KĀRLIS SKALBE
KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES
KĀRLIS SKALBE
KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES
Kāds jūrnieks man pastāstīja šādu pasaku.
Un es atstāju zemo, pelēko tēva mājiņu klusajā meža līkumā un devos pār brā|a uzarto kalnu tālumā, neskatīdamies, kur kājas iet, straujiem, neapdomīgiem soļiem kūleņodams pa kukuržņiem un velēnām. Es biju kā rūcošs akmens kalnu strautā.
Pār mani aizplūda zilā debesu jūra. Aiz manis palika viņas tumši zaļais egļu krasts. Viena pēc otras no krasta atdalījās gaišas mākoņu laiviņas zelta šķiesnām rakstītām zēģelēm un, rīta vējā šūpodamās, peldēja pār manu galvu tālumā.
Laiviņās sēdēja saules meitas mirdzošās zīļu virknēs, milži spoža vara bruņās, ar liesmainiem zobeniem.
Saules meitas dziedāja ilgas; milži stāstīja varoņdarbus, un viņu stāsti bij kā no miglas plūdiem kāpjoša birze rīta sārtumā.
Pār mani peldēja liela laiva, ugunīgām svītrām gar malām. Viņā stāvēja augsts milzis pelēkā mētelī, tumšu matu vainagu ap galvu. Viņa acis kā divas kvēles raudzījās uz ziemeļiem.
Man bija jauna sirds, gluzi jauna, neievainota un stipra kā tikko no cepļa ņemta krūze, kuras glazūra nevienā vietā vēl nav iedauzīta … Kur piesit, tur skan.
Viņa bija karsta. Neredzamas liesmas karsēja viņu sarkanu, un tā plūdināja pa manām dzīslām karstas asinis.Kā pavasara straumes aizrauj sev līdz krastmalas kokus un atstāj viņus tur, kur noplok, tā manas straujās asinis rāva mani kaut kur prom.
Zilu gabaliņu milzim pa priekšu brauca viena saules meita. Viņš piebrauca tai klāt Viņas mazā laiviņa kā balts ūdensrozēs zieds pielipa
pie milža lielās laivas sāniem, un es dzirdēju, ka milzis stāstīja viņai par Ziemeļmeitu, kura dzīvojot aiz jūras, dimanta pilī un vijot brīnumainus staru vainagus. Zemes dedzīgākie jaunekļi braucot viņas lūkoties, un drošākam un varonīgākam no viņiem tā pasniedzot starojošo vainagu un nosēdinot to sev līdzās uz dimantiem apbērtas gultas.
Laivas peldēja un nozuda tāles miglā.
Klupdams pa arumiem, es steidzos viņām pakaļ.
No milža stāsta mana sirds pielija pilna ilgu kā ozola muciņa jauna, rūgstoša vīna.
Atstādams tēva māju, pats nezināju, kur eju. Tagad zināju, ka eju uz jūru un braukšu Ziemeļmeitas lūkoties.
Pa brūniem arumiem, pa pļavām, pa purviem, pār grāvjiem, pa ežām starp zaļiem tīrumiem es gāju arvienu uz priekšu.
Aiz kokiem starodama nogrima saule. Visās malās plūda krēsla kā klusi tumšpelēki ūdeņi.
Ļaudis pameta savus darba rīkus un bailīgi pazuda kokos paslēptās būdiņās. Durvis aizvērdamās nočīkstēja, logos ieplīvoja baltas uguntiņas.
Ceļinieki nogriezās no baltā lielceļa pa tumšām vītolu un kļavu gatvēm, klaudzināja pie aizkrampētām durvīm un, galvas nodūruši, gaidīja, kad ielaidīs.
Es neklaudzināju ne pie vienām durvīm. Man nebij bail no tumsas. No manas sirds kā no avota tālu pa priekšu plūda sārta gaismas upe …
Gāju dienas, gāju naktis. Kādā rītā uzkāpu retām priedēm apaugušā krastā un nevarēju ieraudzīt aiz viņa nekā cita kā debesis.
Vai te jau bija pasaulei gals? Nē, te viņa tikai vēl sākās: tur jūra tālumā saplūda kopā ar debesīm … Un pie krasta stāvēja laiviņa, un netālu no krasta kuģis ar baltu zēģeli kā milzīgu paceltu spārnu.
Gavilēdams es devos lejā, metos laiviņā un biju uz kuģa. Un, ko es nostājos pie stūres, pār mani pārlaidās kā vēsa. pelēka ēna. aiz muguras izdzirdu kā platu spārnu švīkoņu, zēģele piepūtās, un kuģis devās taisni uz ziemeļiem.
Braucu dienas, braucu naktis. Jo tālāk tiku jOrā, jo augstāk viļņi šūpojās, jo trakāk auļoja mans kuģis.
Jūra palika arvienu vientuļāka. Reti pašāvās kuģim garām bars kaivu, aso spārnu galiem gar burām nošņācot, reti baltā zēģele paspīdēja, sadila un izgaisa tālumā.
Tad arī tas viss nozuda, un manā priekšā izplētās plaša, mūžīga vientulība… •
p mani kauca viļņi kā izsalkuši vilki, un mans kuģis nežēlīgi dauzīja viņu platās, balti saboztās muguras. Dažs dusmās saslējās, brēkdams atplēta putojošu rīkli, gribēdams manu kuģi noturēt un saberzt savos žokļos, bet mans «Jaunais Spēks» ar vienu sitienu pāršķēla viņa zaļos žokļus un lepni pārlaidās pār viņa saļimušo muguru…
Tad pamalē parādījās balti, savādi kustoši mākoņi, bet tie nebija mākoņi, tie bija ledus kalni.
Tur sākās Ziemeļmeitas valsts. Tie bija viņas baltie milži, kas še, klajumā iznākuši, spēkojās. Es redzēju, kā tie draudoši brāzās viens otram virsū, griezdami viens otram pretim simtiem mirdzošu ledus šķēpu, kā viņi brākšķēdami saslējās milzīgā blāķī un ar briesmīgu troksni sabruka un izšķīda pa jūru gabalgabalos. Un man garām sāka iet plati ledus gabali, savas zaļās pavēderes gar kuģa sienām berzēdami.
Es atrados Ziemeļzemes vārtos. Gar abām pusēm, šķēpus draudoši izslējuši, stāvēja ledus milži, pa vidu līkumu līkumiem aizstiepās plata sprauga, pa kuru dauzījās augsti viļņi sašķīdušu ledus smadzeņu.
Un šķērsu pār šo spraugu gulēja Jūras Milzenis, iestiepies kā tumša sala. Viņa platās purslas bija ūdenī, viņa uzpampušās acis caur snaudā pievērtiem vākiem spīdēja kā cepļa atspīdums caur durvju šķirbu, un viņa nāsis šņāca gaisā dūmos ietītus dzirksteļu virpuļus.