Viena kalna gals sāka sarkt, un uz viņa parādījās zili, sai*kani kvēlojoši jātnieki sarkanos zirgos un aizšņāca tālumā kā ugunsgrēks. Viņu mati aizvilnīja kā liesmas, viņu zobeni zilas dzirksteles šķīla krustodamies.
«Tie ir kāvi,» Ziemeļmeita teica. «Viņi sludina karu mierīgās ielejās un modina cilvēkos lielu cīņu un uzvaru gaidas. Vai tu dzirdi?» viņa klausīdamās jautāja.
No zemes kāpa augšā asa šņākoņa. «Tur tecina zobenus. Paskaties lejā!»
Es skatījos un redzēju ciemu, pār kuru liesmodams drāzās kāvu bars. Pār tumšo mājeļu jumtiem nostiepās kā sarkans palags, melnie lodziņi kvēloja kā vienās ugunīs. Istabu priekšā stāvēja sievicši un bērni. Tie, bailīgi klaigādami, rādīja uz kāviem, un viņu vaigos bija bālas briesmas. Bet jaunekļi un vīri stāvēja ap tecielām, un tērauds dziedāja asu cīņas dziesmu. Daži vēl staigāja ap mājām, kā ieroča meklēdami. Vienas durvis atvērās, un pa viņām iznāca plecīgs vīrs, izkapti rokā. Viņš mierīgi pašķīra elkoņiem kliedzošo sieviešu un bērnu baru un nostājies raisīja izkapti no kāta… kātu atdeva kādai sievai un ar izkapti piegāja pie teciela…
Viens, pacēlis patlaban no teciela noņemtu cirvi, vilka ar pirkstu gar viņa zobiem, vilka, vai ir ass. Pa cirvi vēl noskrēja teciela ūdens un kāvu sarkanajā gaismā pilēja no spožā asmeņa kā asinis.
Jātnieki izklīda un izdzisa kā tumsā.
«Kur viņi paliek?» es prasīju.
«Tumsa viņus norij,» Ziemeļmeita atbildēja. «Bet paskaties, tur jau lasās jauns pulks,» tā rādīja uz atkal sarkstošu kalngalu.
«Padari mani ar par kāru!»es dedzīgi saucu. «Es ar gribu liesmot un zobenu vēcināt!»
«Nē,» viņa, manu roku silti saspiezdama, teica, «es negribu, ka tumsa tevi norij. Priekš tevis man cits darbs. Nāc, iesim tālāk!…»
Mēs gājām.
Aiz kalna locījās plata upe. Pār kalnu bij uzlicis melns, milzīgs, kumpains kalējs kā vakara mākonis — uzlicis kala kvēlošu dzelzsga- balu. Āmuram krītot, lielas, apaļas dzirksteles, kā ogles, bira ūdenī. Un kalēja notvīkušais vaigs meta sārtu atspīdumu pār upi.
«Skaties, tagad kalējs aizgriežas, un atdzisušais dzelzsgabals pazūd ēzē. Saule nogrima Daugavā. Eāpsim augšā!»
Un mēs pacēlāmies skaidrā, zilā telpā, kurā bija tik kluss kā svētnīcā. Tur auga jaunas priedītes burvīgi starojošām adatiņām. Starp viņām staigāja slaiki vīri augstām, mirdzošām pierēm. Tie lauza starojošos zarus un pina tos vainagos. Laužot un glaužot asās adatiņas, viņu smalkie pirksti pārdūrās, un iz tiem pilēja asiņu pilītes un dega kā kvēlošas dzirkstis vainaga staros.
«Tās asinis viņiem tek no sirds,» Ziemeļmeita klusi teica. «Tie vainagi ir skaistāki, kuros kvēl vairāk asins pilīšu. To vainagi ir skaistāki, kas pašaizliedzīgāk asos zarus lauž un glauž.»
Gar debess malu stiepās vija no tūkstošgadu» vītiem vainagiem kā starojošs varavīksnes loks. Katrs pievienoja viņai savu vainagu, un vija tika arvienu platāka un spožāka.
