar prieka pārpilnu sirdi, otrs, izjuzdams rūgtu smeldzi par Džojas Molino nodevīgo rīcību.
Visi Četrdesmitās Jūdzes iedzīvotāji, zvērādu segās ievīstījuŠies, rītausmā sapulcējās kamanu ceļa malā. Ceļš no šejienes bija pārredzams tālu — vairākas jūdzes Ju- konas augšteces virzienā, līdz pat pirmajam līkumam. Arī ceļš pāri upei līdz finišam Kjūdahi fortā, kur nepacietīgi gaidīja raktuvju inspektors, bija kā uz delnas. Džcja Molino bija ierīkojusies gabaliņu nostāk, taču tik svarīgā un izšķirīga mirklī neviens neiedrošinājās jaukties viņai pa kājām un aizsegt skatu uz sniegā tikko samanamo ceļa joslu. Tāpēc viņai visapkārt pletās tukšs laukums. Liesmoja ugunskuri, un zeltraČi, pie uguns sapulcējušies, slēdza derības, liekot ķīlā suņus un zelta smiltis. Vilka Ilkņa likme sacēlās neredzēti augstu.
— Brauc! — atskanēja skaļš sauciens no priedes galotnes, kur bija uzrāpies indiāņu puišelis.
No Jukonas līkuma sniegā iznira viens melns punktiņš, bet tūliņ aiz tā — otrs. Punktiņi strauji kļuva lielāki, un labu gabalu aiz pirmajiem cits pēc cita parādījās pārējie. Pēc brītiņa jau varēja atšķirt kamanu, suņu un kamanās uz vēdera guļošo cilvēku apveidus.
— Pa priekšu skrien Vilka Ilknis! — policijas leitnants pačukstēja Džojai Molino.
Viņa atbildes vietā leitnantam uzsmaidīja, nemaz neslēpdama savu satraukumu.
— Lieku desmit pret vienu Haringtona labā! — iesaucās kads Bērzu strauta zelta karalis, izraudams no kabatas zutni ar zelta smiltīm.
— Kā tas ir… karaliene jums laikam pārāk lielu algu nemaksā? — Džoja Molino apvaicājās leitnantam.
Tas papurināja galvu.
— Vai jums ir zelta smiltis? Cik? — Džoja neatlaidās.
Leitnants atraisīja zelta smilšu kulīti. Džoja ar ašu skatienu novērtēja tās saturu.
— Tur… nu, savi simti divi tur būs, vai ne? Labi, es tūliņ jums … kā tas ir … pateikšu priekšā. Pieņemiet derības. — Un viņa noslēpumaini pasmaidīja.
Leitnants vilcinājās. Viņš paraudzījās uz upi. Abi pirmie braucēji, uz ceļiem pacēlušies, dzina suņus ko mācēdami, Haringtons brauca pa priekšu.
— Desmit pret vienu par Haringtonu! — rēca Bērzu strauta karalis, vicinādams zelta zutni leitnantam gar degunu.
— Pieņemiet derības! — Džoja skubināja leitnantu.
Piekāpdamies viņš paraustīja plecus, tā parādīdams, ka
paklausa nevis saprāta balsij, bet viņas burvībai.
Troksnis apklusa, derību slēdzēji aprima.
Zvalstīdamas, palēkdamās, nirdamas kā veci burinieki vētrā, kamanas tuvojās neprātīgā ātrumā. Luijs Savojs joprojām turējās Haringtonam pie papēžiem, taču seja viņam bija sadrūmusi, kā jau cilvēkam, kam zudušas cerības. Haringtons neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi. Lūpas cieši sakniebtas. Viņa suņi skrēja vienmērīgi, ne sekundi neizkrītot no ritma, ne par mata tiesu nenovēršoties no ceļa, un Vilka Ilknis patiesi bija varens. Galvu zemu noliecis, nekā visapkārt neredzēdams, klusītēm iegaudodamies, viņš veda savus biedrus uz priekšu.
Četrdesmitā Jūdze aizturēja elpu. Dzirdama bija tikai suņu elšana un pātagu šmīkstoņa.
Piepeši klusumu pārcirta Džojas Molino dzidrā, skanīgā balss:
— Hei-hei! Vilka Ilkni! Vilka Ilkni!
Vilka Ilknis to izdzirdēja. Viņš strauji pasitas sānis, mezdamies pie saimnieces. Viss pajūgs — viņam pakaļ, kamanas sazvēlās, nosvērās uz vienas slieces, un Haringtons izvēlās sniegā. Luijs Savojs kā viesulis padrāzās garām. Haringtons pietrausās kājās un ieraudzīja, ka viga sāncensis kā spārnos aizlido pāri upei uz raktuvju kantori. Sajā mirklī viņš neviļus izdzirda sev aiz muguras sarunu:
— Viņš? Jā, viņš brauca ļoti labi, — Džoja Molino sacīja leitnantam. — Viņš… kā to mēdz teikt.,, uzdzina tempu. O jā, viņš brīnišķīgi uzdzina tempu.