Es gulēju nespēcīgs un saistīts, un man pašam no sevis kauns. Man gribējās sevi aizmirst, es skatījos no sevis prom un redzēju uzartu pakalni. Saule gāja pār kalnu, un jauns puika bez cepures, basām kājām kūleņoja viņai līdz pa kukuržņiem un velēnām, pats nezinādams, kur kājas liek. Spēcīga zemes smarža nāca man atmiņā: zemē ir dzīvība un spēks …
Un izmisis es runāju tumsā, pats nezinādams, uz kā: «Aprociet mani zemē un uzsējiet zāli virsū! Es gribu atdzimt zem viņas velēnām …»
Pie manis nāca Vabuiīte. Ienākusi tā katrreiz nolika uz mana galda medus podiņu un piena krūzi.
«Celies nu! Es tev atnesu medu … pienu ar. Uzdzēri es, tad var vairāk ieēst,» viņa teica, un viss viņas vientiesīgais vaidziņš spīdēja no labsirdības un sirsnības, un medus piiīte spīdēja viņas zoda bedrītē.
Skatījos viņā, un man bija viņas žēl.
Viņa bija tik laba un mī]a un tomēr tik tālu no manis, no visa, ko nesu savās krūtīs.
«Kādēļ viņi tevi sauc par Vabulīti?» es noskumis un noskaities jautāju. «Tu tak esi c i l v ē k s. Kā cilvēku var saukt par Vabulīti!»
«Vai tev mans vārds nepatīk?» viņa brīnīdamās ieplēta acis. «Manam papiņam viņš ļoti patīk. Viņš saka, ka es esot tāda gluda, apaļa, kā vabu- līte (te viņa apgriezās uz papēža riņķī). Reiz visa zeme būšot līdzena un cilvēki velšotics pa zemes virsu kā bumbiņas. Tevi jau viņš vienmēr bar un saka, ka no tevis nekas neiznākšot, ja tu nelabošoties… i hi, hi!… tu jau esot kantēts, kā dēlis… Un, kad es saimniecībā rīkojos — man traki patīk saimniecībā rīkoties, — tad viņš saka: es lodājot kā vabulīte. Un tā viņi iesaukuši mani par Vabulīti.»
Tad viņa lēnāk teica: «Visi gan saka, ka tikai apaļi cilvēki esot skaisti un ka tad nākšot tādi laiki, kur varēšot gulēdams iet: nebūšot ne jāceļas, ne soļi jāsper — aizvel šoties vien, kur gribēšot… bet man gan tu patīci par visiem labāk… Kā man stāv šis lakats?» viņa spēji pār
rāva runu un izstājās istabas vidū, melnos matus no pieres atglaudīdama un baltā zīdaiņa stūrus zem zodiņa pa vilkdama.
«Nekas.»
«Nāc, iesim dancot!» viņa stiepa man pretim savas rokas un, manis nenogaidīdama, sāka jau griezties. «Lailā, lallā, rallallā.»
«Lailā… Nu, par ko tu nenāc!» viņa apstādamās sapīkusi iesaucās.
«Es nemāku.»
«Nemāki! Kas tur nu ko mācēt. Es iemācīšu. Tas tak ļoti viegli; redzi, šitā: lallā, rallā, rallallā…» viņa sāka atkal griezties. «Kas tur nu ko nemācēt?»
«Nu tad rotaļāsimies! Ķer mani!» Un viņa nostājās uz bēgšanu un skatījās pār plecu uz mani, gatava skriet, plosīties, smieties.
«Es esmu aizmirsis rotaļāties un smieties, mani moka nepanesamas skumjas. Kad tu zinātu…» es gribēju viņai stāstīt; bet skumjas un izmisums bij viņai tik svešas, ka tā nevarēja tam ticēt un mani pārtrauca: «Skumjas, kas šim nu par skumjām! Tu tik esi iedomīgs un lepns. Šis jau cilvēks — man nesmuks vārds. Kā nu dancos ar tādu, kam tik nesmuks vārds?»
Viņa sapūtās, paņēma traukus un aizgāja…
Reiz viņa ienāca pie manis sarkanā zīda blūzē. Krūtis tai bij dziļi izgrieztas un lēzenajā dobultiņā starp viņām glaudās ugunīga roze, glaudās, kā ar vienu actiņu kārdinoši skatīdamās manī, it kā teiktu: «Cik man te labi, kas tev to dos!»
Arī Vabulītes pietvīkušajā vaigā bij kaut kas slepens, kārdinošs, kā salds noslēpums, kuru tā man gribēja atklāt.
Viņa saņēma man aiz rokas un kaisli dvesa: «Nāc, es tev kaut ko parādīšu!»
Mani vilināja viņas liesmojošais skaistums, es atstāju savu roku viņas karstajā rokā un gāju viņai līdz.
Viņa ieveda mani kādā namā, izveda caur divām trim glīti ierīkotām istabām un apstājās pie kādām durvīm.
Te viņa palaida manu roku, klausījās un, elpu ievilkusi, klusi atvēra durvis.
«Paradize!» viņa čukstēja un rādīja ar galvu atvērtajā istabā.
Bet es skatījos un neka nesapratu.
Neliela istaba, kuras vienīgais logs bija aizklāts, gulēja sārtā krēslā. Istabas vidū pacēlās divas ērtas riekstu koka gultas, augstiem, zimzotiem kājgaļiem. Viņās apkampušies gulēja vīrietis un sieviete, ietinusies baltās zīda špicēs, — divas viena otrai pieglaustas galvas: viena liela, tumša, otra balta un sārta kā ābeles zieds. Pie griestiem šūpojās sarkana nakts lampiņa, un sārti gaismas vilnīši ložņāja pa špicēm kā biezs, sārts līmis…
«Tā jau ir guļamistaba!» es teicu.
«Guļamistaba?…» viņa atkārtoja, brīnīdamās par viņas svētnīcai doto nosaukumu. «Nu, paradizē jau guļ!…»
«Vai nav skaista, ko? Bet mans papiņš var ierīkot man vēl skaistāku,» tā nočukstēja un notvīkuši nolaida acis, un viņas krūtis drebēja kā divas dūjiņas, kad vanags garām laižas, un roze, starp viņām glauzdamās, drebēja un smējās…
Viņas notvīkušajā vaigā bija atzīšanās un jautājums, bet es nogriezos, it kā nesaprastu ne viena, ne otra.
Mans izmisums auga kā lietuvēns un smacēja mani vai nost. Es ienīdu pats sevi, situ pats sevi un kādā dienā, zobus griezdams, apliku sev manšetes, uzvilku mētelīti un, izgājis ārā, raudādams vārtījos dub|os…
Tur velētājas nolika vālītes pie debesīm. Tās sasita rokas un kliedza: «Skatieties, skatieties, kā tas trako! Skatieties, kā viņš no- vārtījis savu mētelīti! Un kādas manšetes! Ak tu nešķīsts, ak nešķīsts. Vai die', vai die'!»
Ap velētājām salasījās ļaudis. Tie lamāja un lādēja mani, un, uz māju ejot, man Šņāca pakaļ akmeņu krusa. Bet es gāju nesteigdamies, un akmeņi man krita priekšā un sānos, atsitās man mugurā, plecos un kājās, un katrs sitiens padarīja mani nespēcīgāku un mazināja manas sāpes. Lietuvēns bij man apķēries tik cieši, ka tikai ar akmeņiem viņu varēja aizdzīt, un ar prieku es gāju zem viņiem kā rudenī zem vētras purinātām ābelēm.