«Paskaties lejā!» Ziemeļmeita teica.
Skatījos: pa kalna muguru gāja ceļš. No vijas pa viņu plūda balta gaisma, un no tumšām ielejām kūņojās augšā nosmirkuši ļaudis un, drēbes tīrīdami no dūņām, stājās uz ceļa.
Un Ziemeļmeitas balss dimdēja caur debesīm: «Reiz Šī varavīksnes velve būs pilna gaismas, kas būs lielāka un spožāka nekā saule. Visas ielejas no viņas tiks gaišas, un visi kāps kalnos un staigās pa baltiem ceļiem. Redzi, kā no katra vainaga tiek gaišāks un gaišāks. Ej, lauz zarus un vij vainagus!…»
Atkal man tuvojās kaut kas liels un svēts, atkal asaras sāka kāpt acīs — viņa skūpstīja mani, un es pamodos.
Viņas skūpsts pacēla mani kā uz plūdiem. Es izgāju ārā un saucu:
«Mostieties, mostieties!» kliedzu tā, ka miglas spraišļi nodrebēja un kvēpi man bira uz galvas. «Lai viss dimd un trīc: aiz miglas sienām ir debess un saule, un vēsmains rīts!…»
Nāves miegā gulošā pamale sakustējās. Suņi sāka riet, mājās atskanēja dobjas, miegainas balsis, durvis klabēja, kāds apspiestā balsī sauca pēc striķa, drukni stāvi izkūņojās no tumsas un uzkrita man no vairāk pusēm. Viņi sasēja man rokas un kājas un vilka mani caur tumsu, pa dubļiem un akmeņiem kaut kur projām. Viņi apstājās; atslēga nokauca, kādas durvis blākšķēdamas atdarījās, mani pagrūda… es kritu kaut kur pār glumiem akmeņiem… durvis aizvērās, un es pieceldamies taustījos tumsā ap mitrām sienām.
Bet vai es biju cietumā? Nē, es biju brīvs! Mana sirds atkal bija pilna ticības un spēka. Tas staroja cauri mitrajām sienām, cauri miglas velvei, neaprobežotā tālumā.
Un, pakritis uz salmiem, es raudāju kā cietumnieks, kas palaists brīvībā. Es biju palaists no cietuma, kur sienas bij bālas dienas un pelēkas naktis.
Sāku domāt, un drēgnajā tumsas atvarā mirdzēdami krita man klēpi starojošie priedīšu zari. Es sēju un glaudu viņus vainagā, un drīz viss cietums bija pilns spožu gaismas viļņu …
Nezin cik ilgi tā sēdēju. Vairs nebija ne ritu, ne nakšu. Mans cietums stāvēja pastāvīgi gaišs kā saules diena, un, starojošās adatiņas pinot un glaužot, laiks aizgāja nemanot.
Vainags bija gatavs. Gribēju drusku atpūsties un noliku viņu savā ēnā. No kaktiem uzplūda krēsla, un es iemigu…
Atslēga nokauca, un es pamodos. Durvis blākšķēdamas atdarījās, un viņās parādījās sarga strupais, sarkanais purns.
Viņš panācies iespēra man ar kāju un teica: «Celies, augstā zemes tiesa tevi sauc!»
Šis cilvēks man izlikās tik nožēlojami strups, ka es apņēmos pie viņa izmēģināt sava vainaga spēku.
Gāju viņam līdz, vainagu turēdams savā ēnā …
Kad viņš, durvis aizslēdzis, apgriezās, es uzmetu viņam vainagu galvā.
Briesmīgi pārsteigts un noskaities, tas sāka spļaudīt un gaiņāties, un vainags kā spožs saules gredzens nolaidās tam uz kājām. Satracinātais sargs mīdīja to kājām, cirta ar zobenu, bet vainags nebija ne samīdams, ne pārcērtams: mierīgi spīdēdams, viņš gulēja zālē kā spožs saules gredzens.