Kā domāja, tā arī izdarīja. Istabas augšā Letenīte uzgāja medus pilnu podu. Viņa ar nagiem noplēsa podam uzsieto drānu un tik bāza ķepu podā, un tad nolaizīja medu no ķepas. Kas nekaitēja ieturēt saldo cienastu bez cīņas ar niķīgajām bitēm!
Medu atēdusies, Letenīte meklēja citu kārumu. Atrada ar — grozu, pilnu ar olām.
«Nu tik būs ēšana!» viņa domāja. Bet, tiecoties pēc pirmās olas, grozs nokrita no sola, olas izbira un sašķīda.
Troksni bija izdzirdējis istabā guļošais suns. Tas sāka skaļi riet. Letenīte pa galvu pa kaklu nokūleņoja pa kāpnēm un aizauļoja pie mātes.
— Muksim nu! — Pinkaine uzsauca. Un visi trīs aizbēga no bišu dārza.
Atvērās mājas durvis. Tajās parādījās mežsargs ar vējlukturi vienā un šauteni otrā rokā. Suns pa Letenītes pēdām ieskrēja dravā un tad metās pār sagāzto zedeņu sētu pārsteigtajiem dravas postītājiem pakaļ. Meža ielokā daudzbalsīgi atbalsojās lāču dzinēja riešana. Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte bez elpas joņoja atpakaļ uz mežu. Suns viņus nepanāca, un mežsargs, mērķi neredzēdams, nešāva. Lāči ar veselu ādu atgriezās meža biezoknī.
ZVEJĀ
Līču pļavā sulīgu zāli paēdusies, Pinkaine kāroja spēcīgāku kumosu: bez pavalga grūti iztikt. Pavalgu nevajadzēja tālu meklēt. Tuvumā upe. Upē daudz zivju.
— Iesim zvejot! — Pinkaine noteica lācēniem, iebrida seklajā upes līcī un atsēdās ūdenī netālu no krasta. Viņa ar sasprindzinātu uzmanību raudzījās uz zivīm, kas šaudījās te vienā, te otrā pusē. Tiklīdz kāda piepeldēja pa ķērienam, pašāva tai ķepu apakšā un vienā mirklī izmeta to uz krasta.
Letenīte, upmalā stāvēdama, domāja: «Es nu gan nelīdīšu ūdenī slapināties. Pamielošos pie mātes atsviestā zvejojuma.» Bet, tiklīdz viņa tuvojās zivīm, Pinkaine nikni ierūcās:
— Neaiztiec!
Šo brīdinājumu nedrīkstēja neievērot. Letenīte aizgāja citā vietā, kur līcī bija iegāzusies egle. Viņa pa stumbru nočāpoja līdz pašai galotnei, kas mirka ūdenī. Te Letenīte ērti atsēdās nolauzto zaru mudžeklī un priekšējās ķepas iemērca ūdenī. Viņa nepakustēdamās pacietīgi gaidīja kādu zivi piepeldam.
Pēc brīža Letenīte priecīgi ierūcās un izvilka no ūdens lielu alatu. Noķerto zivi viņa palika sev apakšā un uzsēdās tai virsū.
Drīz Letenīte noķēra asari. To drošā vietā glabādama, viņa mazliet izkustējās, bet ar to pietika, lai alata nepamanīta ieslīdētu atpakaļ upē. Tā ikreiz, kad viņa nozvejoto zivi slēpa, iepriekšējā aizpeldēja projām.
Beidzot Letenītei šķita, ka diezgan zvejots. Viņa pacēlās, lai savāktu lomu. Bet — ak tavu pārsteigumu! — nebija vairs nevienas zivs. Ķēra, ķēra, glabāt glabāja, un nu ne asaka nav palikusi.
Letenīte sarūgtināta iegaudojās un ar ķepu sita sev pa galvu. Apmulsumā viņa pagriezās te uz vienu, te otru pusi un meklēja savu glabājumu. Bet loms kā zudis, tā pazudis.
Letenīte atstāja egli un, nikni rūkdama, skraidīja pa krastmalu. Viņa ieraudzīja, ka līča otrā pusē zvejo Ķetaurītis. Atstiepies viņš vilka malā upē uzietu zivju pilnu tīklu.
Letenīte steidzās brāļukam palīgā. Bet šis, viegli ticis pie loma, dzina projām māšeli, saukdams:
— Mācies pati zvejot!
— Ko nu lai iesāku? — Letenīte vaimanāja.
Viņa steigā paņēma lielu akmeni un, upē iebridusi, rneta ar to peldošajām zivīm. Bet tās paspruka uz visām pusēm, un Letenīte veltīgi grābstījās pa dibenu, laupījumu meklējot.
Ķetaurītis pa to laiku plēšus plēsa zivis no tīkla: vai gan viņam tīklu žēlot? Loms bija tik liels, ka visu nevarēja apēst. Viņš notiesāja vienīgi galvas, bet pašas zivis sameta vienkop.
