Выбрать главу

Noguris un atsvabināts es pārnācu mājā un gandrīz bez samaņas pakritu savā gultā.

Pēc brīža pie manis ienāca Labsirdīgais. Viņa plānās uzacis bij sa­rautas. Viņa labsirdīgā lūpa bij nokārusies un drebēja.

«Vai tāda ir tava pateicība, jaunais cilvēk? Vai ar tādu godu tu man atmaksā par visu, ko es tev laba darīju? Vai tādēļ es tev izgādāju vietu mūsu malā, lai tu manu līdzpilsoņu acīs mani kompromitētu? … Ja ar tev bija vienaldzīgs mans gods, tad būtu tak apdomājis par sevi! Kas ar tevi notiks, kad tu šitā uzvedīsies? Vai mūsu godīgie pilsoņi tevi te cietīs?

Tevi padzīs no vietas, izdzīs pavisam no zemes, un tu noslīksi jūrā! Katrs pilsonis tura svētu sava mēteļa godu, bet tu viņu vārti pa dubļiem. Kāds nu izskatās tas glītais un godīgais mētelītis? Kur nu vairs varēsi ar tādu rādīties…» un viņš teica garu garu sprediķi, mēteļa dubļainos stūrus raustīdams, un neredzēja manu asaru starp dubļiem. Viņš runāja, kamēr tam mute izkalta un žokļi sāka sāpēt, tad aizgāja. Un uz viņa vien­tiesīgā vaiga spīdēja tā patīkamā apziņa, ka viņš izpildījis savu cilvēka pienākumu.

Bet es apgūlos un aizmigu nomocīts un netīrs.

Un Laimei tika manis žēl, un viņa sūtīja man sapni. Es nevaru atstāstīt viņa tik skaisti, kā re­dzēju.

Es stāvēju uz ledus. Bija tā kā agrs pavasaris. Gaisā bij kaut kas maigs un šķīsts, it kā silts lietiņš patlaban būtu nolijis, uz ledus bij ūdens. Pār debesīm stiepās sārti zeltainas mākoņu strāvas, un malā gulēja rožaini mākoņu kalni. Zelts bija nolijis no debesīm un gulēja uz ūdens. Es smēlu viņu ar sauju un skatījos viņā, un asaras kāpa man acīs. Es jutu, ka man tuvojas kaut kas liels un svēts… Pacēlu galvu: viņa bija jau klāt, v Ziemeļmeita!…

Es viņu tūliņ pazinu: viņas acīs dega spožums, ar kuru varēja debe­sis aizdedzināt. No viņas skata mākoņkalni bija sarkani un ūdens vizēja kā zelts.

Uz viņas bija zaļš Iedus zids, kājās pa ledus gabaliem nobrauņātas kur­pītes sudraba pakaviņiem. Viņas vingrie locekļi bija kā tērauda lieti, un tā spēra cieši uz ledus pakavotās pēdiņas. Viņas balss bij kā sprakstoša uguns pagalīte, un viņas rociņa iegūla manā rokā kā viļņos izmazgāts balts akmentiņš. Viņa silti spieda manu roku un teica: «Es zinu, cik karsti tu ilgojies pēc manis, un nācu tevi glābt.»

Viņa uzlika savu rociņu uz manas sirds, pielieca galvu, klausījās un teica: «Viņa ir gluži nomākta: migla viņu saspiedusi plakanu. Bet mana dvaša dara brīnumus: zem viņas tā atkal pacelsies.»

Un viņa sāka elpot man uz krūtīm viegli un silti. Krūtīs kaut kas kusa un kāpa uz augšu, un es jutu, ka pa vaigiem man līst asaras kā lietus.

«Izraudi no viņas visus sārņus, lai viņa tiek atkal šķīsta un jauna…»

«Tā… Saturies, tagad es došu viņai uguni!» Un viņas dvaša sāka līt uz manām krūtīm kā valga versme.

Manas krūtis brieda un cēlās, un es jutu, ka mana sirds atkal kvēlo.

«Nu tu esi atkal stiprs,» viņa teica un priecīgi paskatījās man vaigā. Un es pazudu viņas skata sārtā spožumā.

«Tagad nāc, es tev izrādīšu debesis!» viņa teica, un viņas rociņa atkal iegūla manā rokā kā vi|ņos mazgāts akmentiņš.

Viņa sāka iet, un es gāju viņai līdz kā pa zelta plūdiem.

VIņa veda mani debesīs. Mēs kā­pām pa rožainiem mākoņu kal­niem, šūpodamies pa mazām de- bestiņām, un viss tvīka un kvēloja no viņas skata.

Ceļā satikām Rita Zvaigzni. Viņa mūs laipni sveicināja.

«Kur tu iesi?» Ziemeļmeita tai prasīja.

«Iešu spīdēt uz tā kalna aiz lielā dūņu purva. Tur apmaldīju­šies divi bērni, kas debesis mek­lēja. Viņi noslīks rāvā, ja es viņiem neparādīšu ceļu.»

Kā balta guntiņa viņa aizgāja mums garām un spīdēdama sadila tālumā.

«Zvaigznes ir manas draudzenes,» Ziemeļmeita teica, «pa debesīm staigājot, mēs bieži satiekamies …»

Viņa gāja pa priekšu kā saule, un es peldēju viņas gaismā.

Mēs nonācām pie augsta mākoņkalna, ap kura galu šņākdamas grie­zās sniega pārslas kā bišu spiets ap liepu … Viss kalns drebēja no dobjas rūkoņas. Mēs kāpām augšā. Mazās sniega bites tvīka Ziemcļmeitas spo­žumā un sitās mums vaigā kā bāli rožainas ābeļziedu lapas. Stiprs vējš grieza viņas ap mums riņķī, it kā nu mēs būtu tas koks, kurā viņas gribēja samesties. Un es ieraudzīju aiz sniega pārslu tīkla trīs milzīgus, nosnigušus bišu tropus. Tuvāk pieejot, man sāka izlikties, ka viņi kustas. Vēl tuvāk pieejot, es redzēju, ka viņi ne tikai kustējās, bet ka viņiem bija pat resnas, cimdotas rokas, kas grieza dziļi debesīs iespraustus dzirnu kātus. Paskatījos uz augšu un redzēju, ka tropiem ir lielas galvas lāstekām piesalušām bārdām, sarkani vaigi un mazas, dzirkstošas actiņas.

«Tie ir sniega malēji,» Ziemeļmeita teica. «Paskaties lejā!…»

Es skatījos un redzēju lielu, dubļainu lauku. Vecs nabags ar netīru kuli uz muguras salīcis brida pa dubļiem un kā lūgdamies ska­tījās gaisā.

«Zeme ir netīra…» Ziemeļmeita klusi teica, un viņas balss pazuda dzirnavu rūkoņā.

Pārslas šķīda iz dzirnavām, sagriezās lielās mākoņnastās, izpletās pār lauku un sāka lēnām snigt. Maigi šūpodamās, viņas apklāja dubļus, apklāja nabaga skrandas un glāstīja viņa pelēkos, noraudātos vaigus kā balti pūpoli. Un neviļus es atminējos, kā māte, no baznīcas pārnākusi, pielika man pūpolzaru pie vaiga …

«Liec man ar dzirnas griezt!» es dedzīgi iesaucos, bet viņa paskatījās uz manu sīko augumu un smaidīdama teica: «Nē, priekš tevis man cits darbs. Iesim tālāk.»