Pinkaine uzoda āpša pēdas. Viņa lieliem soļiem gāja to meklēt. Letenīte tipināja pakaļ mātei. Bet Ķetaurītis skraidīja starp papardēm un apbrīnoja jāņtārpiņu spožos lukturīšus.
Tālumā mirgoja savāda gaisma. «Diez kas tur tā laistās un vizuļo?» Ķetaurītis domāja. Ziņkārība nelika viņu mierā. Viņš gāja, lai tuvumā apskatītu dīvaino parādību.
Ķetaurītis nonāca pie klajienes, kuras centrā zvīļoja liela, dzīva puķe. Sarkanas ziedlapas locīdamās pacēlās gaisā. No tām atdalījās mazas mazas zvaigznītes, kas lidinājās šurp un turp, augšup un lejup, kamēr nodzisa. To vietā no vijīgām mēlēm atdalījās atkal un atkal simtiem jaunu zvaigznīšu, kas, tāpat kā iepriekšējās, loku lokos izdejojušās, pēkšņi izgaisa.
Ķetaurītis, krūmājā ielīdis, kā apmāts lūkojās neredzētajā brīnumā. Viņš saņēmās, atstāja tumsas aizsegu un klusi iečāpoja apgaismotajā laukumā.
Ķetaurītis piegāja brīnumainajai puķei gluži tuvu klāt. Viņam nejauši aizķērās kāja aiz koka gabala. Pēkšņi vesels zvaigznīšu spiets uzšāvās gaisā un izlidoja uz visām pusēm. Kad zvaigznītes izdzisa, Ķetaurītis jau ar nolūku pakustināja bluķi, kura viens gals atradās spožās puķes viducī. Atkal zvaigznīšu tūkstoši strauji pacēlās pret debesīm.
Ķetaurītis aizgāja otrā pusē. Ak šausmas! Viņš ieraudzīja divus cilvēltus, kas gulēja, galvas uz celma saknēm nolikuši un kājas pret dzirkstošo spožumu izstiepuši. Lācēns sākumā bailēs sastinga, bet tad nomierinājās, jo cilvēki nekustējās. «Tātad kāds lācis tos šeit noguldījis,» Ķetaurītis domāja. Bet viņam likās savādi, ka žagari bija pakrauti apakšā, toties virsū i sūnas nebija uzmestas. «Būs man tas jāizdara,» Ķetaurītis pie sevis runāja un sāka raust sūnas kaudzē. Bet tad viņš vienaldzīgi pameta ar ķepu: «Vai gan man citu manta jāglabā! Labāk palaidīšu zvaigznītes gaisā.» Viņš atkal kustināja bluķa galu, priecājās par dzirksteļu deju un domāja: «Kaut Letenīte redzētu, ko es varu!»
Ķetaurītim iešāvās prātā: «Diez kā būtu, ja ar ķepu pabikstītu pašā sārtumā? Var būt, ka iznāktu vēl kas daudz brīnišķīgāks?» Viņš pierāpās tuvāk un cirta labo ķepu pašā gailē.
«Ai-ai-ai-a-i-ī!» iesmilkstējās Ķetaurītis un atrāva ķepu atpakaļ. Pamodās cilvēki un uzlēca kājās. Ķetaurītis, apsvilušo ķepu pacēlis, joza, ko varēja, uz mežu.
Pinkaine, kas, Ķetaurīti meklēdama, bija atnākusi līdz pašam gaismas lokam, stipri ieaurojās. Lācēns paguva nozust tumsas un krūmu aizsegā, kad atskanēja spalgi šāvienu trokšņi. Laime, ka lodes spindzēdamas aizskrēja garām.
Pinkaine, lācēnu sastapusi, uzbrēca:
— Žigli uz biezokni!
Ķetaurītis, aiz sāpēm zobus sakodis, skrēja, cik jaudāja, mātei un māšelei līdzi.
— Ar uguni nevar spēlēties, — Pinkaine nopietni pamācīja. — Kur ir uguns, tur arī cilvēki. Cilvēki bez uguns nemaz nenāk mežā. Ar to viņi šauj zvērus, un ar to viņi paši sevi aizsargā.
Vakaros viņi pat apguļas pie ugunskura, nebīdamies ne zvēru, ne knišļu. Liesmas atbaida zvērus, dūmi aizdzen odus.
Ķetaurītis gribēja teikt, ka viņš pie ugunskura redzējis cilvēkus, bet Letenīte pasteidzās:
— Vajadzētu cilvēkiem nozagt uguni, tad mums nevajadzētu vairs ar odiem kauties.
— Kur nu nozagsi? Ja uguni ķer, ķepu sadedzina, — Ķetaurītis teica un pūta dvašu uz apdedzināto ķepu.
— Var notikt vēl ļaunāk, — Pinkaine skaidroja. — Ugunī var pat sadegt. Mums, lāčiem, ne tikai jāiztiek tāpat vien bez uguns, bet jābēg pa gabalu, tiklīdz to pamanām.