Letenīte kaunīgi piečāpoja pie mātes. Pinkaine, redzēdama, ka mazulīte palikusi tukšā, teica:
— Ko lai iesāk ar tevi, tādu neveiklīti? Badā jau nevar atstāt. Šoreiz vēl ņem no mana loma!
Letenīte palīdzēja mātes sazvejotām zivīm noēst galvas. Kad galvas bija noēstas, Pinkaine pieņēma pilnu klēpi ar zivīm un nesa tās uz mežu noglabāt. Arī Letenīte drīkstēja savu tiesu pievākt.
Zivju bija tik daudz, ka vēlreiz bija jānāk pakaļ. Šoreiz Ķetaurītis atvēlēja māšelei savu pārpalikumu.
Tā arī Letenītei pavalgs bija sagādāts priekšdienām.
SĒŅOJOT
Vakarā nolija rudenīgs lietus. Nākamajā rītā Pinkaine ieraudzīja mežā dažādas sēnes. Tās kā uz burvja mājienu vienā naktī bija izlīdušas no zemes. Saules apspīdētajā sūnājā baravikas izbāzušas savas brūnās galvas. Uz lāču takas sviesta bekas pacēlušas savas pusapaļās cepures. Rudmieses, kā peldēt gatavodamās, sabridušas pašā peļķē. Baltās bērzu bekas un dzeltenās bērzlapes atradušas pavēni zem bērziem. Sarkanbrūnās apšu bekas sastājušās apšu tuvumā. Arī lāču bekas nometušas sūnu segu.
— Lauzīsim bekas! — Pinkaine ieminējās un sāka raut un ēst sēnes, kas gadījās ceļā.
Ķetaurīti un Letenīti nevajadzēja divreiz mudināt. Viņi nogaršoja katrs pa lāču bekai.
— Nekas! Labs uzkožamais pēc vakardienas brūkleņu maltītes. No ogām vien dūša bija kļuvusi gluži pliekana, — Ķetaurītis sprieda.
— Cik patīkams tāds stiprāks kumosiņš! Tik glums un mīksts. Tīri vai pats ieslīd, — Letenīte jūsmoja.
Visu rīta cēlienu lācēni cītīgi sēņoja. Ložņājot zem kokiem, viņi bija kļuvuši viscaur slapji: pie lapām un skujām pielipušie lietus pilieni klusi atraisījās un ieritēja lācēnu spalvā. Slapjajā sūnā samirka kājas. Bet neērtības nespēja atturēt Ķetaurīti un Letenīti no sēņu meklēšanas.
Priežu jaunaudzē Ķetaurītis pamanīja priedīšu zaros daudz sēņu.
— Vai arī kokos aug sēnes? — viņš jautāja mātei.
— Nē. Vāveres tās saspraudušas zaros, — atbildēja Pinkaine.
— Kādēļ? — Ķetaurītis un Letenīte iejautājās vienā mutē.
— Vāveres ziemai ievāktās sēnes žāvē, lai tās nesabojātos, — māte skaidroja.
— Žāvēsim arī mēs sēnes! — Ķetaurītis iesaucās.
— Lāčiem nav jāievāc barība priekšdienām. Tagad jāpaēd tā, ka ziemā negribas, lai tad varētu mierīgi gulēt migā. Ēdiet dūšīgi! Jo vairāk ēdīsiet, jo biezāka tauku kārta uzkrāsies zem ādas, — Pinkaine stāstīja.
— Cik labi, ka mums nav jāpūlas ar sēņu ievākšanu un žāvēšanu! — Letenīte priecājās.
— Pievāksim vāveres sēnes! — Ķetaurītis mudināja arī Letenīti.
— Vai tad augošu sēņu nepietiek? — Pinkaine kaunināja lācēnus.
Un Ķetaurītis ar Letenīti turpināja augošu sēņu meklēšanu un ēšanu.
Kad vēderi bija pilni, viņi kļuva izvēlīgāki: mielojās tikai ar garšīgākajām sēnēm, bet citām vienaldzīgi pagāja garām. Ķetaurītim sevišķi garšoja baravikas. Tās meklēdams, viņš ieraudzīja divas sēnes — vienu lielāku, otru mazāku. Abas kā māsas saglaudušās. Mazākajai cepurīte gandrīz lodveidīga, lielākajai tā izpletusies kā lietussargs. Cepurīšu virspuse brūna, gluda, bet kātiņš kā apgriezta vālīte.
«Baravikas kas baravikas!» Ķetaurītis domāja. Viņš vienā rāvienā nolauza abas sēnes un iekampa mutē. Bet, tikko viņš sāka tās košļāt, tā arī izmeta ārā. Mute palika atvērta, purns saviebās, acīs parādījās asaras. Mēle dega kā ugunī. Ķetaurītis rāva gaisu iekšā, lai dzesinātu dzēlīgo degumu uz mēles. Bet velti. Neciešami asais sīvums nezuda. Lācēns kodīja zāli, pieņēma pilnu muti aukstas zemes, spļaudījās un sprauslāja, bet mēle kā svila, tā svila.