Nezinādams, ko darīt, sargs palika apmulsis stāvot.
Viņa acis bija izspiedušās, žokļi drebēja.
Pirmoreiz dzīvē viņam bij gadījies kaut kas, pret ko tam nebija ieroču, ko nevarēja ne nožņaugt, ne sacirst, ne samīdīt.
Netālu no cietuma, galvu rokās atspiedis, gulēja bērns baltā krekliņā un, kājiņas šūpodams, skatījās zālē.
Vainags staroja caur zāli, un viņā aizdegās miljoniem baltu uguns bumbiņu — rasas pilienu.
Bērns pietrūkās kājās un, pilītēs brīnīdamies, nonāca pie vainaga.
Izplētis actiņas, tas skatījās, skatījās — tad pielika pirkstu. Pirkstiņš sāka spīdēt kā aizdedzināta vaska svecīte. Bērns gavilēdams aizskrēja pa pagalmu un pazuda tumšā jaunekļu barā kā balts sniega kamols eglēs.
Sargs, no apmulsuma atjēdzies, lādēdamies bīdīja mani uz priekšu, bet vainags palika zālē kā spožs saules gredzens…
Mani ieveda kādā istabā, kura bij pilna kūkumainu kropļu līkām padusēm. Tuvāk ieskatoties, es redzēju, ka tie nemaz nebij kropļi: viņi bija tikai saliekušies, un katram bija kaut kas padusē, tie laikam bija tiesas ļaudis. Visi klusu gaidīja tiesas sākšanos.
Mani ieraudzīdami stāvot, viņi sačukstējās, es dzirdēju saraustītus teikumus: «Tas neprot godu dot… tiesas istabā tik neprātīgi uzvedas … nav pazemības…» Un kāds, manī paskatījies, pakratīja ar galvu un gluži stipri teica: «Tas ir beigts!»
Iznāca tiesas sulainis ar garu koku un sāka nolīdzināt noliektās muguras. Viņš gribēja arī mani noliekt, bet tas viņam neizdevās, es paliku viens pats stāvot kā līdumā. Tiesai laikam vajadzēja drīz sākties.
Tad kāds piedūrās man pie pleca. Es atskatījos: Labsirdīgais!
Neviena pārmetuma nebija viņa sejā. Viņš, varēja redzēt, man bija visu piedevis un gribēja mani glābt. Padusē tam bija «lakstīgala», kuru viņš toreiz solījās uz Mārtiņiem kaut. Tā grozīja galvu un mirkšķināja acis.
Man negribot bij jāpasmaida. «Noliecies, noliecies!» Labsirdīgais čukstēja. «Nebīsties neko (kaut gan baiļu manā sejā viņš nevarēja ieraudzīt), es lūkošu par tevi aizrunāt. Vabulīte lika tevi sveicināt, un lai tu nebīstoties… Viņai stipri tevis …»
Viņš aprāvās un saliecās: tiesa nāca. Paceltu bārdu Kuņģis nosēdās soģa krēslā un uzlika vēderu uz galda.
Labsirdīgais izspraucās cauri ļaudīm un piegāja pie tiesneša.
Lakstīgala ieķērcās, sulainis kaut ko padusē aiznesa, un pie tiesas galda klusu sarūcās divas balsis,..
Tad sauca mani priekšā.
Kuņģis paņēma kādu papīru un, viņā skatīdamies, runāja:
«Tu, jaunais cilvēk, esi apsūdzēts, ka pašā tanī divdesmitceturtā miega mēneša naktī, kad visi gulēja svētā mierā, esi pārdroši atstājis savu guļu vietu, izgājis ārā un kliedzis tā, ka vesels apgabals ir iztraucēts no miega. Troksnis ir bijis tik satricinošs, ka daudz pilsoņu vairāk naktis nav varējuši mierīgi iemigt. Tu esi pārkāpis šās zemes svētāko likumu — miegu, un tā esi izdarījis lielāko noziegumu, kuru kāds cilvēks var izdarīt, — miera traucēšanu. Apsūdzētais, ko tu uz to saki?»
«Es priecājos, ka jūsu pilsoņi ir dabūjuši reiz atvēsināt no miega nosutušos sānus.»
«Tavi vārdi ir par daudz nekaunīgi, jaunais cilvēk, lai es viņus uzskatītu nopietni: es redzu, tu esi vēl pilns zēna pārgalvības un noziegumu esi izdarījis jaunības karstumā. Vēl nav par vēlu atgriezties! Tavs augums ir tikpat labi derīgs mierīgai tauku audzēšanai kā visu citu godīgu pilsoņu. Kāds |oti cienījams pilsonis grib par tevi galvot. Apsolies visas tautas priekšā, uz ce|iem zemodamies, nožēlot savu noziegumu, naktis pavadīt godīgi un kārtīgi savā gultā, tad tev taps piedots. Citādi tu tapsi izdzīts jūrā un slīkdams noslīksi tur,» viņš svinīgi nobeidza.
«Jums vairs nav vajadzīgs mani izdzīt: esmu jau ārā no šās siltās, šaurās aizgaldiņas, kuru jūs uzcēlāt sev un savām cūkām. Es nepaliktu te, ja jūs mani sietu!»
«Apstulbotais, tu izsmej savu dzimteni,» tiesnesis brīdināja.
«Te nav mana dzimtene! Šī šaurā, aizsprostotā mala ir priekš manas mīlestības par mazu. Mana dzimtene ir visa zeme!»
«Kas mūsu svētīto malu nicina, to viņa izdzen no sevis. Rīt agri tu griezīsies atpakaļ jūrā,» tiesnesis bargi pasludināja.
«Ne atpakaļ! Es iešu uz priekšu, taisni caur jūsu debesīm.»
«Ej, ej un sadauzi galvu pie viņām,» tiesnesis mēdīja.
Liels ļaužu pulks bij iznācis noskatīties, kā es sadauzīšu galvu pie viņu debesīm. Suņi noslienāju- šām mēlēm gaidīja uz manām asinīm.
Vabulīte iznāca no savas mājas un sekoja man kā bāla ēna. Viņas pleci raustījās aiz raudām …
Es gāju garām cietumam un redzēju savu vainagu kāda jaunekļa rokā. Ap viņu pulcējās jaunekļi un bērni, un viņu sejas staroja vainaga spožumā.
«Nāciet man līdz, es jūs vedīšu ārā no šīm žņaudzošām miglas velvēm!» es saucu.
Jaunekļi pacēla vainagu gaisā un gavilēdami nāca man pakaļ. Bet viņu tēvi rāva tos aiz svārkiem atpakaļ un stājās ar kokiem un rīkstēm tiem ceļā, un mātes raudādamas skāvās viņiem ap kaklu …
Viņi palika cīnoties, bet es gāju debesīs iekšā ar tādu ticību, ka miglas siena paklausīgi izšķirās, spirgta vēsma sitās man vaigā, un spoža gaisma apžilbināja acis.
Saule! Debess! Jūra!…
Atkal viļņos šūpojās kuģis un smiltīs gaidīja laiviņa.
Es laidos no krasta lejā, it kā man spārni būtu izauguši.