Caur peldošiem ledus gabaliem brāzdamies, mans kuģis gāja nezvēram pretim.
Viens no baltajiem milžiem sagrozījās un nesteigdamies iznāca man pretim. Kuģis, droši izslējis savas ozola krūtis, devās viņam virsū un iecirta savu aso pieri viņa sānos. Acumirklis… un milzis sāka grīļoties: briesmīgi brīkšķēdami, viņa kauli sabruka, bet viņa smagā galva nokrita uz kuģa un sašķīda gabalgabalos, notašķīdama visu kuģi ar baltu smadzeņu putru.
Kuģis iekunkstējās, nosvērās uz vieniem sāniem un sāka slīdēt atpakaļ.
Tuvojās nakts, nāca tumsa, bet pie debesīm mirdzēja zvaigznes.
Kuģis lēni peldēja sāņš, un es domāju: «Kādēļ man braukt taisni gar nezvēra žaunām? Var jau braukt ar līkumu, var jau nobraukt pilī no otras puses …»
Un, skatīdamies trakojošā viļņu laukā, es pagriezu kuģi taisni uz to pusi, uz kuru viņš peldēja … ,
Jūra pamazām norima. Kuģis šūpojās palēzniem, mierīgiem viļņiem.
Maza migliņa kūpēja pa viņiem, un, viņā tīdamies, peldēja kuģim pa priekšu balti, mierīgi putni, omulīgi gurkstēdami, te parādīdami savas platās muguras, te pazuzdami miglas šķiedrās, it kā līstu kur siltumā gulēt…
Jo tālāk es braucu, jo migla biezēja un kāpa arvien augstāk. Viņa glaudās man ap rokām, krūtīm, vaigiem, silta un caurspīdīga kā apsvīdis stikls. Vēja aprautie, sūrstošie vaigi, sasprēgājušās, asiņainās rokas patīkami juta viņas pieglaušanos. Viņa apņēma manus locekļus kā silta vanna: manas stingri savilktās spēka saites izmīkša un izstiepās viņas valgumā, locekļi pieplūda kā ar svinu, galvā juka domas … Es atspiedos uz stūres un pusmiegā, pusnomodā redzēju, kā miglā nogrima zilganā tāle… pār manu galvu izauga kā balti plūdi un, slinki šūpodamies, aizklāja debesis. Viņos noslīka visas zvaigznes… rīti un vakari saplūda kopā vienā masā. Es vairs nezināju, vai mans kuģis peld uz ziemeļiem vai uz dienvidiem, vai viņš peld vai stāv uz vietas. Viss ciets un tverams it kā izgaisa zem manām kūjām, es pazaudēju apziņu, ka esmu uz kuģa… man tikai likās, ka es grimstu, grimstu kā siltā pienā …
Nezinu, cik ilgi tā biju braucis, kad atjēdzos. Vai bija diena, vai bija vakars vai rīts — nezinu: pasaules vaigu aizplīvuroja tā pati gaišā migla. Debesu skaistās acis bija cieši aiztītas.
Un kā caur aizsvīdušu logu es ieraudzīju tālumā uz jūras kā tumšu līdumu, pār kuru bija izmētāti saslaistījušies koka gabali. Aizkusis vējiņš nespēcīgi dvesa nošļukušās burās. Kuģis smagi vilkās pa tikko kustošo jūras virsu. Jo vairāk viņš mani tuvināja savādajam līdumam, jo baigāk
V
man palika ap sirdi: aina sāka noskaidroties un izskatījās kā peldoša kapsēta, pār kuru salasījušies salūzuši krusti, starp kuriem varēja manīt kā pelēkas skrandas — vai no vainagu lentām vai…
Tuvāk braucot, melnās kopas auga arvien lielākas, un es redzēju, ka tie bija beigti kuģi. Daži bija jau pilnīgi izjukuši, uz dažiem vēl turējās aizlūzuši masti, smagi nosvērušies uz vienu pusi. Pie viena otra veselāka masta vēl karājās satrūdējušas zēģeles kā pelni pie izgruzdošas ogles.
Cik tālu acis sniedza — visa jūra bij pilna kuģu trūdošiem līķiem. Tāda sēkle!…
Vējš mirdams tikko elpoja, kuģis pamazām stājās. Es redzēju, ka nevarēšu vairs apbraukt šai kapsētai apkārt…
Kuģis krakšķēdams uzguļas uz akmeņiem. Plats viļņu gredzens aizšūpo jās sīkākiem vien, sīkākiem vien gredzentiņiem … tad izstiepās un noklusa kā mirējs pēc beidzamā elpas vilciena.
Izmisis raudzījos caur salauzto mastu mežu un pamanīju tālumā pelēku zemes strīpu. Kuģis bija beigts, bet es vēl varēju glābties. Drebošām rokām raisīju vaļā laivu un bīdīju pār kuģa malu jūrā. Laiva nogāzās, apšķiezdama mani ar siltu, pūstošu ūdeni, un palika šūpojoties stāvam. Sēju riepu pie malas un laidos lejā… Laidos lejā, un man bija skumjas un kauns, it kā kāds, mierīgi smiedamies, būtu saturējis man rokas un iespļāvis vaigā.
Iekāpu laivā un bīdījos uz priekšu, airējos un neskatījos atpakaļ, jo uz kuģa izlaidies kāds gulēja un smējās, — tas pats, kas bija saturējis man rokas un iespļāvis vaigā, uz kuģa izlaidies smējās…
Aiz miglas gulošā zemes strīpa izauga arvien biezāka un sāka arvien vairāk noskaidroties. Un es ieraudzīju uz viņas rindā saliktus namiņus, tik vienādus kā tirgotāja pagalmā sakrautas tabakas kastes: visi viņi bija vienādā augstumā, vienādā lielumā. Katram bija durvis taisni pašā vidū un sarkans skurstenītis uz jumta taisni pašā vidū.
No tālienes skatoties, nemaz nevarēja domāt, ka tās ir mājas: nelielas spraugas saplūda kopā, un izlikās, it kā uz lēzena krasta gulētu tumši pelēka siena. Neviens tornītis, neviens augstāks, savādāks mājas čukurs nepacēlās pār šo vienmulīgo valni…
Krastam tuvojoties, es manīju kaut ko savādu… Pirmajā brīdī pats nezināju, kas šis savādais ir, to sapratu tikai tad, kad netālu no krasta mana laiva uzgūlās uz smiltīm un es, atstājis viņu, bridu basām kājām pa seklo, sasilušo plančku, ar kuru še beidzās varenā jūra: līdz šim debess mala bij palikusi no manis vienmēr vienādā attālumā. Cik strauji ar nebiju centies viņu sasniegt, — tā mūžam palika tāla, un tas bija viņas skaistums. Tagad es nomanīju, ka ar katru soli tieku viņai tuvāk, un, uz smilts izgājis, redzēju, ka tā nolaidās aiz mājām zemē kā pelēki balta siena un skursteņi bija iekvēpinājuši viņā melnas strāvas…
Man bij sveši kārtīgie, četrkantainie namiņi, svešas zemās, nokvēpušās debesis… kājas liedzās mani tālāk nest, un es pakritu uz pelēka akmeņa smiltīs.