Kreisajā pusē liesmas sprakšķēdamas lēkāja no galotnes uz galotni. Dzirksteles, vēja nestas, nokrita zemē un drīz še, drīz citur aizdedzināja sauso sūnu un zāli. Tumšs dūmu mākonis vēlās priekšā un aizsedza sauli.
Uz glābšanās vietu traucās arī citi meža dzīvnieki. Dažu soļu atstatumā kviekdams skrēja meža kuilis. Lapsai blakus cilpoja zaķis. Lūsis drāzās garām stirnai, to neievērodams. Visiem draudēja vienādas briesmas, visi traucās uz vienu mērķi — upi. Visi domāja tikai par vienu — glābšanos. Nelaimē ienaidnieks bija kļuvis par draugu.
Jau tā spēcīgais vējš pieauga vētrā. Elpu aizraujoša karstuma svelme brāzās pāri klajumam. Biezie dūmi slāpēja. Acis grauza un dega. Spēki izsīka. Bet apstāties nedrīkstēja. Tas nozīmēja bojā eju. Dažs apsvilis putns kā par biedinājumu nokrita turpat acu priekšā. Lācēni, beidzamos spēkus saņēmuši, skrēja, aiz mātes slēpdamies, aizvēja pusē.
Bija sasniegta klajuma otra mala. Te pašā priekšā kaut kas sārti kvēlojošs šņākdams iekrita nokaltušā krūmā, un tūdaļ dzeltenas liesmu mēles uzšāvās gaisā. Nedaudz tālāk degoša skaida, pa gaisu lidodama, aizķērās sausā priedē, kas dažos mirkļos pārvērtās milzīgā, degošā lāpā.
Liesmojošs, sveķains zara gabals uzkrita Ķetaurītim uz muguras. Viņš sāpīgi iesmilkstējās. Pinkaine uzgrūda savu putām klāto, slapjo purnu virsū un nodzēsa uguni.
Vēl dažas minūtes — kā mūžība garas, šaušalīgs skrējiens pa beidzamo degošā meža posmu, un Ielīces upmala bija sasniegta. Pinkaine ar Ķetaurīti un Letenīti metās vēsajā ūdenī un īsu laiciņu pagulēja seklumā un atvilka elpu. Visapkārt degošas skaidas čūkstēdamas krita ūdenī un apdzisa, uzmetot gaisā dūmu un garaiņu mākonīti.
Pinkaine, vērodama degošo mežu, pa kuru vijīgās liesmu mēles bija atšāvušās līdz pašai upmalai, teica:
— Peldēsim uz otru krastu!
Lācēni, atminējušies pirmo peldi, bija laimīgi, ka viņi tagad bez bailēm var sekot mātes aicinājumam.
Peldēšana pāri platai upei, kaut gan prasīja lielu piepūli, bija daudz vieglāka par izmisīgo skrējienu pa degošu mežu.
Viņā krastā izkāpjot, Ķetaurītis, neievērodams sāpes mugurā, tīri pacilātā omā iesaucās:
— Letenīt, es būtu varējis divreiz tik tālu aizpeldēt. Un Letenīte piebilda:
— Es arī.
Pinkaine, to dzirdēdama, nopriecājās un teica:
— Ko uguns neiznīcina, to tā norūda.
SASTAPŠANĀS AR OGOTĀJĀM
Bija pats ogu laiks. Nogatavojās mellenes, zilenes, lācenes, avenes, brūklenes. Meža dziļumā Pinkaine ar lācēniem ogoja no agra rīta līdz vēlam vakaram.
Šai vasarā sevišķi labi bija padevušās mellenes. Katra mētra ogu pilna. Bet mellenāji visvairāk auga kādā meža nomalē. Šo vietu bija iemīļojuši cilvēki. Bet Pinkainei arī patika bagātīgās ogošanas vietas. Viņa ar lācēniem apmeklēja tās rīta agrumā un vēlā novakarē, lai nebūtu jāsastopas ar cilvēkiem.
Kādā pievakarē Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte ieradās ogot vienā meža nomales paugurā. Māte, mellenājā uz vēdera iegūlusies, kampa mutē pa mētru kušķim un izsūca mellenes. Tā ātrāk un vairāk varēja iebaudīt saldeno sulu un zudumā negāja ne oga. Ķetaurītis arī tā rīkojās. Bet Letenīte, tupus uz priekšu šļūkdama, ar priekšķepām rauša ogas no ceriem un meta mutē. Protams, liela daļa ogu nobira zemē.
Lāči bija tā aizrāvušies ar melleņu ēšanu, ka nemaz nepamanīja cilvēkus pienākam gluži tuvu klāt. Ogotājas, no pretējās nogāzes nākdamas, lāčus ieraudzīja tikai tad, kad bija tiem blakus. Viņas nosvieda ogu pilnos grozus un bēga projām. Pinkaine sprauslodama un šņākdama lieliem soļiem gāja nopakaļ. Viņa domāja: «Jāaizbaida nelūgtās viešņas tālāk no lācēniem.»
