Ķetaurītis aprāvās, un Letenīte sāka trīcēt. Viņi nolaidās uz visām četrām un, elpu aizturēdami, klusi kāpās atpakaļ, jo negribēja vairs būt briesmoņa tuvumā.
Laime, ka lēns vējiņš pūta no egles puses. Tas atnesa gan Ļekaiņa smaku, bet kavēja Pinkaines un lācēnu smakas aizkļūšanu līdz Ļekainim. Un tā viņš arī nedabūja zināt, kas atrodas šaipus avenāja.
PIE SAVĀDĀS EGLES
Pinkaine un lācēni, pie zemes pieplakuši, nekustīgi gulēja un klausījās trokšņos, kas nāca no egles.
Ļekainis spēcīgi ierēcās. Tad atskanēja viņa smago soļu ātra dipoņa, kas maz pamazām apklusa. Pinkaine noprata, ka Ļekainis aizjoņojis projām. Viņa piecēlās un uzmanīgiem soļiem taisni cauri biezi saaugušajam avenājam tuvojās eglei. Ķetaurītis un Letenīte nedroši sekoja mātei.
Tā bija gan savāda egle! Stumbrs visapkārt saskrāpēts. Vietvietām miza nokarājās kā sagraizīta pastalu āda. Sveķi lielām lāsēm pa svaigi ieplēstām skrambām tecēja lejup.
Ķetaurītis, dzidros pilienus par medu noturēdams, metās klāt un sāka tos laizīt. Bet acumirklī viņš atlēca no stumbra, apsēdās un ar priekšķepām steigšus rauša nost mēlei pielipušos sveķus. Viņš šņāca un šķaudījās, purinājās un viebās, neuzticīgi skatīdamies uz viltīgajām lāsmēm.
Māte viņu nobāra: — Nekam negrūd purnu klāt, pirms neesi apostījis. Uz acīm vien nevar paļauties. Viss jāpārbauda ar ožu.
Letenīte, bijīgā attālumā turēdamās, staigāja ap egli un pētīja ievainojumus mizā. Bez tikko ieplēstām skrambām bija arī vecāki skrāpējumi, pārvilkušies ar krevelē sacietējušiem sveķiem, kuros bija iekaltušas gan tumšākas, gan gaišākas krāsas lāču spalvas.
— Ko lāči meklē pie šīs egles? — Letenīte jautāja mātei.
— Katru vasaru starp lāču tēviem notiek asiņaini kautiņi sievu dēļ. Pie egles Ļekainis nāk uzzināt, kāds viņam sāncensis ieradies šai apvidū.
— Kā to var uzzināt? — iejautājās Ķetaurītis un Letenīte.
— Jūs jau redzējāt, ka Ļekainis, visā augumā izstiepies, ar priekšķepu nagiem mizā ievilka švīkas, lūk, tās tur — visaugstākās. Tos zemākos svaigos skrāpējumus ir ievilcis cits lācis, iepriekš savu augumu mērīdams. Skrāpējumu augstumu salīdzinot, Ļekainis uzzināja, ka viņa sāncensis ir mazāks. Tādēļ arī viņš tik droši aizauļoja to meklēt, zinādams, ka nebūs jāsastopas ar pārāk spēcīgu pretinieku.
— Nu un tās citas švīkas? — Letenīte taujāja.
— Pārējās apdzijušās švīkas rāda, ka arī pērn un aizpērn, un agrākos gados Ļekainis un citi lāču tēvi pie šīs egles ir noskaidrojuši, ar cik lieliem sāncenšiem viņiem būs jāmērojas spēkiem, — Pinkaine nobeidza savu stāstu.
Ķetaurītis, pacēlies uz pakaļkājām, piegāja pie egles savu augumu mērīt, purnu no stumbra pēc iespējas tālāk turēdams.
Letenīte, redzēdama, ka brāļuka priekšķepas ne tuvu nesniedzas līdz pieaugušo lāču skrāpējumiem, sauca:
— Ķetaurīt, tu esi daudz daudz mazāks par lāču tēviem.
— Nekas! Gan izaugšu lielāks un stiprāks par visiem lāčiem, — Ķetaurītis dižojās.
GLĀBIŅŠ KOKOS
Pinkaine ar Ķetaurīti un Letenīti pārlaida nakti krūmājā netālu no lielās lāču egles. Līdz ar rīta ausmu viņi iečāpoja avenājā, kur katrs cers sārtu ogu pilns, ik lapā spožas rasas lāses. Lieliskas brokastis! Saldas avenes, ko paēsties, un vēss, spirdzinošs rasas ūdentiņš, ko nodzerties!
