Sēdēju un domāju — pats nezinu, ko… Spalgs kvicciens, pilns & nāves šausmu un izmisuma, iegriezās manā nomocītā, samulsušā sirdī. Un tuvākās mājas priekšā es ieraudzīju galdu. Uz tā galda gulēja kāds
dzīvnieks izstieptām kājām. Viens bij pārmeties šķērsu pāri un, galvu pacēlis, klausījās viņa kliegšanā. Uztraukumā viņam bija nokritušas tupeles, bet viņš tā, likās, pavisam nemanīja: tik, galvu pacēlis, klausījās cūku kviekšanā. Otrs, baltā skotelē, atlocītām rokām, turēja kaut ko kustoņa kaklā. Pie viņa kājām saliecies, mazs puisēns krekliņā turēja bļodu, un melns asiņu loks lija bļodā.
Kviekšana dila vien, dila vien tievāka kā urgstoša lāsteku urdziņa, un viņā atskanēja nespēcīgas asaras. Kaujamais brītiņu gulēja pilnīgi mierā, tik viņa kliedziens dila tievāks vien, tievāks, un no kakla uz bļodas bij melns asiņu loks…
Tad kaujamā kājas sarāvās un izstiepās atkal uz galda: asiņu loks izjuka, un tumša šalts nokrita uz puisēna rociņas. Spiedziens stiepās arvienu sīkāks un drebēdams izdzisa.
Tad cilvēks nolaidās no cūkas un meklēja ar kājām tupeļu; puisēns devās istabā, priecīgi skatīdamies paceltā rociņā. Vīri ielika pīpes zobos un sāka barokli šķērst. Un viņu tuklajos vaibstos spīdēja silts dzīvnieku prieks.
Netālu no viņiem pāris suņu, mierīgi nogūlušies, grauza kaulus, un vārna uz mēslu kaudzes kaut ko staipīja.
Es aizvēru acis …
Tad izdzirdu ap sevi balsis, un, galvu pacēlis, redzēju, ka ap mani lasās sārti, nobarojušies cilvēki mīkstos mētelīšos. Viņi sāka mani līdzcietīgi izjautāt, un es kā pa sapņiem tiem atstāstīju savus piedzīvojumus, pats gandrīz nezinādams, ko runāju. Tie klausījās manā stāstā, it kā tas viss viņiem jau būtu zināms, it kā viņi noklausītos to tikai tādēļ, ka tas apstiprināja viņu domas, it kā viss tas citādi nemaz nevarētu būt, un priecājās par mana ceļojuma gala iznākumu. Viņi manā nelaimē meklēja attaisnojuma savai dzīvei, atrada to un priecājās… Viņi esot izbraukuši tāpat un nonākuši tāpat šai Miera un Pieticības Malā, kur valdot pilnīga laime un miers. «Jaunības ideālisms!… karstas asinis… Neprātīgi sapņi!…» viņi viens caur otru runāja, un es noskumis sēdēju uz akmeņa.
«Labsirdīgais, Labsirdīgais!» aiz manis sačukstējās, kāds man sāka labvēlīgi plikšķināt uz pleca, un es ieraudzīju pavecu, apaļu sejiņu, apaļu vēderiņu un apaļu, mīkstu rociņu uz sava pleca.
«Nebēdā neko!» apaļais vīriņš runāja. «Dzīve te būs laba. Skaties, kādi te visi apvēlušies (viņš jautri pamirkšķināja ar acīm un parādīja uz apkārtstāvošiem). Es viņiem visiem esmu palīdzējis. Es mīlu jaunus cilvēkus, man patīk, ka viņi tiek uz priekšu. Nebēdā neko! Ja tev trūkst ko iesākt dzīvot, es došu šķiņķi gaļas, un kāpostu ņem no mana kubula, cik gribi. Mana meita Vabulītc tev izvārīs…
Tu esi atnācis taisni mūsu goda dienā: šodien mums lielās cūku bēres. Nāc līdz un esi mūsu viesis!»
