Kiloliana iesmējās.
— Nu mūs vairs netraucēs, — viņš noteica.
— Viņiem ir lielgabali, — Kūlaus iebilda. — Kareivji vēl nav teikuši savu vārdu.
Tveicīgajā pēcpusdienā lielākā daļa spitālīgo gulēja savās alās. Arī Kūlaus snauduļoja pie alas, turēdams klēpī iztīrīto un pielādēto šauteni. Meitene ar sakropļotajām rokām gulēja lejā biezoknī un uzmanīja šauro kalna skaustu. Piepeši Kūlauu uzmodināja sprādziens, kas atskanēja piekrastē. Nākamajā mirklī gaisu it kā sarāva gabalos. Briesmīgais troksnis viņu izbiedēja. Šķita, ka dievi satvēruši debesu segu un plēš to tāpat, kā sievietes mēdz plēst katūnu. Milzīgā dārdoņa strauji tuvojās.
Kūlaus bailīgi paskatījās uz augšu, šāviņš sprāga augstu kalnos, un pār aizu izauga melnu dūmu stabs. Klints pārsprāga, un akmeņi nobira tās pakājē.
Kūlaus pārlaida roku nosvīdušajai pierei. Viņš bija satriekts. Lielgabalu šāvienu troksni viņš vēl nekad nebija dzirdējis un nebija varējis pat iedomāties, cik tas ir briesmīgs.
— Viens, — noteica Kapahejs, kas nezin kāpēc bija nolēmis skaitīt šāvienus.
Otrs un trešais šāviņš kaukdami pārlidoja pāri aizai un sprāga kaut kur tālāk. Kapahejs skaitīja. Spitālīgie drūzmējās klajumiņā alu priekšā. Apšaude sākumā viņus biedēja, bet šāviņi lidoja pāri aizai, un viņi drīz vien nomierinājās un sāka apbrīnot neparasto skatu. Abi plānprātiņi spiedza sajūsmā un sāka vaikstīties un lēkāt ik reizi, kad gaisu šķēla šāviņš. Kūlaus atguva pašpaļāvību. Lielgabali nenodarīja nekā ļauna. Droši vien ar tik lieliem metamiem un tādā attālumā nav iespējams tik noteikti trāpīt kā no šautenes.
Bet tad situācija mainījās. Šāviņi sāka krist tuvāk. Viens sprāga biezoknī pie kalna skausta. Kūlaus atcerējās meiteni, kas tur gulēja sardzē, un aizskrēja apskatīties. Krūmi vēl kūpēja, kad viņš tur ielīda. Kūlaus izbijās. Zari bija salauzti un sašķaidīti. Tai vietā, kur bija gulējusi meitene, zemē melnoja bedre. Pati viņa bija saraustīta gabalos, šāviņš bija tieši trāpījis viņai.
Izbāzis galvu no krūmiem un pārliecinājies, ka uz kalna šķautnes vēl nav kareivju, Kūlaus skriešus devās atpakaļ uz alām. Šāviņi kaukdami, svilpdami un vaidēdami lidoja viņam pār galvu, un visa ieleja dārdēja un drebēja no sprādzieniem. Alu priekšā lēkāja abi plānprātiņi, ar pussapuvušajiem pirkstiem ieķērušies viens otrā. Un piepeši Kūlaus ieraudzīja, ka viņiem līdzās no zemes paceļas melns dūmu stabs. Sprādziens aizsvieda viņus katru uz savu pusi. Viens palika guļam nekustēdamies, otrs uz rokām sāka rāpties uz alas pusi. Kājas viņam nevarīgi vilkās pa zemi, no brūcēm plūda asinis. Viņš noasiņoja un kauca kā kucēns. Visi pārējie noslēpās alās, palika tikai Kapahejs.
— Septiņpadsmit, — teica Kapahejs un tūliņ piebilda: — Astoņpadsmit.