Ķetaurītis aizkrustoja ceļu kādai vecākai sieviņai, kas nejaudāja aizbēgt. Sieviņa, baiļu pārņemta, apstājās. Ķetaurītis, piecēlies uz pakaļkājām un priekškājas uz abām pusēm izpletis, it kā apkampt taisīdamies, gāja pretī nelaimīgajai.
— Es neko ļaunu nedarīšu. Padauzīsimies tikai mazliet! — viņš urkšķēja.
Vecenīte iekliedzās un paslēpās aiz resna priedes stumbra. Ķetaurītis arī tuvojās priedei un, paklusi rēkdams, mēģināja saķert lindraku stūri. Sieviņa aiztipināja aiz tuvumā esošā akmens. Lācēns pakaļ. Abi kā sastinguši stāvēja katrs savā pusē akmenim un stīvi raudzījās viens otrā. Ja vecenīte pavirzījās pa kreisi, arī Ķetaurītis pakāpās uz to pašu pusi. Tikko viņa devās pretējā virzienā, lācēns darīja to pašu.
Ķetaurītis atbalstīja priekškājas pret akmeni un pamazām vilkās tam pāri. Vecenīte, ko varēja skrēja prom. Viņa atraisīja rūtaino galvas lakatu un ļāva tam nokrist. Tas pārsteidza Ķetaurīti. Viņš apstājās, ostīja un plūkāja lakatu. Pa to laiku lakata īpašniece nozuda. Ķetaurītis viņu tūlīt pat aizmirsa, tikai lakatu nevarēja vien beigt plūkāt.
Letenīte nelikās ne zinis par to, kas notika tai apkārt. Lai māte seko ogotājām! Lai Ķetaurītis rotaļājas ar vecenīti! Letenītei tuvāks bija par visu melleņu grozs, ko ogotāja bija nometusi viņai blakus.Viņa pilnām mutēm ēda sulīgās ogas.
Pinkaine, ogotājas aizbaidījusi, atgriezās pie lācēniem. Viņa nobāra Ķetaurīti:
— Ko tu te blēņojies? Nāc labāk pie nomestajiem groziem mellenes ēst! Redz, kā Letenīte jau mielojas!
IEPAZĪŠANĀS AR TĒVU
Bija vasaras dienvidus. Saules svelme dedzināt dedzināja. Klajā vietā karsts kā ceplī. Pinkaine ar lācēniem bija nolīdusi pameža ēnā patverties no pusdienas tveices. Viņi snauda, uz vēdera izstiepusies un purnus ar ķepām apseguši.
Savāds troksnis uzmodināja snaudējus. Pinkaine uztrūkās kājās, izlīda no krūmāja un lūkojās uz to pusi, no kurienes nāca troksnis.
Ķetaurītis un Letenīte, katrs savā pusē mātei piespiedušies, arī uztraukti raudzījās tajā pašā virzienā. Neko nevarēja saredzēt: priekšā bija biezs un augsts avenājs.
Likās, ka kāds ar lielu spēku sistu un skrīpsnātu koku. Smago dauzīšanu un spalgo skrapstēšanu pavadīja apspiesta rūkšana.
Letenīte nobijusies vēl ciešāk piespiedās klāt mātei. Ķetaurītis, drošinieks, ziņkārības dzīts, piesardzīgi paskatījās uz vienu un otru pusi, bet, nekā bīstama nepamanījis, piecēlās uz pakaļkājām un, galvu izstiepis, vērās pāri avenājam. Pie lielas egles viņš ieraudzīja milzīgu lāci, kas, visā augumā izslējies, ar nagiem skrāpēja stumbru. Ķetaurītis līdz šim neviena cita lāča, izņemot savu māti un mazo māšeli, nebija redzējis. Māte bija liela, daudz lielāka par viņu, bet egles skrāpētājs bija vēl lielāks par Pinkaini. Tāds lāču milzis iedvesa bailes. Ķetaurītis atgriezās pie mātes un māšeles.
Pinkaine piegāja tuvāk avenājam un piecēlās stāvus. Brītiņu paskatījusies uz lielās egles pusi un gaisu paostījusi, viņa pamāja ar ķepu un aicināja pie sevis krūmāja malā atstātos lācēnus. Ķetaurītis un Letenīte klunkuru klunkuriem pieauļoja pie mātes, pacēlās uz pakaļkājām un pētīja egles dauzītāju. Pinkaine paklusu teica:
— Tas ir Ļekainis, jūsu tēvs. Viņš ziemu pavadījis nez kur savā migā, tagad viens klaiņo pa mežu.
Ķetaurītis un Letenīte, mazās actiņas izbrīnā ieplētuši, ar interesi vēroja savu tēvu, ko viņi nekad vēl nebija redzējuši. Bet šis, muguru pagriezis, turpināja skrāpēt un dauzīt egli.
Lācēni taisījās skriet pie tēva, bet māte viņus atturēja, sacīdama:
— Ļekainis ir ļoti nežēlīgs. Viņš nemaz necieš mazus lācēnus. Viņš jūs tūdaļ var saplosīt.