Viņi pacēla mani no akmeņa un bīdīja sev pa priekšu uz māju pusi…
Istabu priekšā bij izlikti gari galdi. Pa atvērtām durvīm vēlās garai- ņas. No ķēķa pagalmā, no pagalma ķēķī staigāja sārtas meitas briestošām krūtīm un lika uz galda starp dažādām bļodiņām un vācelēm kūpošas kāpostu bļodas.
«Mielasts ir gatavs,» Labsirdīgais, rokas omulīgi berzēdams, teica. «Sēdīsimies pie galda!»
Visi apsēdās. Es ar nosēdos.
Cik zemas, cik zemas bij viņu debesis! Lūk, tur pie viņām bija žāvēšanai izkārta teļādiņa un izpūsts cūkas pūslis; pret katru ēdēju bija debesīs iesprausta viņa karote, un taisni pār manu galvu karājās bez- mens…
Ļaudis cits aiz cita piecēlās, paņēma no debesīm savas karotes un sāka ēst. Es arī pasniedzos, paņēmu vienu karoti un iemērcu to kāpostos, bet man tie izlikās riebīgi, un es klusu nobāzu karoti aiz bļodas.
Bet Labsirdīgais to bija pamanījis. «Aha,» viņš teica. «Tu neesi pieradis pie mūsu iemīļotā ēdiena! Vabulīt, pasniedz ciemiņam medu!»
No galda piecēlās apaļa skuķe melnām acīm, melniem matiem un nolika man priekšā prāvu medus podu un lielu, baltu krūzi ar pienu.
«Uzdzeries pienu, tad var vairāk ieēst,» viņa mani mīlīgi pamācīja, un viņas lūpu kaktiņos bij maizes drusciņas, un medus pilīte spīdēja viņas zoda bedrītē. «Es vienmēr uzdzeros, tad pakrūti nespiež,» viņa nobeidza, ar roku mīksti gar pakrūti novilkdama…
Kad ēdāju virkšķināšana un šņa- kāšana sāka apklust un viens otrs jau pacēla galvu no savas bļodas, atstiepās krēslā un, noskatīdamies treknajos gaļas gabalos, pārdomāja, vai vēl ēst vai ne, — viņā galda galā piecēlās kāds vīrs un uzlika vēderu uz galda.
Tad tas izslēja bārdu un piesita ar apgrauztu cūkas kauliņu pie savas bļodas. Visi kļuva uzmanīgi.
Labsirdīgais pieliecās man pie auss un bijīgi čukstēja: «Pravietis Ruņģis!…»
«Godājamie tautieši un tautietes,» Ruņģis runāja, «Miera un Pieticības Malai ir atkal pienācis tas dārgais brīdis, kad viņa var svinēt savas lielās cūku bēres. Lielā cūka ir kauta, no katras bļodas mums patīkami uzsmaida viņas treknā miesa. Uz visām lūpām spīd tauki, uz visiem vaigiem pilnīgs prieks un laimība. Lai apceram tad nu, kam mums jāpateicas par šo laimību. Jau senie grieķi bij ievērojuši, ka siltā migla, kura apklāj mūsu zemi, dara ievērojamu iespaidu uz cūku barošanos; mūsu laikos gan katrs bērns zinās, ka šī migla ir mūsu labklājības avots. Kas tad nu mums uztur šo miglu? Tās ir mūsu zemās debesis, kas aptur gaisa kustēšanos un neļauj viņai izklīst. Un ne par to vien mums jāpateicas savām debesīm: mums jāpateicas viņām arī par savu mieru. Mums nekad nav bijis jāskatās nekur tālumā; mūsu debesis ir tepat acu priekšā, taisni, tā sakot, pašā deguna galā, kaut kurā vietā ar roku sasniedzamas (te runātājs pielika roku pie debesīm). Viņas ir tik praktiskas, tik parocīgas, ka neviens mirstīgs cilvēks labāku nevar vēlēties. Viss pie viņām ir tik viegli pieliekams un paņemams. Vai tev teļādiņa žāvējama, vai karote noliekama, — izstiep tikai roku. Kad kaut kas