Kapahejs piecēlās. Kādreiz viņš bija bijis tiesnesis.
Viņš bija mācījies Punahouas koledžā. Viņš bija sēdējis pie viena galda ar kungiem un priekšniekiem, un ievērojamiem svešu valstu pārstāvjiem, kas sargāja tirgotāju un misionāru intereses. Lūk, kāds vīrs agrāk bija bijis Kapahejs! Bet tagad, kā jau Kūlaus teica, viņš bija vajāta žurka, cilvēks ārpus likuma, tik dziļi iegrimis cilvēcisko šausmu dubļos, ka atradās zemāk par likumu un arī augstāk par to. Deguna un vaigu vietā viņam bija tikai melni dobumi, acīm nebija uzacu un plakstiņu, tās kvēloja zem kailajiem pieres kauliem.
— Mēs negribam sacelties, — viņš iesāka. — Mēs lūdzam, lai mūs atstāj mierā. Bet, ja viņi neliks mūs mierā, tad lai paši atbild par šo sacelšanos un saņem pelnīto sodu. Jūs redzat, man nav pirkstu. — Viņš pacēla savus roku stumbeņus, lai visi varētu redzēt. — Bet man vēl palicis šis īkšķa posms, un es varu ar to nospiest šautenes gaili tikpat stingri kā agrāk ar rādītāja pirkstu. Mēs mīlam Kauaiju. Tad dzīvosim vai arī nomirsim šeit, bet nedosimies cietumā uz Molokai! Sī slimība nav mūsu. Mums nav grēka. Tie, kas cildina dievu, un tie, kas cildina rumu, atveda šeit slimību līdz ar ķīniešu kū- lijiem, kas apstrādā mums nozagtās zemes. Es biju tiesnesis. Es zinu likumus un kārtību, un es jums saku: nav taisnīgi, ja cilvēkam nozog zemi, aplipina šo cilvēku ar ķīniešu slimību un pēc tam uz visu mūžu iesloga cietumā.
— Dzīve ir īsa, un mūsu dienas pilnas moku, — sacīja Kūlaus. — Dzīvosim un dejosim, un būsim laimīgi kā varēdami!
No klinšu alas iznesa kalabašus un laida apkārt. Tie bija pildīti ar ārkārtīgi stipru ti augu sakņu uzlējumu, un, kad šķidrā uguns iesitās šiem radījumiem galvā un izplūda pa visu ķermeni, viņi aizmirsa visu un atkal kļuva cilvēki. Sievietei, kas no tukšajiem acu dobumiem lēja karstas asaras, pamodās agrākās jūtas, un viņa, strinkšķinādama ukuleles stīgas, sāka dziedāt mežones mīlas dziesmu, kas bija radusies pirmatnējās pasaules tumšajos mežu biezokņos. Gaisu tricināja viņas valdonīgā un vilinošā balss. Uz kāda paklāja dziesmas ritmā dejoja Kiloliana. Katra viņa kustība nepārprotami pauda mīlu, un viņam līdzās uz paklāja dejoja sieviete, kuras pilnīgās gūžas un augstās krūtis dīvaini kontrastēja ar slimības saēsto seju. Tā bija dzīvu miroņu deja, jo viņu pūstošajos ķermeņos vēl slēpās kā mīla, tā alkas. Sieviete, kuras aklās acis lēja karstas asaras, vēl arvien dziedāja savu mīlas dziesmu, dejotāji turpināja mīlas deju siltajā naktī, un kalabaši gāja apkārt no rokas rokā, līdz visu smadzenēs atkal gruzdēja atmiņas un vēlmes. Līdzās sievietei uz paklāja dejoja trausla meitenīte; seja viņai bija skaista un tīra, bet uz savilktajām rokām, kas pacēlās un nolaidās dejā, slimība jau bija atstājusi postošas pēdas. Nomaļus, kaut ko murminādami un sēkdami, dejoja abi plānprātiņi — briesmīgi un pretīgi radījumi —, viņi izķēmoja mīlas deju tāpat, kā dzīve bija izķēmojusi viņus pašus.
Piepeši sievietes mīlas dziesma aprāvās pusvārdā, kalabaši tika nolikti — un deja beidzās. Visu skatieni vērsās pāri aizai uz jūru, virs kuras mēnesnīcā uzliesmoja spokaini blāva raķete.
— Tie ir kareivji, — Kūlaus teica. — Rit būs kauja. Mums jāizguļas un jāsagatavojas.
Spitālīgie paklausīja un ielīda klintis, savās migās, un Kūlaus drīz vien palika viens. Viņš nekustīgi sēdēja mēness gaismā, turēdams šauteni sev klēpī un raudzīdamies lejā uz tālo krastu, pie kura piestāja laivas.
Kalalauas ielejas augšdaļa bija drošs patvērums. Izņemot Kilolianu, kas pazina visas apkārtējās takas aizas stāvajās sienās, neviens te nevarēja nokļūt citādi kā pa smailo kalna skaustu. Šis kalna skausts bija simt jardu garš, bet ne platāks par divpadsmit collām. Abās pusēs tam rēgojās bezdibeņi. Ja tikai paslīdēja kāja, gan pa labi, gan pa kreisi cilvēku gaidīja droša nāve. Bet ceļa galā viņam atklājās paradīze zemes virsū. Te bija viena vienīga zaļumu jūra, zaļi viļņi plūda no vienas klintssie- nas līdz otrai, vīteņaugi pilēja no klinšu galiem, papardes šķieda putas neskaitāmajās plaisās. Kūlaus un viņa pavalstnieki jau vairākus mēnešus bija cīnījušies ar šo augu jūru. Viņiem bija izdevies atspiest mežonīgos, pārmērīgi ziedošos augus, tā ka banānu, apelsīnu un mango kokiem tagad bija vairāk vietas. Nelielos izcirtumiņos auga arorūti, uz akmens terasēm, ko sedza plāna zemes kārtiņa, viņi bija ieaudzējuši taro un melones. Visās brīvajās vietās, kur vien iespiedās saule, auga zeltītiem augļiem bagātie papaija koki.
Šai patvēruma vietā Kūlaus bija uznācis no ielejas le- jasgala, no jūrmalas. Ja vajadzētu aiziet arī no šejienes, viņam bija padomā citas aizas starp kalnu virsotnēm salas vidienē, uz kurieni viņš varētu aizvest savus pavalstniekus un apmesties uz dzīvi. Un tagad viņš gulēja, nolicis šauteni sev līdzās, un raudzījās caur lapotnes aizkaru uz kareivjiem tālajā piekrastē. Viņš redzēja, ka tie bija atveduši sev līdzi smagos lielgabalus, kas it kā spogulī atplaiksnīja sauli. Taisni viņa priekšā atradās smailais kalna skausts. Pa taciņu, kas veda uz to, rāpās augšup sīki punktiņi — cilvēki. Viņš zināja, ka tie ir policisti, nevis kareivji. Ja policistiem nekas neizdosies, tad iejauksies kareivji.