Ķetaurītis un Letenīte katrs no sava cera bezbēdīgi baudīja garšīgo rīta maltīti, labsajūtā klusi urkšķēdami. Lācēniem līdzās sēdēja Pinkaine. Viņa ieņēma mutē vairākus cerus, lai, tos ar ķepu sāniski ārā velkot, nobraucītu ogas un rasu. Bet, nepaspējusi to izdarīt, viņa pēkšņi palaida ceru vaļā un uztrūkās kājās: viņa ieraudzīja dažu soļu attālumā Ļekaiņa galvu ar bāli gailošām acīm, izkārtu mēli un putu kamoliem ap muti.
Savu sāncensi meklēdams, Ļekainis visu nakti krustām šķērsām bija auļojis pa mežu. Nu viņš nejauši bija uzdūries Pinkainei ar Ķetaurīti un Letenīti, kas mierīgi mielojās ar sārtajām avenēm.
Viņš jau gatavojās lēcienam uz Ķetaurīti. kad Pinkaine brīdinoši iesaucās:
— Glābieties kokos!
To teikusi, viņa šņākdama metās Ļekainim pretī. Lai nemēģina lācēnus aiztikt!
Acumirklī lācēni izspruka no avenāja. Letenīte steigšus uzrāpās kuplā dižeglē un noslēpās zaros. Ķetaurītis žigli uzrausās kailā priedē, kam tikai pašu galotni apņēma rēns zaru vainags un, galotni sasniedzis, apsēdās uz zemākā zara. Pie stumbra turēdamies, viņš raudzījās lejup.
Pinkaine uzsāka ar Ļekaini baismīgu divkauju. Viņi iecirta viens otra miesā asos nagus, ar zobiem iekodās viens otra plecā un savijās milzīgā kamolā, kas sprauslādams un rēkdams valstījās pa zemi, laužot krūmus un kritalas.
Letenīte, dzirdēdama cīkstoņu krākšanu un lūstošo zaru sprakšķus, dižeglē žēli raudāja «uā, uā, uā», Ķetaurītis nevarēja mierīgi nosēdēt. Viņš dzīvi sekoja nepieredzētajai divkaujai. Pie katras kustības zars, uz kura viņš sēdēja, locījās un šūpoja viņu tik lielā augstumā. Ķetaurītim bija mātes žēl. Viņš izmisīgi smilkstēja un skubināja māti pārtraukt cīņu.
Tad pēkšņi atskanēja spalgs šāviena troksnis. Starp kokiem pavīdēja uguns strūkla. Ļekainis saļima. Pinkaine atbrīvojās un uzrausās kājās. Arī Ļekainis, saņēmis spēkus, piecēlās un grīļodamies devās uz šāvēju.
Pinkaine paklusā balsī aicināja lācēnus:
— Nāciet tūdaļ no kokiem lejā!
Letenīte viegli un veikli līgot nolīgoja no zara uz zaru, kamēr nokļuva zemē. Ķetaurītis, ar ķepām zibenīgi strādādams, pa augsto bezzaru stumbru ātri nošļūca kā ragaviņas no kalna.
Pinkaine ar Ķetaurīti un Letenīti nozuda krūmos un aizskrēja projām.
Norībēja vēl viens šāviens. Lode trāpīja Ļekaini pašā sirdī. Viņš atmuguriski nokrita pie zemes un, kājas uz abām pusēm atmetis, palika guļot.
ĶĪVNIEKAM ĶĪVNIEKA ALGA
Upmalā gulēja liels akmens. Viena puse tam bija iespiedusies krastā, bet otra puse atradās ūdenī. Akmens virsa bija plakana. Uz tās Ķetaurītis un Letenīte ērti varēja novietoties pat guļus.
Lācēniem sevišķi patika šis akmens. Uz tā bija patīkami saulē gozēties. Kad kļuva par karstu, ērti varēja ūdenī atvēsināties. Kaut gan vietas tur pietika abiem, tomēr Ķetaurītis necieta Letenīti sev blakus.
Akmens dēļ bieži izcēlās ķīviņš. Letenīte centās pirmā nokļūt uz strīdus vietu. Ja Ķetaurītis krastā aizkavējās, viņa paguva kādus mirkļus pagozēties. Bet brāļuks drīz bija klāt un dzina Letenīti nost. Šī turējās pretī. Lauzās, lauzās abi, kamēr Ķetaurītis ar visu spēku iegrūda māšeli upē. Ūdens nošļakstēja, un Letenīte kā akmens nogrima dzelmē. Gaisa burbuļi arvien tālāk un tālāk uzpeldēja virspusē. Labi tālu ūdens uzmutuļoja, un Letenīte iznira. Viņa aizpeldēja pa straumi.
Ķetaurītis jutās kā valdnieks uz atkarotā akmens muguras un izstiepās visā augumā, lai aizņemtu vairāk vietas. Viņš apvēlās uz muguras un, kājas uz abām pusēm izpletis, sildīja saulē savu iedzelteno vēderiņu. Grozījās gan šā, gan tā, katru brīdi būdams gatavībā atvairīt māšeles uzmākšanos. Bet viņa kā nenāca, tā nenāca.