Astoņpadsmitais šāviņš nokrita pie pašas ieejas kādā alā. Pēc šā sprādziena visi pameta savas alas, bet no apšaudītās nerādījās neviens. Kūlaus ielīda tajā, sīvi smirdošie dūmi aizrāva viņam elpu. Zemē gulēja četri sakropjoti līķi. Starp tiem bija sieviete ar aklajām acīm, kurās tikai tagad bija izžuvušas asaras.
Kūlaua pavalstniekus bija pārņēmusi panika, un viņi jau sāka kāpt pa kazu taku, kas veda no aizas augšup, kalnu virsotņu un krauju jūklī. Ievainotais plānprātiņš, klusu smilkstēdams, rāpās pa zemi, cenzdamies panākt pārējos. Bet jau pie pirmā klints izciļņa viņam pietrūka spēka — un viņš palika iepakaļ.
— Labāk būtu viņu nonāvēt, — Kūlaus sacīja Kapa- hejam, kas sēdēja turpat, kur iepriekš.
— Divdesmit divi, — Kapahejs atbildēja. — Jā, tas būtu gudri darīts, ja mēs viņu nošautu. Divdesmit trīs… Divdesmit četri…
Ieraudzījis pret sevi vērsto stobru, plānprātiņš skaļi iekaucās. Kūlaus sāka šaubīties un nolaida šauteni.
— Tas nav viegli, — viņš noteica.
— Tu esi muļķis. Divdesmit seši, divdesmit septiņi, — Kapahejs atbildēja. — Ļauj, es tevi pamācīšu!
Viņš piecēlās un, paņēmis no zemes smagu akmeni, devās pie ievainotā. Mirklī, kad viņš atvēzējās, jauns šāviņš trāpīja taisni viņu, atbrīvodams no nepieciešamības rīkoties un pavilkdams svītru viņa rēķinam.
Kūlaus palika aizā viens. Viņš noskatījās pakaļ saviem pavalstniekiem, līdz pēdējais salīkušais stāvs nozuda aiz kraujas malas. Tad viņš apgriezās un devās lejā uz biezokni, kur bija nonāvēta meitene. Apšaude turpinājās, bet viņš negāja projām, jo pamanīja, ka no tālās piekrastes lejā kareivji jau rāpās uz augšu. Kāds šāviņš sprāga desmit soļu no viņa. Pieplacis pie zemes, Kūlaus dzirdēja, ka šķembas lido viņam pāri. Hau ziedi nobira pār viņu kā lietus. Viņš pacēla galvu, paskatījās uz taciņu un nopūtās. Viņam bija ļoti baigi. Lodes viņu neapmulsinātu, bet lielgabalu uguns radīja šausmas. Pie katra šāviena viņš drebēdams spiedās klāt zemei, bet katru reizi atkal pacēla galvu un vēroja taciņu.
Beidzot apšaudi pārtrauca. Droši vien tāpēc, viņš nodomāja, ka kareivji jau bija tuvu. Tie rāpās pa taciņu cits aiz cita, un viņš sāka tos skaitīt, bet sajuka. Droši vien to bija vairāk nekā simts — un visi atnākuši pēc Kūlaua — spitālīgā. Mirkli viņā iedegās lepnums. Viņu vajā ar šautenēm un lielgabaliem, policiju un kareivjiem, bet viņš ir viens pats, pie tam vēl slims kroplis. Par viņu, dzīvu vai mirušu, apsolīts tūkstoš dolāru. Visā mūžā viņam nav bijis tik daudz naudas. Tā bija rūgta doma. Kapahejs bija teicis taisnību. Viņš, Kūlaus, nevienam nebija darījis ļaunu. Baltajiem cilvēkiem vajadzēja dar- baroku, kas apstrādātu zagto zemi, un viņi atveda ķīniešu kūlijus, bet tiem līdzi atnāca slimība. Un tagad, tāpēc ka viņš saslimis ar šo slimību, par viņu sola tūkstoš dolāru, bet viņam pašam tos nedabūt! Par viņa līķi, kas būs sapuvis aiz slimības vai šāviņa saplosīts, — par to samaksās šo milzu naudu.