MEŽAM DEGOT
Vasaras otrajā pusē iestājās ilgstošs karstums. Pinkaine gāja jo dienas jo dziļāk meža biezoknī, kur cieši saaugušo koku ēnā varēja kaut cik patverties no smacīgās svelmes. Atraduši dumbrainu ieplaku, viņi iebrida šķidrajās dūņās un karstākajā dienas laikā gulēja tur. Tuvumā burbuļoja avots. Tā dzidrais un vēsais ūdens dzesēja slāpes. Bet avots drīz izzuda, un dumbrājs, ko tas veldzēja, kļuva arvien sausāks, līdz ūdens tajā izsīka pavisam. Eglēm un priedēm apsarka un nobira skujas. Pīlādzim, kas auga ieplakas malā, nodzeltēja lapas un, čokurā sarāvušās, cita pēc citas atraisījās no zariem un krita zemē.
Saulei lecot, Pinkaine atlaidās sausajā sūnā, lai pārdomātu, ko tagad iesākt. Ķetaurītis un Letenīte skraidīja un mētājās ar nobirušajām pīlādža lapām. Mežs, kurā rīta agrumā parasti skan putnu dziesmas, bija kluss kā izmiris. Čaukstēja tikai sakaltušās lapas, lācēnu svaidītas.
No tuvējās egles nolaidās iesarkanpelēkais sīlis ar balti ziliem spārnu spoguļiem un melnu asti. Viņš sūnās nadzīgi meklēja kukaiņus. Lācēni viņu nepamanīja, bet Pinkaine, to ieraudzījusi, domāja: «Ko šis nelaimes putns te meklē?» Viņa jau gribēja piecelties, lai putnu aizbaidītu projām, kad ievēroja, ka sīlis pēkšņi apstājas un kaut ko vērīgi klausās, gludo, melno galviņu sāņus pagriezis. Arī Pinkaine, kas nebija paradusi skaņām pievērst sevišķu uzmanību, saslēja mazās ausis un klausījās. Neko sevišķu nevarēja sadzirdēt. «Uz dzirdi vien nevar paļauties. Drošs paliek drošs, jāpārbauda ar ožu,» viņa domāja. Pinkaine izstiepa purnu un ostīja visapkārt gaisu, bet izsmalcinātās nāsis neuztvēra neko bīstamu.
Sīlis pacēlās spārnos un ielaidās egles galotnē. Tur viņš brītiņu pavēroja ziemeļu pusi un tad, skaļi ieķērcies «rreč, rreč», aizlaidās dienvidu virzienā. Šo baiļu un brīdinājuma kliedzienu izdzirdējuši, arī citi putni aizlaidās pār koku galotnēm sīlim pakaļ.
«Sasodīts! Vai tikai sīlis nepavēstīja cilvēka tuvumu? Kā tas gan būtu varējis, tik dziļi mežā iemaldīties?» Pinkaine domāja un piecēlās uz pakaļkājām, lai vēlreiz izošņātu apkārtni.
Vējiņš, kas bija pūtis no austrumiem, iegriezās ziemelī un manāmi pieņēmās spēkā. Nu Pinkainei iesitās nāsīs vēja nesta kodīga gruzduma smaka. Tā vēstīja uguns tuvošanos. Lāču māte acumirklī aptvēra, kas darāms.
— Bēgsim ārā no meža! — viņa uzsauca lācēniem un aizauļoja pa vējam. Lācēni nepaguva ne apvaicāties, kas par nelaimi, kad Pinkaine nozuda aiz kokiem un bija jau lielā gabalā. Ķetaurītis un Letenīte joza, ko jaudāja, mātei pakaļ. Viņa jau arī nebija nekur pazudusi. Lācēnus gaidīdama, viņa apsvēra, kur glābties. Ar savu straujo skriešanu viņa bija gribējusi pamudināt lācēnus steigties. Viņa bija savu panākusi. Ķetaurītis un Letenīte, apkārt neskatīdamies, devās tikai uz priekšu. Drīz viņi panāca māti.
— Kāpēc tu esi tik uztraukta? — Ķetaurītis nesaprašanā iejautājās.
— Uguns nāk virsū. Vai nesaožat deguma smaku?
Ķetaurītis un Letenīte tikai tagad uztvēra savādo smaku, kas koda nāsīs.
— Skriesim, ko kājas nes, uz upi! — Pinkaine noteica un devās vējam iesāņus taisni uz Ielīces upi.
Skriešana nebija vieglā. Vietvietām vajadzēja apmest līkumu kritušiem kokiem. Kājas aizķērās aiz saknēm, koku stumbri stāvēja ceļā. Vajadzēja mesties te uz vienu, te uz otru pusi, lai izvairītos šķēršļu. Pinkaines lielajiem lēkšiem līdzi turēt nemaz nebija iespējams. Tādēļ lācēni atpalika un Pinkaine laiku pa laikam palēnināja soļus, lai atstarpe starp viņu un lācēniem samazinātos. Bet kavēties nedrīkstēja!
Pinkaines priekšā pavērās plašs meža klajums. Sagaidījusi lācēnus, viņa devās pāri tam tādā gaitā, ka Ķetaurītis un Letenīte spēja tikt līdzi. '