Ar sakropļoto roku viņš maigi noglāstīja šautenes stobru un pārbaudīja mērķēkli. Šaut viņš bija iemācījies jau sen, kad gaja medībās Niihauas salā, un tur vēl tagad nebija aizmirsta viņa šaušanas māksla. Kustīgajiem punktiem tuvojoties un palielinoties, Kūlaus noteica atstatumu un iespējamo lodes novirzi, jo vējš pūta no labās puses un mērķis atradās ļoti zemu. Bet viņš vēl nešāva. Viņš ļāva tiem uzrāpties līdz tai vietai, kur sākās smailā kalnu mugura, un tikai tad atklāja savu klātbūtni. Viņš neatstāja biezokni, tikai uzsauca:
— Ko jums vajag?
— Mums vajadzīgs Kūlaus-spitālīgais, — vietējās policijas nodaļas priekšnieks zilacains amerikānis atbildēja.
— Ejiet atpakaļ, — sacīja Kūlaus.
Viņš pazina šo cilvēku — tas bija šerifs, tas pats, kas neļāva viņam dzīvot Niihausā un vajāja viņu pa visu Kauaiju līdz Kalalauas ielejai, bet no turienes vēl uz augšu līdz pat šai aizai.
— Kas tu esi? — šerifs jautāja.
— Esmu Kūlaus-spitālīgais, — skanēja atbilde.
— Tad nāc laukā! Tu mums esi vajadzīgs dzīvs vai miris. Par tavu galvu izsolīts tūkstoš dolāru. Tu neizbēgsi!
Kūlaus biezoknī skaļi iesmējās.
— Nac laukā! — šerifs pavēlēja, bet par atbildi bija tikai klusums.
Viņš apspriedās ar policistiem, un Kūlaus saprata, ka tie nolēmuši viņam uzbrukt.
— Kūlau! — šerifs iesaucās. — Kūlau, es eju pie tevis.
— Tad vispirms paskaties uz sauli, debesīm un jūru, jo tu nekad vairs tos neredzēsi.
— Labi, labi, Kūlau, — šerifs mierinādams sacīja.
— Es zinu, ka tu esi krietns šāvējs. Bet man taču tu nešausi. Neesmu nodarījis tev nekā ļauna.
Kūlaus biezoknī kaut ko norūca.
— Vai nav taisnība? — šerifs atkārtoja. — Es taču neesmu nodarījis tev nekā ļauna.
— Tu dari man ļaunu ar to, ka gribi ieslodzīt mani cietumā, — skanēja atbilde. — Un tu dari ļaunu ar to, ka gribi dabūt par manu galvu tūkstoš dolāru. Ja tev ir dārga tava dzīvība, paliec uz vietas.
— Man jānokļūst pie tevis un jāsaņem tevi ciet. Ko lai dara, tas ir mans pienākums!
— Tu mirsi, bet netiksi te pāri!
Šerifs nebija gļēvulis, tomēr pēkšņi sāka šaubīties. Viņš paraudzījās pa labi un kreisi bezdibenī, pārlaida skatienu kalna šaurajam skaustam un izšķīrās.
— Kūlau! — viņš iesaucās.
Biezoknis klusēja.
— Kūlau, nešauj! Es eju.
Šerifs pagriezās pret policistiem, pateica tiem dažus rīkojumus un devās savā bīstamajā ceļā. Viņš gāja lēnām. Likās, ka viņš ietu pa izstieptu virvi. Viņam nebija cita atbalsta kā tikai gaiss. Akmeņi drupa viņam zem kājām un strauji ripoja bezdibenī. Saule tveicēja, un seju viņam pārklāja sviedri. Bet viņš gāja tikai uz priekšu un bija nokļuvis jau līdz pusceļam.
— Stāt! — Kūlaus no biezokņa pavēlēja. — Vēl soli, un es šaušu.
Šerifs apstājās, sagrīļodamies pār bezdibeni, lai noturētu līdzsvaru. Viņš nobālēja, bet acīs viņam bija apņēmība. Viņš aplaizīja sausās lūpas un ierunājās:
— Kūlau, tu nenogalināsi mani! Es zinu, ka nenogalināsi.
Viņš atkal devās uz priekšu. Lode lika viņam sagriezties kā vilciņam. Šerifam krītot, viņa sejā pavīdēja nikns samulsums. Viņš vēl lūkoja izglābties, nokrītot šķērsām pār kalna šķautni, bet tai pašā brīdī viņu pārsteidza nāve. Mirklis, un kalna skausts bija tukšs. Pieci policisti cits pēc cita drosmīgi sāka skriet pa smailo kalna skaustu, bet pārējie tūliņ atklāja uguni uz biezokni. Tas bija neprāts. Kūlaus piecas reizes nospieda gaili tik ātri, ka šāvieni norībēja gandrīz kā nepārtraukta kārta. Pie- placis pie pašas zemes, vairīdamies no lodēm, kas svilpdamas urbās biezoknī, viņš palūkojās laukā. Četri policisti bija nozuduši tāpat kā viņu priekšnieks. Piektais, vēl dzīvs, gulēja šķērsām pārkritis pār kalna šķautni. Viņā galā drūzmējās pārējie policisti, kas jau bija mitējušies šaut. Viņu stāvoklis uz šās kailās klints bija bezcerīgs. Kūlaus varēja apšaut viņus visus līdz pēdējam vīram un neļaut atgriezties ielejā. Bet viņš nešāva, un pēc īsas apspriedes viens policists novilka savu balto kreklu un pamāja kā ar karogu. Pēc tam viņš un aiz viņa vēl otrs devās pa kalna muguru pēc ievainotā biedra. Nenododams sevi ne ar vienu kustību, Kūlaus noskatījās, kā viņi lēnām atkāpās un atkal pārvērtās melnos punktos, kas nogrima ielejā.
Pēc pāris stundām Kūlaus no cita biezokņa pamanīja, ka grupa policistu mēģina uzrāpties pa gravas pretējo nogāzi. Kalnu kazas aizbēga no viņiem uz visām pusēm, bet viņi rāpās arvien augstāk un augstāk, līdz beidzot, neuzticēdamies pats sev, Kūlaus aizsūtīja pēc Kilolianas.
— Nē, tur nav ceļa, — Kiloliana sacija.
— Bet kazas? — Kūlaus jautāja.
— Kazas atnākušas no blakus ielejas, bet te tās nevar nokļūt. Te nav ceļa. Šie cilvēki nav gudrāki par kazām. Varbūt viņi nogāzīsies lejā un nositīsies. Paskatīsimies.
— Tie ir drošsirdīgi vīri, — Kūlaus sacīja. — Labi, paskatīsimies.
Gulēdami viens otram līdzās rīta saules spožajos staros zem dzeltenajiem hau ziediem, kas slīga pār viņiem, abi draugi vēroja, kā sīkie cilvēciņi rāpjas augšup, — un tas, ko viņi gaidīja, notika: trīs policisti paslīdēja, veldamies un šļūkdami pārlidoja pāri klinšu izcilnim un nogāzās piecsimt pēdu lielā dziļumā.